Tuvumā nebija neviena cilvēka, ko es varētu pasaukt palīgā, un arī veikali bija jau slēgti. Man ļoti nepatika situācija, kurā biju nokļuvis, taču man atlika vienīgi iet viņiem līdzi. Viņi nobrauca kādas pusotras jūdzes, un mēs bijām nokļuvuši pie fabrikas betona ēkas nezālēm aizaugušajā klajumā. Tūlīt kāds iebrēcās: «Ei, jūs, nosauciet paroli!»
Stiprais nomurmināja kaut ko tādu, kas acīmredzot apmierināja jautātāju. Tad viņi satvēra mani aiz elkoņiem un iegrūda kantorī. Tā kā fabrikā visapkārt biju redzējis tikai kailas dēļu sienas un izsistus logus, tad šī telpa ar savu mājīgo, pat eleganto iekārtojumu mani visai pārsteidza. Viņi grūda mani tik stipri, ka man aizķērās kāja aiz sliekšņa un es nokritu. Kad atkal piecēlos, es pamanīju, ka telpā atrodas arī vēl divi citi cilvēki. Viens no tiem bija Pītersons. Viņš palīdzēja man piecelties. Otrs subjekts, kas bija ģērbies brūnā tvīda uzvalkā, atgādināja enerģisku komersantu. Es vēl līdz šai dienai neesmu uzzinājis viņa vārdu, bet man likās, ka tieši viņš ir tas, kas pārstāv Galvas intereses lielos komerciālos darījumos. Pītersons man sacīja: «Es atvainojos, ka bijām spiesti izturēties pret jums ne gluži tā, kā pienāktos, taču mēs neatrodamies tādā stāvoklī, lai varētu ievērot īpašas pieklājības normas. Mēs negribam nodarīt jums neko ļaunu, bet jums jāsaprot, ka jums jāizturas prātīgi. Misters Makaluzo ir tikko kā cietis avārijā, un nebūtu visai apdomīgi vest viņu uz slimnīcu. Mēs paļaujamies uz jūsu palīdzību, un es apsolu, ka jums par to kārtīgi samaksās.»
«Un ja nu es atsakos?» Es vērīgi ielūkojos viņu sejās, un asinis manās dzīslās sastinga.
«Tādā gadījumā, mister Koul, mēs būsim spiesti rīkoties, lai pasargātu sevi no nepatikšanām. Jūs esat inteliģents cilvēks, tāpēc esmu pārliecināts, ka sapratīsiet, kāda būs šī rīcība.»
Es brīdi vilcinājos, un tad man kļuva skaidrs, kas jādara. «Labi, es operēšu. Kur atrodas cietušais?» Viņi atvēra durvis uz blakus telpu, kas bija iekārtota vēl greznāk nekā tā, kurā mani ieveda vispirms. Makaluzo sēdēja mīkstā ādas krēslā, viņa galva bija atgāzta atpakaļ un pārkārusies pāri spilvenam. Seja bija nedabiski tumši pieplūduši ar asinīm un rēta saskatāma vēl labāk nekā tad, kad es viņu redzēju pirmoreiz. Mute bija vaļā. Viņš elpoja smagi, pie kreisās nāss bija piekaltušas asinis, kas, likās, vēl pirms pāris minūtēm bija tecējušas ar joni. Viņa piere bija aptīta ar tīru dvieli. «Misters Makaluzo devās kārtot kādu ļoti "slepenu darījumu,» paskaidroja brūnajā tvīda uzvalkā ģērbtais. «Viņa mašīna uzdrāzās virsū govij. Viņš ietriecās vējstiklā. Gan mums, gan arī jums, varu teikt, rastos visai lielas nepatikšanas, ja kāds uzzinātu kaut ko par viņa stāvokli.»
