Kels godbijīgi norūca:
— Uzbūvēt kaut ko tādu uz paša dārgākā zemes gabala Detroitā — vai jūs saprotat, ko tas nozīmē, Albert? Varu! Varu un prasmi tirgoties! Lūk, ar ko jums ir darīšana, ielaižoties veikala lietās ar Korporāciju!
Eka bija Lielo Ezeru apgabala centrs, un tās arhitektūra bija atbilstoši monumentāla: Alberts, šā diženuma iespaidots, kaut ko nomurmināja. Kels bija vienisprātis.
— Lielisks stils, — viņš svinīgi sacīja.
Stikla durvis visā ēkas augstumā klusi atvērās, tikko Alberta roka tām pieskārās. Tieši priekšā, vēsā vestibila otrā pusē, bija redzamas citas tikpat augstas stikla durvis — Korporācijas lielo sasniegumu demonstrēšanas vitrīna. Noslēpumainajā krēslā mīksti ņirbēja uguntiņas. Spīdoši burti veidoja vārdus «Progresa muzejs».
Vairākas apmeklētāju ģimenes sajūsminātas klaiņoja starp eksponātiem, tīksminoties par augstāko komercijas māku, kādu sasniegusi cilvēce.
Alberts automātiski sāka iet šajā virzienā. Kels satvēra viņu pie rokas.
— Šeit., Albert. Gaitenis pa labi.
— A! īiet… man šķiet, jūs teicāt, ka neesot varējuši vienoties par pieņemšanas laiku un tāpēc mums jādodas pa to pašu ceļu, kur pārējai publikai.
Protams, «publika» bija tie sajūsminātie klaiņo- tāji, kas nāca pa greznajām stikla durvīm.
— Nu, protams, tieši tā mēs arī darām. Bet es nedomāja šo publiku.
— A!
Acīmredzot muzejs bija paredzēts tikai pūlim. Alberts, atskatījies atpakaļ, padevīgi sekoja Kelam uz šķietami neuzkrītošām durvīm vestibila galā. «Iesācēja slepenais ceļš pie varenajiem,» viņš dziļā godbijībā nodomāja.
Bet tad viņš ievēroja trīs vai četrus jaunus cilvēkus, kas nupat bija ienākuši ēkā, arī nogriežamies uz to pašu pusi.
Uzgaidāmā telpa. Bet tā nelika vilties: acīmredzot Kels bija norādījis īsto ceļu. Viņi bija nonākuši augstākajās aprindās. Lai gan telpa bija liela, tomēr tā atgādināja svētnīcu.
Alberts nekad nebija redzējis tādus krēslus. Visi divdesmit pieci (vai aptuveni tik daudz) vīrieši un sievietes, kas bija atnākuši pirms viņiem, bija ģērbušies daudz labāk par Albertu. Turpretī Kela dzel- tenbrūnais viengabala vilnas uzvalks, kas elkoņos un ceļos bija moderni vaļīgs, varēja sacensties ar jebkuru citu. Alberts ar to lepojās.
Viņš sēdēja un nervozi grozījās. Kels basā pacietīgi atgādināja, ka nervozēšana viņiem var dārgi maksāt, un vēlreiz atkārtoja, kas viņiem sakāms. Albertam bija jāuzdodas par augu metabolisma profesoru; tā gan, kā Kels ar nožēlu atzina, nebija nekāda spīdošā rekomendācija, bet tas bija vienīgais, ko Alberts varēja notēlot. Komerciālā puse viņam bija jāuztic Kelam; pēdējais bija nolēmis rīkoties atbilstoši savam stāvoklim, kāds nu tas reiz bija, — kā zinātnieks. Tātad viņš būs viņš pats. No tā, cik veiksmīgi Alberts notēlos savu lomu, iespējams, atkarīgs daudz kas, lai gan galvenā atbildība, kā Kels uzsvēra, gūlās uz viņu.
Kamēr Kels runāja, Alberts nervozēja un vēroja uzgaidāmo telpu. Greznie krēsli, lai gan izkārtoti asimetriski, tomēr bija vērsti pret vienu sienu ar trim neizteiksmīgām durvīm. Laiku pa laikam parādījās kalpotājs un pavadīja kādu no gaidītājiem pa vienām no tām. Kalpotāji bija livrejās tērpti jauni cilvēki ar gludi sasukātiem melniem matiem. Un beidzot viens no tiem pienāca arī pie viņiem un aicināja iekšā, zemu paklanoties, nozibinot acis un atmetot galvu, drīzāk atgādinot dejotāju nekā sulaini.
Alberts sekoja Kelam.
— Vai tas būtu jaunākais administrators? Vai varbūt personiskais sekretārs? Vai…
Bet Kels nelikās dzirdam.
Alberts kopā ar Kelu iegāja pa durvīm un ieraudzīja skaistāko meiteni pasaulē.
Viņš nespēja to uzlūkot, nekādā ziņā ne. Viņa bija pārāk skaista. Un tomēr viņš ļoti labi zināja, kāda viņa ir. Garā viņš redzēja spīdošus matu viļņus krītam pār kailiem pleciem un burvīgi skaistu, bezkaislīgu seju. Meitenes ķermeni viņš pat neiz- tēlojās — tas bija neiedomājami.
Meitene sēdēja pie rakstāmgalda un vērās viņos.
Kels ieņēma valdonīgu pozu, sakrustojis rokas uz krūtīm.
— Mēs esam ieradušies zinātniskā lietā, — viņš augstprātīgi iesāka. — Korporācija par šo jautājumu nav informēta, un tas attiecas uz dažām ziemeļu kolonijām.
Meitene nesteidzoties pierakstīja kaut ko nelielā, plānā blokņotiņā. Vienaldzīgā melodiskā balsī viņa pajautāja:
— Jūsu uzvārds un vārds?
— Kelvins Bursma.
Meitenes piemiegtās acis pievērsās Albertam. Viņš acumirklī zaudēja valodu. Viņš visiem dvēseles spēkiem centās neskatīties uz meiteni.
Kels skanīgi sacīja:
— Tas ir Dž. Alberts Larū, profesors, augu me- tabolisma speciālists.
Viņš to pateica tā, ka Alberts sāka gandrīz vai lepoties ar savu vārdu.
Skaistākā meitene pasaulē maigi nočukstēja:
— Izejiet pa šīm durvīm un tālāk pa koridoru uz mistera Blika kabinetu. Viņš jūs gaidīs.
Tieši šo brīdi Alberts izvēlējās, lai pamēģinātu paskatīties uz meiteni. Un viņa pasmaidija\ Alberts, cietis pilnīgu sakāvi, metās pie durvīm. Viņš jutās pateicīgs, ka viņa to nebija darījusi agrāk! Kels, kā jau vairāk pieredzējis un ar augstāku stāvokli dzīvē, atļāvās vēl brīdi uzkavēties, atspiesties pret rakstāmgaldu un paglūnēt uz meiteni.
Un tomēr, kad abi izgāja gaitenī, arī viņš mirka vienos sviedros.
Alberts uzmanīgi ieteicās:
— Viņa taču nav no administrācijas, vai ne?
— Nē, — Kels mazliet nicīgi atteica. — Viņa ir parasta aģentūras sekretāre, kas gan cits? Protams, universitātē jūs diez vai esat tādu redzējis, ja nu vienīgi Korporācijas pārstāvja vai rektora kabinetā.