Misters Bliks pagriezās pret durvīm pa kreisi, ieliekot šajā kustībā pēc iespējas vairāk personiskās pievilcības.
— Misters Demarests, — viņš paziņoja, un kabinetā ienāca pilnvarotais.
Misteram Demarestam bija valdzinoši ruda, sprogaina vaigubārda un uzkrītoši brūnas acis. Viņš bija ģērbies viengabala darba tērpā ar nedaudz kliedzošu rakstu melnā un smilšu krāsā. Misters Dema- rests gandrīz vai drebēja aiz enerģijas pārpilnības. Tas pielipa arī citiem — visi sāka justies tikpat pārmērīgi moži kā viņš.
Misters Demarests laipni uzsmaidīja Albertam un Kelam un jautri uzsauca:
— Kā klājas, mister Bursma?
Misters Bliks it kā tika nobīdīts malā. Alberts gandrīz aizmirsa, ka viņš vēl joprojām ir kabinetā. Tiešām, misters Demarests bija uzsācis spīdošu karjeru.
Viņi piecēlās, kopā ar misteru Demarestu atstāja kabinetu un izgāja citā gaitenī, kurš stipri atšķīrās no iepriekšējā: divas pēdas no grīdas stiepās gaismas ķermeņu rinda, kas izstaroja spokaini bālu gaismu, un gar sienām bija izvietotas abstraktas skulptūras.
Tas viss kopā ar misteru Demarestu bija it kā draudīgs izaicinājums. Alberts to pārgalvīgi pieņēma.
— e oksidāze, — viņš paziņoja, — var nozīmēt glābiņu trim no Korporācijas bagātākajām kolonijām!
Misters Demarests dedzīgi atsaucās:
— Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka Korporācijas Triticum witti raža jāglābj! Misters Bliks pa pneimopastu atsūtīja man lentu ar jūsu paskaidrojumu, profesor Larū. Es esmu simtprocentīgi jūsu pusē! Es no visas sirds vēlos jūs abus pārliecināt, ka darīšu visu, kas vien bus manos speķos, lai pierunātu misteru Sautfīldu. Profesor, esiet gatavs papildināt, kad es būšu izstāstījis visu, kas man zināms.
Viņa balsī nebija ne mazākās augstprātīgas labvēlības vai atturības pieskaņas. Alberts nešaubījās, ka viņš parūpēsies par visu. Cik labi!
Kels basā iesprauda:
— Jūsu misters Bliks, šķiet, savu lietu prot.
Vai gan tā drīkstēja izteikties par Korporācijas amatpersonu? Acīmredzot Kels bija nolēmis, ka jāliek misteram Demarestam manīt, ka viņi ir līdzīgi, un tas bija viņa pirmais gājiens šā mērķa sasniegšanai. Albertam tas likās riskanti. Patiesību sakot, tas viņu pat biedēja.
— Kas attiecas uz jūsu misteru Bliku, tad mani pārsteidz viens, — Kels sacīja misteram Demarestam, tikko manāmi pamirkšķinādams ar aci. Alberts jutās lepns, ka ir šo zīmi ievērojis. — Es nevaru vien nobrīnīties, kā viņš spēj operēt ar tik daudziem slēdžiem.
Alberts ar pūlēm apspieda vaidu.
Bet misters Demarests pasmīnēja.
— Taisnību sakot, Kel, — viņš atbildēja, — es nemaz tā īsti nezinu, cik daudzi no vecā Blika slēdžiem ir tikai butaforijas.
Kels bija panācis savu! Tieši to nozīmēja mistera Demaresta piezīme.
Bet vai tiešām mistera Blika slēdži bija butaforijas? Tajās senajās dienās universitātē viss bija daudz vienkāršāk, jo tur ļaudis runāja to, ko domāja.
Viņi tuvojās gaiteņa galam. Misters Demarests pusbalsī paziņoja:
— Mistera Sautfīlda kabinets.
Acīmredzot misters Sautfīlds bija virs, ar kura klātbūtni vien jau pietika, lai noplaktu pat mistera Demaresta puiciskums.
Pa velvētu eju viņi iegāja plašā telpā, kas bija apgaismota tāpat kā gaitenis, bet skulptūras te bija vēl neizprotamākas.
Telpas vienā malā platā, ērtā krēslā, pētīdams papīrus, sēdēja misters Sautfīlds — padzīvojis vīrs, lieliski ģērbies, bet ar pārsteidzoši neizteiksmīgu seju, kas vīdēja pār viņa aveņsarkanā kamzoļa caurspīdīgajiem kruzuļiem. Viņš nelikās redzam ienācējus. Misters Demarests skaidri lika saprast, ka viņiem jāuzgaida, līdz tos uzrunās.
Kels un Alberts iekārtojās divos tahtas lieluma krēslos, kas bija pavērsti pret misteru Sautfīldu, un sāka pacietīgi gaidīt.
Misters Demarests pačukstēja:
— Es atgriezīšos tieši laikā, lai stādītu jūs priekšā. Jāsakārtojas.
Viņš pasmaidīja un draudzīgi uzsita Kelam uz pleca. Alberts jutās atvieglots, ka misters Demarests ar viņu nedarīja to pašu, bet pirms aiziešanas tikai paspieda roku. Tas būtu viņu pārāk satraucis.
Alberts atlaidās krēslā, visa pārdzīvotā nogurdināts un maigā apgaismojuma nomierināts.
Viņš nekad nebija sēdējis tik ērtā krēslā. Tas bija vairāk nekā ērts — tas bija neatvairāms aicinājums atbrīvot visu ķermeni. Alberts pussnaudā juta, ka krēsls viņu lēni šūpo, maigi masējot kaklu un muguru.
Alberts izjuta īstu svētlaimi. Tomēr viņš pilnīgi neaizmiga. Ja krēsls būtu konstruēts nedaudz citādi, tas, bez šaubām, viņu aizmidzinātu, bet tagad tas tikai ļāva bezrūpīgi, neko nedomājot, zvilnēt.
Kels ierunājās (un pat viņa rāmais bass skanēja skarbi un uzbāzīgi):
— Sēdiet taisnāk, Albert!
— Kāpēc?
— Albert, no jūsu komersanta spara nekas nepaliks pāri, ja jūs nesēdēsiet pietiekami taisni, lai nekustinātu krēslu!
— Komersanta spars? — Albeits omulīgi apdomāja dzirdēto. — Par ko gan mums jāuztraucas? Misters Demarests taču ir mūsu pusē, vai ne?
— Misters Demarests, — Kels aizrādīja, — nav apgabala direktors.
Tātad viņi vēl var sadurties ar grūtībām! Tātad brīnišķīgais krēsls vienkārši bija vēl vienas lamatas, lai pazudinātu nepiemērotos! Alberts deva sev solījumu: «Ar šo brīdi es veltīšu visus spēkus tikai vienam mērķim — sargāt savu komersanta sparu.»
Viņš atkārtoja šos vārdus sevī.