Albertu nomāca kāda doma.
— Kel, kā gan misters Demarests spēs pateikt visu tik. . . nu . .. pārliecinoši kā mis Drūrija? Es gribu teikt…
— Albert, atstājiet to viņa ziņā. Sekss nav vienīgais līdzeklis. Pilnvarotie lieliski prot izmantot cilvēka vājākās vietas un apslēptākās dziņas, pat altruismu. Jā, jā, es saprotu, ka nespeciālistu tas pārsteidz, bet pat altruisms var būt noderīgs.
— Tiešām? — Alberts jutās pateicīgs par katru āko informāciju.
sti meistari dažkārt mīl pielietot šādu paņēmienu aiz tīras virtuozitātes, — Kels pačukstēja.
Misters Sautfīlds sakustējās krēslā, un Alberts kļuva pati uzmanība.
Kā tad, pa velvēto eju ienāca misters Demarests.
Viņa ienākšana, bez šaubām, bija tāda, ka neko labāku nevarēja vēlēties. Viņš iesoļoja pat ātrāk nekā mistera Blika kabinetā. Viņa uzvalks mirdzēja, brūnās acis staroja. Misters Demarests nostājās pie sienas netālu no mistera Sautfīlda, ne gluži taisni, bet gan tādā kā cīkstoņa pozā. īsta uzvilkta atspere!
Tikai īsu brīdi viņa skatiens pakavējās pie Alberta un Kela, bet tas pauda patiesu biedriskumu un cīņas prieku. Alberts pēkšņi jutās kā kaut kāda heroiska notikuma līdzdalībnieks.
Misters Demarests uzreiz neļāva vaļu savai enerģijai. Viņš pārstāstīja Rietumlapzemes, Lielslāvijas
un Cerčilas vēsturi. Viņam līdzās pie sienas zibsnīja kartes (Alberts nespēja izsekot, kā tas notika), un misters Demarests sporta komentatora balsī attēloja arktisko apgabalu dramatisko kolonizāciju. Alberts būtu noturējis viņu par viskautrīgāko visu šo notikumu dalībnieku, ja nezinātu, ka tie visi risinājušies vienlaikus. Nē, lai cik neticami tas būtu, bet visus šos spilgtos faktus misteram Demarestam droši vien pēdējā brīdī pasniedzis kāds iztapīgs pētnieks. Bet kā viņš tos bija pārveidojis!
Saviļņojošais stāstījums aizrāva arī misteru Saut- fīldu. Viņš pat izslējās savā ērtajā krēslā.
Mistera Demaresta balss, tāpat kā mis Drūrijas balss, laiku pa laikam kļuva klusāka. Alberts un Kels atradās tikai dažas pēdas par tālu, lai varētu sadzirdēt Korporācijas noslēpumus.
Sāgai turpinoties, misters Demarests no vikinga pārvērtās romietī. Viņa apbrīnojami modulētā balss kļuva čalojoša, un tajā jautās triumfs. Tagad viņš runāja par grandiozi ieplānotu ekspansiju un galvenokārt par to, cik lielu peļņu Korporācijai ienes šīs trīs kolonijas. Viņš bārstīja skaitļus. Viņš uzsita misteram Sautfīldam pa plecu. Viņš paglaudīja mistera Sautfīlda roku; nonācis līdz tirdzniecības bilances novērtējumam, viņš pakutināja misteram Sautfīldam kaklu. Misters Sautfīlds sava garastāvokļa maiņu parādīja, atkal atlaizdamies krēslā.
Tas misteru Demarestu neapturēja.
Viss notiekošais šķita gandrīz piedauzīgs. Alberts, slēpjot apmulsumu, nočukstēja:
— Tagad es saprotu, kāpēc viņus sauc par roklaižām.
Kels sarauca pieri, ar zīmi lika viņam apklust un turpināja vērot.
Pēkšņi mistera Demaresta balss tonis atkal izmainījās: tā kļuva drūma, izmisuma un rūgtuma pilna. Korporācijas gaidāmajai peļņai draudēja briesmas — vēl vairāk, tās draudēja pašiem kapitāla ieguldījumiem!
Misters Sautfīlds, uzmanīgi ieklausīdamies, paliecās uz priekšu, lai dzirdētu, par kādām briesmām ir runa. Vai tas bija labi? Uzklausot mis Drūriju, viņš tā nebija darījis.
Viss, ko misters Demarests stāstīja par briesmām, būtībā bija tas pats, ko Alberts bija klāstījis misteram Blikam, bet viņš saprata, ka no mistera Demaresta lūpām tas skan daudz šausmīgāk. Kad misters Demarests bija beidzis, Alberts sajuta nepatīkamu vēsumu. Misters Sautfīlds sēdēja, nebilzdams ne vārda. Ko gan viņš domāja? Vai viņš nebija sapratis, kāda traģēdija draud izraisīties?
Brīdi vēlāk viņš piekrītoši pamāja ar galvu un sacīja:
— Lielisks izskaidrojums.
Alberts gavilēja. Mis Drūrijai viņš tā nebija teicis!
Misters Demarests centās izskatīties svinīgi.
Misteļrs Sautfīlds ar visu ķermeni pagriezās pret Albertu un ielūkojās viņam tieši acīs. Alberts bija pārāk satraukts, lai novērstu skatienu. Mistera Sautfīlda līdz šim ne ar ko neievērojamais zods tagad izslējās un krūtis svarīgi izriezās.
— Cik es saprotu, jūs esat lietpratējs augu meta- bolismā?
Arī viņa balss šķita pieņemamies spēkā un nogrūstam pār Albertu no visiem kabineta stūriem.
— Vai, pēc jūsu domām, briesmas ir pietiekami lielas, lai šķiestu apgabala direktora laiku?
Tas nebija godīgi. Misters Sautfīlds pret Dž. Albertu Larū! Spēki bija smieklīgi nevienādi. Un turklāt Alberts, pēc tam kad pārāk ilgi bija pasīvi vērojis, tagad bija negaidot pārsteigts un satriekts ar pārmetumu, ka veltīgi šķiedis mistera Sautfīlda laiku … ka viņa priekšlikums ne vien nav uzmanības vērts, bet turklāt veltīgi izšķiedis apgabala direktora laiku.
Alberts pūlējās runāt.
Protams, tagad, kad misters Sautfīlds bija uzslavējis mistera Demaresta uzstāšanos, viņš būs iecietīgs, ņems vērā Alberta nepietiekamo pieredzi un negaidīs no viņa pārāk daudz. Alberts pūlējās bilst kādu vārdu.
Bet viņš nespēja atvērt muti.
Tā sēžot un blenžot uz misteru Sautfīldu, viņš juta, ka viņa pleci sagumst un muskuļi kļūst ļengani.
Kels gandrīz dabiskā balsī sacīja:
— Jā.
Ar to pietika, lai gan tik tikko. Alberts nočukstēja «jā», pats nobijies par savu drosmi.
Misters Sautfīlds vēl brīdi no augšas nolūkojās uz viņu. Tad viņš sacīja:
— Labi, apgabala direktors jūs pieņems. Mister Demarest, pavadiet viņus.
Alberts sekoja misteram Demarestam. Visa viņa uzmanība bija sakoncentrēta uz to, lai atgūtos no mistera Sautfīlda.
Viņš bija cēlies, pateicoties misteram Demarestam. Bet kā lai viņš būtu noturējies šādā līmenī? Kā viņam vajadzēja izturēties, lai atvairītu mistera Sautfīlda galvu reibinošās personības ietekmi?