Mēs dzirdējām tālumā iekaucamies sirēnu, kuras skaņa arvien pieauga, un pēc dažām minūtēm piebrauca no Valsts slimnīcas atsūtītā ātrās palīdzības mašīna. Ienāca divi jauni, enerģiski sanitāri un baltā uzsvārcī tērpies ārsts. Viņi pacēla Koulu, novietoja uz nestuvēm un iznesa ārā.
Votermens bija noguris, tāpēc nolēma kādu brīdi vēl pasēdēt kopā ar mums un pēc tam braukt uz slimnīcu ar savu personīgo automašīnu. Mēs klusēdami smēķējām.
— Man liekas, viņam kaut kas izkrita, — sacīja Votermens. — Tas taču ir kabatas portfelis, vai ne?
Tajā atradās dažas monētas un kaut kādi nieciņi, kurus Kouls bija savācis, ārstēdamies slimnīcā.
— Pagaidiet, — Votermens teica. — Man liekas, es pazīstu šādus kabatas portfeļus. Tur iekšā ir slepens nodalījums. Iedodiet man to.
Viņš paņēma kabatas portfeli un, nedaudz padarbojies ar to, izgrieza iekšpusi uz āru.
— Jā, redzat, te ir slepenais nodalījums. Paskatīsimies, kas tajā iekšā.
Nodalījumā bija vienīgi divus gadus veca Čikāgas laikraksta izgriezums. Informācija sākās tā:
GALVAS BANDA SAGRAUTA
PLUTORIJAS BANKAS APLAUPĪŠANA CIETUSI NEVEIKSMI
SIMTS TŪKSTOŠI DOLĀRU ATGRIEZUŠIES KASĒ
Tālāk bija pastāstīts, kā Makaluzo un viņa rokaspuiši mēģinājuši aplaupīt banku. Šis mēģinājums smagi izgāzies. Bankas ierēdņi bijuši daudz izmanīgāki par laupītājiem un apšaudīšanās laikā ātri vien tos pieveikuši. Gangsterus, kuriem palaimējies dzīviem aizšmaukt no bankas, vajātāji panākuši pie dzelzceļa sliedēm, kur tiem atkāpšanās ceļu aizšķērsojis preču ātrvilciens. Līdz ar to nav palicis vairs neviens, kas varētu pastāstīt par savām laupītāja gaitām. Aprakstot šo notikumu, laikraksts īpaši uzsvēra to, ka Galva bijis plaši pazīstams kā ļoti uzmanīgs bandīts, kas vienmēr rūpīgi plānojis savas operācijas, un šī bijusi pirmā reize, kad viņš nav ievērojis viselementārāko piesardzību.
Votermens ievilka no savas pīpes pamatīgu dūmu un pēc tam lēni izpūta dūmus gaisā. Es biju galīgi apmulsis.
— Nesaprotu, — es sacīju. — Tur nav nekādas īstas jēgas. Kā jums šķiet, — kas īsti bija noticis?
— Es nezinu, — viņš atbildēja, — bet varu iedomāties. Operācijas gaitā Kouls bija atsedzis Makaluzo pieres rajona smadzenes. Lai tās pārgrieztu jeb izdarītu tā saucamo dziļo frontālo lobotomiju, viņam bijušas nepieciešamas tikai dažas sekundes. Rezultātā Makaluzo acīmredzot saglabājis saprātu, taču kļuvis pilnīgi nespējīgs izstrādāt plānus, kuru realizēšanai nepieciešama apdomība un piesardzība.
Es ievilku dūmu no sava cigāra.
— Tas nav iepriecinošs stāsts, — es sacīju, — bet operācija gan katrā ziņā bijusi ļoti sekmīga.
Čaridlers Deviss
Klaiņošana augstakaja līmenī
Čāndlers Deviss — amerikāņu zinātnieks, matemātikas zinātņu doktors, žurnāla «Mathematical Reviews» redaktors, vairāku zinātniski fantastisku stāstu autors.
Dž. Alberts Larū nervozēja, — bet ne bez iemesla. Bija pienākusi viņa lielā diena. Cerībā nomierināties viņš pavērās plecīgā vīrā ar zemu balsi, kurš flegmātiski sēdēja viņam blakus svilpjošajā metro vagonā, un arī atrada, ko meklējis.
Cilvēks, kura pusē atradās tāds vīrs kā Kelvins Bursma, vienkārši nevarēja nenomierināties.
Alberts rāmi, bet noteikti sacīja:
— Man prātā ir tikai viena doma.
Bursma vēlīgi noliecās pie viņa.
— Un tā būtu?
— e oksidāze! — izsaucās Alberts.
Kels Bursma uzsita viņam uz pleca un atbildēja kā treneris, kas dod bokserim pēdējos padomus:
— Vienīgā doma, kurai jāvalda jūsu smadzenēs, ir — kā izreklamēt e oksidāzi. Ja Korporācija netiks ieinteresēta šajā lietā, neko nevarēs uzsākt, bet, ja ir darīšana ar Korporācijas vadītājiem, tas nozīmē, ka ir darīšana ar lietpratējiem.
Larū, šūpodamies līdzi vagonam, pārdomāja dzirdēto.
— Bet mēs taču pārdodam kaut ko tiešām svarīgu, — viņš sadūšojies iebilda.
Larū trīs gadus bija pētījis e oksidāzi. Bursma savukārt bija ar šo lietu saistīts tikai tādēļ, ka viņš bija kāda Larū laboranta svainis, kādas plastmasu firmas direktora vietnieks sagādes lietās un… vienīgais komersants, kuru Larū pazina.
Un tomēr šodien, šajā izšķirošajā dienā, Kels Bursma no viņiem abiem bija vienīgais lietpratējs. Veicinātājs. Cilvēks no cietsirdīgās praktiskās pasaules ārpus klusajām universitātes laboratorijām — no pasaules, kura iedvesa šausmas Dž. Albertam Larū.
Kels bija pats miera iemiesojums.
— e oksidāze patiešām ir svarīga. Un vienīgi tāpēc mēs arī varam cerēt.
Metro vilciens gari un skaļi nosvilpās un pēc tam spalgi nošņācās. Viņi bija atbraukuši. Dž. Albertam Larū uzmācās ļauna priekšnojauta. «Te nu tas ir!» viņš sevī noteica. Viņi iejuka pasažieru straumē, kas plūda no vagona uz greznu eskalatoru.
— Jā, Albert, — dārdināja Kels, abiem blakus slīdot augšup. — Mums ir kaut kas ļoti vērtīgs — ja vien izdotos piekļūt priekšniecībai, piemēram, apgabala direktoram. Ziniet, Albert, ja izdosies, jūs varat kļūt vadītāja vietnieks pašā Korporācijā!
— O, pateicos! Bet es, protams, piedāvājumu noraidītu — es gribu teikt, ka mana uzticība zinātniskajam darbam… — Alberts bija satraukts.
— Bet es, protams, parūpētos par šo lietas pusi jūsu labā, — Bursma mierinoši sacīja. — Nu, Albert, esam klāt.
Eskalators nogādāja viņus saulainā laukumā starp divdesmitstāvu namiem. To šķērsoja apžilbinoši zaļa aleja, kas veda uz Korporācijas apgabala pārvaldes ēku. Alberts izjuta godbijīgas bailes. Tā bija tiešām iespaidīga būve — tai bija tikai trīs stāvi, bet tā aizņēma veselu kvartālu.