Laikam gan visnepatīkamākais brīdis šādā operācijā ir tad, kad izzāģētais kaula gabaliņš atdalās no galvaskausa. Tad noteikti jāaptur asins tecēšana no smadzeņu plēves — smadzeņu celofāna apvalka. Es redzēju, ka Makaluzo pamazām atgūst samaņu, un dzirdēju, kā viņa elpas vilcieni kļūst mierīgāki un vienmērīgāki. Viņš atvēra acis. Viņa redzokļi tagad vairs stingi nevērās tukšumā, un lūpas sāka veidot vārdus.
«Kur es atrodos?» Makaluzo jautāja. «Kas noticis?»
«Neuztraucieties, Galva,» viņa uzticības persona sacīja. «Jūs esat cietis avārijā. Taču jūs atrodaties drošās rokās. Doktors Kouls rūpējas par jums.»
«Kouls,» viņš teica. «Nesen man ar viņu bija šis tas kārtojams. Viņš ir lāga zēns. Vai es varu ar viņu parunāties?»
«Tepat es esmu,» sacīju cik vien varēdams mierīgi. «Kas jums man sakāms?»
«Es ļoti nožēloju to iepriekšējo avāriju. Jūs toreiz izturējāties, kā īstam vīram pieklājas. Bet kas bijis, tas bijis. Ceru, ka jūs mani kārtīgi salāpīsiet.»
Man šķiet, ja viņš nebūtu tik rupjā veidā atvēris manu brūci, atgādinādams lielo zaudējumu, viss būtu noritējis citādāk. Tagad es nolēmu rīkoties. Es mēģināju apspiest savas emocijas un saglabāt ārēju mieru, taču jutu, ka kļūstu bāls kā krīts, un, kad sāku mierināt Galvu un iestāstīt viņam, ka es šajā gadījumā darbojos ar vislielāko rūpību un izmantoju visu savu prasmi un zināšanas, Kjūpids pagriezās un palūkojās manī ar tādu skatienu, kas man nemaz nepatika.
«Mēs vēl turpinām,» es sacīju. «Kamēr es neesmu pabeidzis operāciju un novācis instrumentus, izturieties pavisam mierīgi.»
Es zināju, kas man jādara, un, šķiet, nekad nebiju strādājis tik izveicīgi. Biju nolēmis nokārtot savus rēķinus ar misteru Makaluzo reizi par visām reizēm.
Pēkšņi Kjūpids iebrēcās: «Ei, dakter, ko jūs darāt? Man liekas, te kaut kas nav kārtībā.»
Es mierīgi sacīju: «Es operēju un arī atbildu par visu.» Jutu, ka esmu stāvokļa noteicējs.
Otrs zellis, kas veda mani mašīnā un bakstīja mani ar revolveri, neizņēmis to no kabatas, pagriezās pret Makaluzo un sacīja: «Galva, Kjūpids atkal vārsta savas žaunas.» Viss pacienta galvaskauss bija ievīstīts apsējos, izņemot nelielo laukumiņu, kuru es operēju, taču viņš bija pie pilnas apziņas. Tāda bija mana metode smadzeņu operācijās. Tā ir drošāk, turklāt smadzeņu virsējā kārta ir nejūtīga.
«Viss kārtībā,» Makaluzo teica. «Kouls ir mans draugs. Neļaujiet Kjūpidam traucēt operāciju. Viņš pārāk daudz pļāpā.»
Es biju beidzis tīrīt brūci, taču, pirms novietoju atpakaļ kaula gabaliņu, kuru biju izņēmis ar tre- pānu, vēl bija jāizdara īpaša operācija.
«Nu skatieties taču,» Kjūpids iesaucās. «Viņš .. .»
