Par laimi, tagad ir publicēts tik daudz krāsainu Jupitera «portretu», ka jūs katrā ziņā esat tos Skatījuši. Iespējams, jums būs pagadījies arī tas uzņēmums, kas bija mūsu nepatikšanu cēlonis. (Turpmāk jums viss kļūs skaidrs.)
Beidzot Jupiters pārstāja augt; mēs iegājām «Piecnieka» orbītā, un šķita — tūlīt panāksim sīko mēnesi, kas lielā ātrumā riņķoja ap savu planētu. Mēs visi iespiedāmies komandkabīnē, lai pēc iespējas ātrāk ieraudzītu mērķi, ■— vismaz visi, kam pietika vietas. Mēs ar Billu stāvējām pie ieejas, cenzdamies jel ko saskatīt pāri citu galvām. King- slijs Sirls, mūsu pilots, nesatricināms kā vienmēr,
bija atlaidies savā sēdeklī, inženieris Ēriks Fultons domīgi kodīja ūsas, skatīdamies uz degvielas līmeņrādi, bet Tonijs Grūvss būrās savās tabulās.
Profesors bija gluži kā pieaudzis pie teleperiskopa okulāra. Pēkšņi viņš nodrebēja un pārsteigumā klusi iesaucās. Pēc tam klusēdams pamāja Sirlam un palaida viņu savā vietā. Tā pati aina. Pēc Sirla nāca Fultons. Kad nodrebēja arī Grūvss, mums bija diezgan, mēs aizspraucāmies līdz okulāram un pēc īsas cīņas ieguvām to.
Nezinu, ko īsti biju cerējis ieraudzīt, taču katrā ziņā es jutos vīlies. Izplatījumā mūsu priekšā peldēja nepilns mēness, tā nakts sektors bija tikko saskatāms Jupitera atstarotajā gaismā. Un viss.
Bet te manas acis, kā tas mēdz būt, kad pietiekami ilgi lūkojies teleskopā, sāka atšķirt detaļas. Pavadoņa virsmu klāja smalkas līnijas, kas krustojās cita ar citu, un pēkšņi es uztvēru tajās zināmu likumsakarību. Jā, jā, šīs līnijas veidoja ģeometriski pareizu tīklu, tieši tāpat kā paralēles un meridiāni uz Zemes globusa. Acīmredzot arī es biju izbrīnā iesvilpies, tādēļ ka Bills pastūma mani nost un pats pieplaka pie okulāra.
Cik pašapmierināts izskatījās profesors Forsters, kad mēs apbērām viņu jautājumiem!
— Protams, — viņš skaidroja, — man tas nav tāds pārsteigums kā jums. Bez bareljefa, kuru atradu uz Merkurija, man bija vēl citi fakti. Ganimēda observatorijā strādā kāds mans draugs. Es atklāju viņam savu noslēpumu, un pēdējās nedēļās viņš pamatīgi pastrādāja manā labā. Nezinātājs būtu brīnījies, cik maz observatorija nodarbojas ar pavadoņiem. Visspēcīgākās ierīces bija pagrieztas pret ārpusgalaktikas miglājiem, bet pārējās — pret Jupiteru un tikai pret Jupiteru.
Kas attiecas uz «Piecnieku», tad observatorijas līdzstrādnieki bija izmērījuši tā diametru un izdarījuši vairākus vispārējus uzņēmumus, un ar to viss arī beidzās. Uzņēmumi nebija iznākuši pietiekami skaidri un neparādīja līnijas, kuras mēs ar jums tikko redzējām, citādi, protams, ar šo jautājumu būtu nodarbojušies agrāk. Man tikai vajadzēja palūgt savu draugu Loutonu, lai pret «Piecnieku» pagriež simt centimetru reflektoru, un viņš tās uzreiz pamanīja. Bez tam viņš minēja vēl kādu faktu, kuram jau sen būtu vajadzējis pievērst uzmanību. «Piecnieka» diametrs ir tikai trīsdesmit kilometru, bet spožums nepavisam neatbilst tik maziem izmēriem. Ja salīdzina tā atstarošanas spēju jeb aldeb . .. al…
— Albedo! >
— Paldies, Tonij … Ja salīdzina tā albedo ar citu mēnešu albedo, izrādās, ka tas atstaro gaismu daudz labāk par pārējiem. Atstaro kā pulēts metāls, nevis kā kalnu ieži.
— Vai re, kā! — es izsaucos. — «X kultūras» tauta pārklājusi «Piecnieku» ar ārējo apvalku! Ar kaut ko līdzīgu kupoliem, kādi bija uz Merkurija, tikai daudz lielāku.
Profesors pavērās manī ar neslēptu līdzjūtību.
— Un vēl jūs nevarat iedomāties! — viņš teica.
Manuprāt, tas nebija īsti taisnīgi no viņa puses.
Sakiet atklāti: vai jūs manā vietā būtu labāk tikuši galā ar šo uzdevumu?
Pēc trim stundām nolaidāmies milzīgā metāla līdzenumā. Lūkodamies iluminatorā, es jutos kā pundurītis. Uz gāzes tvertnes uzrāpusies skudra droši vien saprastu mani. Un tad vēl milzu Jupiters virs galvas. Bija zudusi pat profesora parastā pašapziņa un tās vietā stājusies cieņas pilna bijība.
Līdzenums nebija pilnīgi gluds. Tajā iezīmējās platas svītras milzīgo metāla plākšņu savienojumu vietās. Šīs pašas līnijas, pareizāk sakot, to veidoto tīklu, mēs arī bijām redzējuši no kosmosa.
Metru trīssimt no mums slējās tāds kā paugurs. Mēs to pamanījām jau lidojot, kad pētījām mazo pavadoni no augšas. Pavisam bija seši šādi izciļņi. Četri atradās vienādā atstatumā cits no cita gar ekvatoru, divi — uz poliem. Tā vien gribējās domāt, ka mūsu priekšā atrodas ieejas, kas ved metāla apvalka iekšienē.
Es zinu, daudzi uzskata, ka klejot kosmonauta skafandrā pa planētu, kurai ir mazs pievilkšanas spēks un nav atmosfēras, ir ārkārtīgi aizraujoša nodarbošanās. Šie cilvēki maldās. Tik daudz kas jāatceras, jāpārbauda un jābūt gatavam uz tik daudzām nejaušībām, ka romantika nenāk ne prātā. Vismaz man tā ir. Tiesa, šoreiz es biju tik uztraukts, kad mēs izgājām no slūžām, ka neatcerējos absolūti neko.
Smaguma spēks uz «Piecnieka» ir pārāk mazs, un iet tur nav iespējams. Sasaistīti kopā kā alpīnisti, mēs slīdējām pa metāla līdzenumu, izmantojot reaktīvo pistoļu atsitiena spēku. Ķēdes abos galos atradās pieredzējuši kosmonauti Fultons un Grūvss, un jebkura pārsteidzīga iniciatīva tūlīt tika nobremzēta.
Pēc dažām minūtēm mēs nokļuvām pie mērķa — milziga, zema kupola aptuveni kilometru apkārtmērā. Bet varbūt tās ir milzīgas gaisa slūžas, kas spēj ielaist veselu kosmosa kuģi? … Vienalga, mēs varēsim tikt iekšā tikai laimīgas nejaušības pēc, jo mehānismi, bez šaubām, sen jau sabojājušies, un, ja arī nebūtu bojāti, mēs ar tiem netiktu galā. Kas gan var būt vēl mokošāk: stāvēt uz vislielākā arheoloģiskā atklājuma sliekšņa un sajust pilnīgu bezspēcību!