— Mister Ja?
Mazais vīriņš žigli pavērās viņā.
— Vai jums ir pulkstenis, mister Ja? -
Vīrelis izvilka no vestes kabatas lielu pulksteni un parādīja ciparnīcu.
— Paldies, mister Ja, — Normans sacīja. Pēc tam viņš atkal sāņus pačukstēja: — Nu redzi, Livij.
Viņš atkal būtu pievērsies savam laikrakstam, bet vīrelis grasījās vērt vaļā kasti un turklāt vairākas reizes pacēla pirkstu, it kā lai piesaistītu viņu uzmanību. Viņš noņēma no tās tādu kā matēta stikla plāksni — apmēram sešas collas platu, deviņas collas garu un apmēram collu biezu. Tai bija slīpi nošķeltas malas, ieapaļi stūri un nespodra virsma. Tad viņš izņēma mazu no stieples darinātu statīvu un rūpīgi iemeistaroja tajā plāksni. Šo ierīci viņš nolika sev uz ceļiem un lepni vērās pretimsēdētājos.
Livija pēkšņā satraukumā izsaucās:
— Paskaties, Norman, tas nudien ir kaut kas līdzīgs kino!
Normans pieliecās tuvāk. Tad viņš palūkojās mazajā vīrelī.
— Kas tas ir? Jauna veida televizors?
Vīriņš papurināja galvu, un Livija sacīja:
— Nē, Norman, tie esam mēs abi.
— Kas?
— Vai tad tu neredzi? Tas ir tas pats tramvajs, kurā mēs satikāmies. Te malā sēdi tu, un tev galvā ir vecā cepure, kuru es pirms trim gadiem aizmetu. Un tur nākam mēs ar Zoržetu. Mums ceļā stāv resnā lēdija. Nu, vai tu neredzi, ka tie esam mēs?
— Tas ir kaut kāds acu apmāns, — viņš nomurmināja.
— Bet tu taču ari redzi to, vai ne? Tāpēc viņš to ari ir nosaucis «Kas būtu, ja…». Šis aparāts tūlīt parādīs, kas būtu, ja… Ja tramvajs nebūtu sagāzies uz sāniem …
Livija bija pārliecināta, ka tā tiešām ir. Viņa bija ļoti satraukta un nemaz nešaubījās. Kamēr viņa lūkojās uz attēlu stikla plāksnē, vēlās pēcpusdienas saule bija kļuvusi blāvāka un neskaidrā murdoņa visapkārt sāka pieklust.
Cik labi viņa atcerējās to dienuI Normans pazina Žoržetu un jau grasījās piedāvāt viņai vietu, kad tramvajs sagāzās uz sāniem un iesvieda Liviju viņam klēpī. Situācija bija visai smieklīga un neveikla, taču tā veicināja notikumu tālāko attīstību. Livija tik ļoti samulsa, ka Normans vispirms centās parādīt viņai savu uzmanību un pēc tam uzsākt arī sarunu. Nemaz nebija nepieciešams, lai Zoržeta viņus iepazīstinātu. Kad visi trīs izkāpa no tramvaja, Normans jau zināja, kur Livija strādā.
Viņa atcerējās, cik nikni 2oržeta skatījās un cik skābs atvadoties bija viņas smaids. Zoržeta sacīja: «Šķiet, ka tu Normanam 'patīc.» Livija attrauca: «Ak, neesi nu aušīga! Viņš tikai gribēja būt pieklājīgs. Bet viņš izskatās visai glīts, vai ne?»
Tikai seši mēneši bija pagājuši pēc šī notikuma, kad viņi apprecējās.
Un tagad Livija atkal šeit redzēja to pašu tramvaju, kurā toreiz brauca Normans, viņa pati un Zoržeta. Nogrimusi šajās pārdomās, viņa nemaz vairs nemanīja vilciena riteņu ašo, vienmērīgo kla- boņu. Šai brīdī viņai drīzāk šķita, it kā viņa brauktu šaurār šūpojošā tramvajā. Viņa un Zoržeta iepriekšējā pieturā tikko kā bija tajā iekāpušas.
Livija šūpojās līdzi tramvaja grīļīgajai gaitai, tāpat kā to tādā pašā vienmuļīgā un gandrīz vai smieklīgā ritmā sēdēdami un stāvēdami darīja četrdesmit citi. Viņa teica:
— Kāds tev pamāja, Zorž. Vai tu viņu pazīsti?
— Man? — 2oržeta it kā nejauši pameta skatienu pār plecu. Noplīvoja viņas garās mākslīgās skropstas. Tad 2oržeta sacīja:
— Es viņu mazliet pazīstu. Kā tev liekas, ko viņš grib?
— Mēģināsim noskaidrot, — Livija sacīja. Viņā pamodās draisks, pat mazliet ļauns prieks. Ikvienam bija labi zināms Žoržetas paradums slēpt no citiem savus vīriešu kārtas paziņas, tāpēc Livijai šķita gluži jauki pakaitināt viņu. Turklāt vēl šis puisis likās visai… interesants.
Viņa līkumodama virzījās garām ejā stāvošajiem pasažieriem, un Zoržeta negribīgi sekoja. Tikko Livija bija nonākusi iepretim tai vietai, kur sēdēja jaunais vīrietis, tramvajs līkumā pēkšņi spēji sa- zvēlās uz sāniem. Livija izmisīgi tvēra pēc turekļa cilpas. Viņa to saķēra ar pirkstu galiem un noturējās. Pagāja labs brīdis, līdz viņa spēja atvilkt elpu. Patiešām, nupat vēl bija licies, ka tuvumā nav nevienas aizsniedzamas cilpas. Lai nu kā, bet viņa
juta, ka pēc visiem dabas likumiem viņai vajadzētu krist.
Jaunais vīrietis neskatījās uz Liviju. Viņš smaidīja pretī Zoržetai un jau cēlās augšā. Viņam bija īpatnējas uzacis, kas piešķīra sejai lietpratīgu un pašapzinīgu izteiksmi. Livija nosprieda, ka šis jauneklis viņai tiešām patīk.
Zoržeta sauca:
— Nē, nē, nepūlieties! Pēc divām pieturām mēs izkāpsim.
Un viņas arī izkāpa. Livija sacīja:
— Es domāju, ka mēs brauksim uz Seču.
— Brauksim gan. Es tikai atcerējos, ka šeit tuvumā kaut kas jānokārto. Tas neaizņems ne minūti laika.
«Nākamā pietura Providensa!» dārdināja skaļruņi. Vilciens palēnināja gaitu, un pagātnes ainas atkal izgaisa un ieslēpās stikla' plāksnē. Mazais vīrelis joprojām smaidīdams lūkojās uz viņiem.
Livija pagriezās pret Normanu. Viņa bija mazliet nobijusies.
— Vai tu arī redzēji visu to pašu?
Normans atjautāja:
— Kas noticis ar laiku? Mēs taču nevaram būt jau sasnieguši Providensu. — Viņš paskatījās savā pulkstenī.
— Tomēr laikam esam gan. — Tad viņš sacīja Livij ai: — Šoreiz tu nenokriti.
— Tātad tu to redzēji? — Viņa sadrūma. — Nu kā tad, tas jau arī izskatās pēc Žoržetas. Esmu pārliecināta, ka vienīgais iemesls izkāpt.no tramvaja bija tas, lai mēs abi neiepazītos. Cik ilgi pirms tam tu jau pazini Zoržetu, Norman?