Atbilde. Nepilnus divus gadus. Marta strādāja par māsu Čikāgas labdarības slimnīcā. Viņu sauca par Martu Sorensonu. Cik atceros, tad viņa ir dzimusi Minesotā. Viņas tēvs audzēja kviešus, un viņam piederēja ferma kaut kur pie Ziemeļdakotas robežas. Mēs aizbraucām uz turieni nosvinēt kāzas.
Jautājums. Vai jums ir bērni?
Atbilde. Jā, viens dēls — Pauls. Tagad es visu atceros.
Viņš iespieda galvu rokās un sāka raudāt. Raustīdamies nevaldāmās elsās, viņš nesamanīgi kliedza:
— Kur ir Pauls? Kur ir Pauls?
Bija ļoti neērti noraudzīties tik lielās bēdās.
Votermens stāvēja pie Koula kušetes galvgaļa. Es biju pieradis redzēt viņu vienmēr kā mūsu kompānijas dvēseli — līksmu, asprātīgu, arvien ar kādu nerātnu anekdoti padomā. Nekad vēl nebiju .iepazinis Votermenu kā ārstu. Viņa izturēšanās bija apvaldīta un iedvesa cieņu un viņa balss nomieri- nošāka par jebkuru sāpes remdējošu līdzekli. Viņš bija pats Eskulaps — dziedniecības dievs.
Jautājums. Nomierinieties, doktor Koul. Mēs gribam jums palīdzēt, bet vienīgi jūs pats varat dot mums padomu, kā to izdarīt. Pastāstiet kaut ko par apgabala slimnīcu. Vai jūs tajā dzīvojāt?
Atbilde. Dažus mēnešus. Pēc tam mēs nopirkām vecu fermera māju apmēram vienu jūdzi no slimnīcas. Marta domāja savest to kārtībā, taču es neloloju nekādas cerības, ka mēs spēsim izrakties cauri visiem šiem krāmu un netīrumu kalniem. Martā prata pat cūkkūti padarīt mājīgu. Pagaidiet! Es atceros, ka garām mūsu mājām gāja federālā šoseja.
Saķēris galvu, Kouls iekrita ar seju spilvenā, viņa pleci raustījās.
— Bremzes, — viņš elsoja. — Es dzirdu, kā tās kauc. Avārija! Mašīna apgāzusies. Uz ceļa asinis … uz ceļa asinis! Es redzēju to un tomēr neko nespēju līdzēt.
Votermens pamāja, lai mēs klusējam. Mani ļoti nomāca tas, ka esmu spiests būt par liecinieku brīdī, kad svešs cilvēks tik klaji pauž savas ciešanas. Pamazām viņš pārstāja elsot. Votermens atkal atsāka iztaujāšanu.
— Nepūlieties atcerēties visu kopumā, — viņš sacīja. — Atļaujiet man labāk uzdot 'jums jautājumus. Tā jums būs daudz vieglāk. Nu, pamēģināsim. Kas tā Gudera bija par vietu?
Atbilde. Pilsētiņa, viens no lauku centriem, kādus parasti mēdz celt prērijā tāpat uz labu laimi. Tā bija domāta apkārtnes fermeru vajadzībām, taču tajā bija arī fabrika.
Jautājums. Fabrika … Kāda fabrika? Ko tā rožaia?
Atbilde. To es nekad īsti skaidri neesmu zinājis. Nevienam pilsētiņas iedzīvotāju vārdam taču nevar ticēt. Jūs jau zināt, kādas tenkas mēdz izplatīt tamlīdzīgos nostūros.
Jautājums. Ko tad tur tenkoja?
Atbilde. Vieni sacīja, ka tur atrodas dzērienu kontrabandistu miteklis, bet citi, ka tajā gatavo narkotiskos līdzekļus. Lai riu būtu kā būdams, bet man šī fabrika nepatika.
Jautājums. Kāpēc?