Es atraisīju apsēju. Makaluzo acis stingi raudzījās tukšumā. Zīlītes bija paplašinātas nevienādi. Es sāku aptaustīt viņa pieri. Tā bija zaudējusi savu normālo formu un atgādināja zirga saspertu arbūzu. Līdzko pieskāros galvaskausam, Pītersons paliecās uz priekšu; brūnajā tvīda uzvalkā ģērbtais tikmēr pētīja savus nagus un pēkšņi pielēca kājās, kad no- knakšķēja Makaluzo pieres kauls, kuru es taustīju. Nebija nekādu šaubu, ka ielauzts kreisais pieres kauls. Pabeidzis pacienta apskati, es sacīju brūnajā tvīda uzvalkā ģērbtajam, ka nepieciešama tūlītēja operācija un man vajadzētu aizbraukt pēc instrumentiem.
«Par to neraizējieties,» viņš atbildēja. «Mēs esam parūpējušies par visu, kas vajadzīgs.»
Viņš pasniedza man ārsta somu ar zeltītiem iniciāļiem Dž. M., kas bija piestiprināti tieši zem roktura.
«Vai tā nav doktora Makola soma?» es jautāju.
«Iespējams,» otrs zellis atbildēja, «bet tā nav jūsu darīšana. Cik nedrošas gan ir automašīnu atslēgas!»
Es uzreiz jutos labāk, kad uzzināju, ka manā rīcībā ir doktora Makola soma. Viņa operēšanas paņēmieni gan daļēji atšķiras no manējiem, taču es katrā ziņā varēšu strādāt ar augstvērtīgiem instrumentiem. Tur bija viss, kas nepieciešams: trepāns, elevatori, elektriskais zāģis, nātrija amitāls, novo- kaīns un spirts.
«Vai jums izdosies?» mans jaunais paziņa jautāja.
«Jā,» es atbildēju, cerēdams, ka izdosies. Jutos mierīgs un drošs.
Es palūkojos apkārt, vai tur nebūtu atrodams kāds kastrolis, kur uzvārīt ūdeni, daži dvieļi un līdzens galds, uz kura izdarīt operāciju. Mistera Makaluzo uzticības persona tūlīt noprata, ko es vēlos.
«Jūs varat izmantot rakstāmgaldu,» viņš sacīja. «Galva neuztrauksies, ja uz tā paliks daži traipi. Ūdens tualetes telpā jau ir uzvārīts, un veļas glabātavā mums dvieļu ir papilnam. Kjūpids strādāja par slimnieku kopēju valsts slimnīcā, kamēr vēl nebija aizraidījis uz viņpasauli kādu pacientu. Nekas, nekas, Kjūpid,» viņš piebilda. «Doktora klātbūtnē var runāt atklāti.»
Tātad kāds te tomēr zināja, kā jāsagatavojas operācijai. Ķirurga uzsvārču vietā sadabūja pāri tīru darba virsvalku. Es uzvilku vienu no tiem un Kjū- pids otru. Mēs noguldījām Makaluzo uz muguras.
Es sāku rīkoties. Mani neviens netraucēja, un es vispirms noskuvu pacientam galvu un apmazgāju to ar spirtu. Pēc tam iešļircināju novokaīnu. Tiklīdz tas bija iedarbojies, es izdarīju dziļāku audu lokālo anestēziju apkārt sašķaidītajam pieres kaulam. Es negribēju pielietot vispārējo anestēziju, tāpēc ka bija ļoti svarīgi novērot, kā pacients atgūs apziņu pēc tam, kad būs mazinājies spiediens uz smadzenēm. Tad es pārgriezu galvaskausa ādu un dzirdēju, kā nočirkst trepāns, ieurbdamies kaulā.
Man jāatzīst, ka Kjūpids bija labs ķirurga asistents. Viņš zināja, kurā brīdī uz marles spilventiņa jāpasniedz asinis apturoši žņaugi, un, likās, prata novērtēt visu, ko es daru. Patiesību sakot, pat šajos neparastajos apstākļos tas man glaimoja.