Vīrietis, kas visu laiku bija turējis rokas kabatās, iesita Kjūpidam pa galvu ar revolvera spalu. «Aizver savas nolādētās žaunas!» viņš uzbrēca. Kjūpids gulēja bezsamaņā uz grīdas, un no auss viņam sāka plūst asinis. Droši vien viņam bija galvaskausa lūzums, bet šie man neatļāva palīdzēt viņam. Es pat nezinu, vai viņš ir vēl dzīvs vai jau miris. Ejot uz vannas istabu, lai nomazgātos, man bija jākāpj pāri viņam. Kad atgriezos, brūnajā uzvalkā ģērbtais mani gaidīja. «Te būs 50 000 dolāru,» viņš sacīja. «Ceru, jūs sapratīsiet, ka Leominsterā palikt vairs nevarat. Ja mēs jūs vēl kādreiz sastapsim šajā rajonā, tad ziniet, ka ilgi dzīvot jums vairs nebūs lemts. Mēs palīdzēsim jums pārcelties uz piekrasti, tur jūs varēsiet atkal strādāt, tikai ar citu vārdu. Neaizmirstiet to, citādi…»
Es neko neatbildēju. Šī nauda man nekādu prieku nesagādāja. Itin nekādu. Šajā brīdī Galva nomurmināja caur apsējiem: «Dodiet, puiši, viņam simts tūkstošus. Es jūtos labi.»
Es paskaidroju viņiem, kā Makaluzo jākopj, un paņēmu piedāvāto naudu: deviņdesmit deviņas jaunas, spīdīgas tūkstoš dolāru banknotes un vienu tūkstoti — piecdesmit dolāru un simts dolāru zīmēs. Viņi iedeva man biļeti braucienam uz Sanfrancisko. Stiprais tajā pašā naktī aizveda mani uz Čikāgas lidostu. Viņš atstājās no manis tikai tad, kad biju iekāpis lidmašīnā, kas devās tiešā reisā uz Sanfrancisko. Apsēdies lidmašīnā savā vietā, es ieliku saņemto naudu lielajā aploksnē, kuru atradu priekšējā sēdekļa aizmugurē, un atstāju sev tikai dažus dolārus pašām neatliekamākajām vajadzībām. Es uzrakstīju uz aploksnes apgabala slimnīcas adresi un palūdzu stjuarti to nosūtīt. Tagad man šajā pasaulē vairs nebija ne parādu, ne naudas, ne draugu. Tas likās neticami. Es varēju braukt, kurp vien vēlos, un tomēr man nebija, kurp braukt. Mani pārklāja auksti sviedri, un man šķita, it kā es būtu pa pusei miris un jau atrastos kapā. Tas ir apmēram viss, ko es atceros. Saglabājušās tikai neskaidras atmiņas par gariem nogurdinošiem ceļo- ' jumiem cauri džungļiem, par preču stacijām un braucieniem preču vagonos. Kā nokļuvu doktora Votermena aizgādībā, to es neatminos. Kā stāstīja, kādā pavārtē mani esot aizturējis policists, domādams, ka esmu piedzēries.
Koula balss bija kļuvusi arvien klusāka, jo iedarbojās nomierinošās zāles un iestājās miers, kas viņam bija tik ļoti nepieciešams. Viņš aizvēra acis un iegrima dziļā miegā.
Es vaicāju Votermenam:
— Vai jūs ticat šīm pasakām?
— Nezinu, ko lai atbildu, .— Votermens sacīja. — Šis cilvēks patiešām pārcietis elles mokas, bet viņa stāstā nebija arī nekā tāda, kas nevarētu būt bagātas iztēles radīts. Es ne visai labi saprotu, ko viņš izdarījis Galvai pirms brūces aizšūšanas. Neesmu dzirdējis, ka, reponējot lauztu kaulu, būtu jāņem vērā kādi īpaši nosacījumi. Varbūt jums ir kāda nojausma?
— Tiešām nevaru iedomāties, — es atbildēju. — Kouls būtu varējis nogalināt Makaluzo bez kādas vilcināšanās, tomēr viņš to nedarīja. Patiešām nezinu, ko viņš bija izdomājis.