Alberts vēl un vēl domās atsauca atmiņā šo epizodi, pūlēdamies izdarīt tajā labojumus. Beidzot tas viņam ari izdevās, vismaz domās. Viņš saprata, kā viņam būtu vajadzējis izturēties. Viņam būtu vajadzējis turēt plecus taisni, nesasprindzināt balss saites un nebaidīties krustot skatienus ar misteru Sautfīldu. Tagad viņš to saprata.
Izslējies, stingrā solī viņš gāja aiz mistera Demaresta, un uz viņa lūpām pat rotājās kaut kas līdzīgs augstprātīgam smaidam.
Viņš jutās spējīgs viens pats tikties ar misteru Sautfīldu un, tā kā misters Sautfīlds galu galā nebija apgabala direktors, tikties pat ar apgabala direktoru!
Viņi apstājās pie masīvām dubultdurvīm, kuras apsargāja pilnīgi nekustīgs cilvēks ar automātu.
— Draugi, — misters Demarests jautrā vientiesībā sacīja, — vēlu jums vislabākās sekmes.
Kels pēkšņi likās satriekts, tomēr, cik vien iespējams, nevērīgi (lai gan ar to viņam neizdevās apmuļķot pat Albertu), jautāja:
— Vai jūs nenāksiet kopā ar mums?
— O, nē! Misters Sautfīlds man lika tikai atvest jūs šurp. Darīdams vairāk, es pārkāpšu savas pilnvaras. Bet es jums novēlu vislabākos panākumus, draugi!
Kels sirsnīgi atvadījās. Bet, kad viņš pagriezās pret Albertu, viņa balsī bija dzirdams izmisums:
— Pilnīgs atteikums.
Alberts tikai ar pūlēm aptvēra šo vārdu jēgu.
— Bet. . . mums taču atļāva doties ar ziņojumu pie apgabala direktora, vai ne?
Bursma bezcerīgi paraustīja plecus.
— Vai tiešām jūs nesaprotat, Albert? Bez Demaresta mūsu ziņojums negūs panākumus. Sūtīdams mūs pie apgabala direktora vienus, misters Sautfīlds ar to pašu ir mums atteicis.
— Kel, vai arī jūs domājat atkāpties?
— Nu, nē! Mēs varam tikai lepoties, ka esam tikuši tik tālu, Albert. Tagad jādodas uz priekšu, kamēr vien iespējams.
Alberts piegāja pie masīvajām durvīm. Brīdi viņš nobažījies vērās bruņotajā sargā, bet tas viņus neapturēja. Taisnību sakot, viņš pat aci nepamirkšķināja.
Alberts vaicāja Kelam: . — Tātad mums vēl ir izredzes?
— Nē, mums nav izredžu.
Viņš sāka grūst vaļā durvis, tad atkal brīdi vilcinājās.
— Bet jūs taču darīsiet visu, kas ir jūsu spēkos?
— Domāju gan! Ne jau katru dienu ir izdevība iesniegt priekšlikumu apgabala direktoram.
Alberts apņēmīgi izslējās un sagatavojās atsist uzbrukumu, kas būtu divreiz spēcīgāks par to, uz kādu bija^ spējīgs misters Sautfīlds. Viņam prātā bija tikai viena doma — jāsaglabā savs komersanta spars. Viņš jutās kļuvis par dažām collām garāks un pat lūkojās no augšas uz Kelu un viņa pesimismu.
Kels atgrūda durvis, un viņi iegāja iekšā.
Apgabala direktors vientuļi sēdēja krēslā ar taisnu atzveltni pie vienkārša rakstāmgalda pavisam parastā kabinetā, kas nemaz nebija lielāks par vairumu kabinetu.
Apgabala direktors bija sieviete.
Viņa bija ģērbusies kā parasta ierēdne, tikpat neuzkrītoši kā mis Drūrija. Taisnību sakot, viņa izskatījās līdzīga mis Drūrijai, ja tai būtu par piecpadsmit gadiem vairāk. Bez šaubām, viņai bija tie paši melnie mati un maigais sejas ovāls.
Kāds pārsteigums! Patīkams pārsteigums. Alberts jutās vēl lielāks un pašapzinīgāks nekā otrpus durvīm. Protams, ar šo mātišķīgo, nekaitīgo būtni viņam veiksies!
Viņa pētīja kādu nelielu mikrofilmu, kas gulēja uz citādi pilnīgi tukša galda. Acīmredzot viņai bija atlicis tikai nedaudz darba, un tad viņa būs brīva. Alberts pacietīgi vēroja, kā viņa lasa. Viņa lasīja ļoti centīgi, tas bija acīm redzams.
Pēc brītiņa sieviete uzmeta viņiem skatienu, it kā atvainodamās pasmaidīja un atkal nolieca galvu. Viņas biklās tumšās acis izteica tik daudz! Varēja redzēt, cik ļoti viņa priecājas par viņu ierašanos un cik ļoti nožēlo, ka ir tik aizņemta, kaut gan daudz labprātāk būtu aprunājušies ar viņiem. Albertam kļuva viņas žēl. Viņam kļuva sievietes žēl no visas sirds. Viņš saprata, ka mazajā mikrofilmā itin labi var ietilpt veseli sarežģītu Korporācijas referātu sējumi. Nabaga sieviete! Nabaga sieviete, kurai bija lemts būt apgabala direktoram, turpināja lasīt.
Laiku pa laikam viņa gurdeni, bet noteikti novilka ar roku pār seju. Viņas pleci bija nedaudz sagumuši. Albertam kļuva viņas arvien vairāk žēl. Viņa nebija pietiekami stipra — bet darba bija tik daudz —, un tomēr viņa tik varonīgi centās pēc iespējas labāk tikt galā ar visiem šiem referātiem mikrofilmā!
Beidzot viņa pacēla galvu.
Bija skaidrs, ka darbs vēl nav galā: viņas sejā nebija lasāms atvieglojums. Un tomēr viņa pacēla galvu viņu dēļ.
Viņas labsirdība apņēma viņus kā silta vanna. Alberts jutās spējīgs uz cēlsirdīgāko rīcību, kurai līdzīgas vēl nav bijis. Viņš juta, ka apņēmība aug- tin aug. Viņš to izdarīs!
Alberts paspēra soli uz durvju pusi.
Pirms aiziešanas viņš vēlreiz notvēra viņas skatienu, un viņas smaids liecināja, cik pareizi viņa pratusi novērtēt šo smalkjūtību!
Alberts nojauta, ka bagātīgākas atlīdzības nevar būt.
Iznācis atkal parkā, viņš beidzot atskārta, ka viņam blakus ir Kels.
Viņi ilgi vērās viens otrā.
Tad Kels sāka iet uz metro.
— Pilnīga sakāve, — viņš sacīja.
— Man liekas, jūs apsolījāt darīt visu, kas ir jūsu spēkos, — ieteicās Alberts. Bet viņš saprata, ka Kela atbilde: «Es arī izdarīju» — ir patiesība.
Viņi lēni gāja tālāk. Kels sacīja:
— Lieliska sieviete… īsts meistars. Absolūta virtuozitāte!
Alberts atteica:
— Mūsu sabiedrība tiešām atalgo tos, kas to visvairāk pelnījuši.