Atbilde. Tā bija zema, apdrupusi betona ēka, kas saglabājusies vēl no pirmā pasaules kara gadiem. Kādu dienu es pastaigādamies devos uz to pusi. Man visu laiku likās, ka mani kāds novēro, tāpēc es neiedrošinājos pieiet tai klāt pārāk tuvu. Laukums apkārt fabrikai bija aizaudzis ar milzīgām nezālēm, un to apjoza grāvji, kas līdz pusei bija piepildīti ar zaļu, .sastāvējušos ūdeni. Turpat mētājās arī daudz vecu sadauzītu automobiļu un pamestu lauksaimniecības mašīnu daļas. Likās, ka nedēļām neviens neieiet šajā fabrikā, taču reizēm, kad sāka jau krēslot, mēs redzējām, ka pie tās piebrauc milzīga automašīna.
Jautājums. Kāda tipa automašīna?
Atbilde. Tā atgādināja modernu limuzīnu, bet bija tikpat spēcīga kā kravas automašīna… un cilvēks pie stūres …
Jautājums. Kad jūs redzējāt šo cilvēku?
Atbilde. Tad, kad šī automašīna joņoja pa mūsu šoseju ar apmēram astoņdesmit jūdžu lielu ātrumu, tieši pirms… Ak dievs! Es redzēju, ka mana mašīna izjūk kā samirkusi papīra laiviņa un pārlido pāri ceļam. Viņi abi bija manā mašīnā. Mans Pauls … mana Marta … mans nabaga mazais Pauls.
Kouls atkal sāka runāt nesakarīgi; viss viņa ķermenis raustījās. Kaut ko tamlīdzīgu esmu redzējis, vienīgi vērodams izmēģinājuma dzīvnieku uz operācijas galda. Votermens atkal iedeva savam pacientam zāles, nezinu, nomierinošas vai uzbudinošas, un Kouls pamazām kļuva rāmāks.
Jautājums. Pastāstiet man par cilvēku limuzīnā.
Atbilde. Garš un resns, labi ģērbies. Sārta rēta šķērsoja viņa vaigu no acs kaktiņa līdz mutei.
Jautājums. Vai neatceraties, kā viņu sauca?
Atbilde. Man šķiet, Makaluzo. Bet viņu nekad nesauca īstajā vārdā. Pilsētiņas iedzīvotāji neko daudz nerunāja par viņu, bet, ja to darīja, tad dēvēja viņu par Galvu.
Jautājums. Vai viņš bija tas, kas nodarbojās ar narkotisko vielu ražošanu?
Atbilde. Man tā šķiet, bet kāds no maniem draugiem stāstīja, ka viņš esot arī liela vēriena banku aplaupītājs. Viņu raksturoja kā sevišķi rūdītu noziedznieku. Policija jau sen viņu novēroja, taču
neprata savākt nekādus pierādījumus, kas dotu iemeslu viņu aizturēt.
Jautājums. Kas notika pēc avārijas?
Pacients gribēja atbildēt, taču nespēja izteikt ne vārda. Ārsts klusēdams gaidīja, līdz viņš atkal saņēmās. Kouls runāja ar pūlēm, it kā izgrūzdams vārdus caur zobiem.
Atbilde. Manai sievai bija lauzts mugurkauls. No šī brīža līdz pat savai nāves dienai viņa nespēja paspert ne soli. Mans dēls bija atsities pret priekšējo sēdekli, un viņam bija ielauzta pieres kaula kreisā puse. Kad es aplūkoju viņa galvaskausu, tas bija plakans, pilnīgi zaudējis normālo izskatu. Mans kolēģis slimnīcā bija labs ārsts un izglāba zēna dzīvību. Tas ir, panāca to, lai viņš varētu turpināt dzīvi kā akls, kurls, paralizēts, bet citādi veselīgs miesas gabals. Ņemot vērā kopšanu, kas zēnam tagad būs īpašajā iestādē, viņš droši vien pārdzīvos dažu labu veselu bērnu. Jūs zināt, ko tas nozīmē. Kopšana, kāda nav nevienam valsts patversmē, un nauda … nauda … nauda. Vai arī man visu mūžu būtu jādzīvo, ik dienas redzot šīs šausmas savā acu priekšā. Ak dievs! Nevar būt, ka tas viss ir patiesība. Tas nav patiesība.