— Albert!
Tagad Kela balsī jautās neviltota panika.
Labi gan viņš sargā savu komersanta sparu! Atkal viņš bija uzticējies krēslam. Nožēlas pilns Alberts pārnesa ķermeņa svaru uz priekšu, gribēdams atspiesties pret krēsla roku balstiem.
— Uzmanieties! — uzsauca Kels. — Tā, tagad ir labi, tikai neaiztieciet roku balstus. Vienkārši paliecieties uz priekšu. Tā. — Un paskaidroja: — Roku balstu virsma ir nelīdzena un mitra, un es neredzu tam nekādu citu izskaidrojumu kā vien to, ka tā domāta, lai ievadītu caur ādu kādu narkotisku vielu! Nelielās devās, protams. Bet mēs to nedrīkstam pieļaut. Šo paņēmienu es redzu praksē pirmo reizi, — viņš atzinās.
Alberts bija pārsteigts, un brīdi vēlāk viņa izbrīns pieauga vēl vairāk.
— Mistera Sautfīlda krēsls ir gluži tāds pats kā mūsējais, bet viņš ir tajā pilnīgi atlaidies. Un lasot pat glāsta roku balstus.
— Zinu, — Kels palocīja galvu. — Ievērības cienīgs cilvēks, vai ne? Ievērības cienīgs. Paturiet to prātā, Albert. īsts komersants, cilvēks, kas sasniedzis panākumu zenītu, bez tam ir arī lietpratējs. Viņš vēlas iepazīties ar visām pazīstamajām baudām vienkārši tā prieka dēļ, ko viņam sniedz šīs baudas. Albert, katram cilvēkam, kas dzīvē tiešām tālu ticis, arī misteram Sautfīldam, raksturīga tieksme uz juteklību, uz savu iegribu apmierināšanu. Kāpēc? Tāpēc, ka, lai gūtu panākumus, viņam dziļi jāizprot savu iegribu apmierināšanas būtība.
Alberts, pavirši uzmetot acis, ievēroja, ka arī Kels netaisās apmierināt savas iegribas un uzticēties krēslam. Viņš pat neizlikās to darām. Neapšaubāmi — mistera Sautfīlda personā viņi bija sastapušies ar cilvēku, kas stāv daudz augstāk par Kelu. Tas atņēma drosmi, e oksidāze šķita pārāk tievs salmiņš, lai līdzsvarotu šādu spēku nevienlīdzību.
Kels turpināja:
— Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ eksistē pilnvarotie. Augstākie ierēdņi nespēj strādāt viduvējas komercijas apstākļos. Viņiem vajadzīgs stimuls un tāda greznumlieta kā labi noformēta informācija. Pilnvarotie to prot izdarīt. — Viņš familiāri pieliecās tuvāk Albertam. — Esmu dzirdējis, ka viņus tāpēc sauc par roklaižām.
Alberts jutās glaimots, ka Kels izstāstījis viņam savu tirdzniecisko joku.
Misters Sautfīlds palūkojās uz velvēto eju, pa kuru pašreiz kāds ienāca: tas bija nevis misters Demarests, bet kāda melnmataina jauna sieviete. Alberts jautājoši pavērās Kelā.
— Acumirkli. Tūlīt es uzzināšu, kas viņa ir.
Sieviete stāvēja pie pretējās sienas ar seju pret
misteru Sautfīldu, Pēdējais miegaini pusčukstus ierunājās:
— Jā, mis Drūrija, rūdas pārvadāšanas plāns. Turpiniet.
— Arī viņa droši vien ir pilnvarotā, kādā citā lietā, — Kels nosprieda. — Pavērojiet, kā viņa strādā, Albert. Kaut ko tādu jums tik drīz negadīsies izdevība redzēt.
Alberts uzmanīgi nopētīja sievieti. Viņa nepavisam nelīdzinājās aģentūras sekretārei: pirmkārt, viņa bija vecāka par jebkuru no tām — gadu trīsdesmit; otrkārt, viņa bija ģērbusies slēgtā, lietišķā, diezgan atturīgā melni pelēkā kostīmā, kas cieši aptvēra gurnus; treškārt, viņa nebija krāsojusies. Šī sieviete pat agrāk nevarēja būt bijusi aģentūras sekretāre — viņa vienkārši nepiederēja pie tā tipā. Viņa bijax druknāka un, lai gan ļoti glīta, tomēr nebija tik necilvēcīgi, apžilbinoši skaista. Gluži otrādi, Albertam patika viņu vērot, kaut gan viņš nebija tāds lietpratējs kā misters Sautfīlds. Mis Drūrijas glāsainās, tumšās acis un pašapzinīgā stāja viņu ļoti sajūsmināja un izklaidēja.
Mis Drūrija sāka klusā, melodiskā balsī runāt kaut ko par to, kā izstrādāt visizdevīgākos maršrutus rūdas pārvadāšanai Lielo Ezeru rajonā. Viņas balss kļuva dziedoša, te paaugstinājās, te pazeminājās un laiku pa laikam aprāvās. Burvīgi!
Bet viņas galvenais paņēmiens iedarbojās nemanot, līdzīgi krēslam. Pagāja labs brīdis, līdz Alberts to ievēroja. Nudien līdzīgi krēslam.
Mis Drūrija kustējās.
Viņa šūpoja gurnus. Tikai kādu centimetru uz katru pusi, bet ārkārtīgi jutekliski. Šai kustībai varēja izsekot visos sīkumos, jo svārki ne vien cieši piekļāvās gurniem, bet arī izcēla katru viņas vēdera muskuli. Kustība šķita esam gluži nepiespiesta, bet Alberts saprata, ka tai jābūt ārkārtīgi rūpīgi izkoptai.
Šī apziņa tomēr netraucēja viņam sajūsmināties.
— Re! — viņš izbrīnījies uzrunāja Kelu. — Kā gan misters Sautfīlds var dzirdēt, ko viņā saka?
— Ko? O, viņa laiku pa laikam klusina balsi, lai mēs nenoklausītos Korporācijas noslēpumus, bet viņš atrodas daudz tuvāk nekā mēs.
— Es runāju par kaut ko citu!
— Jūs gribējāt teikt — kā viņas paņēmieni nenovirza viņa uzmanību no ziņojuma? Albert, — Bursma gudri sacīja, — ja jūs sēdētu viņa krēslā, jūs arī saprastu, ko viņa saka, pie tam ar lielu spēku. Nevainojams izpildījums vienmēr pievērš uzmanību ziņojumam. Bet tāds cilvēks kā misters Sautfīlds turklāt spēj šo ziņojumu arī kritiski novērtēt! Ievērojams cilvēks! Speciālists un labs novērtētājs.
Alberts pamanīja, ka mis Drūrija pa to laiku beigusi savu ziņojumu. Varbūt viņa paliks, lai apspriestu to kopā ar misteru Sautfīldu? Tomēr nē. Izmetis tikai pāris vārdu, viņš to atlaida. ,
Brīdi vēlāk mis Drūrijas izraisīto sajūsmu nomainīja satraucošs lepnums.
Viņš, ne ar ko neievērojamais vecais profesors Larū, bija liecinieks drāmai, kas norisinājās Ezeru
apgabala nervu centrā, sarunām starp titāniskām personībām, kuras izlēma miljonu likteni. Vēl vairāk — viņš pats gatavojās tikt iesaistīts vienā no šādiem lēmumiem! Viņš cerēja, ka nākamais pilnvarotais, kuru pieņems misters Sautfīlds, būs misters Demarests.