— Ne visai ilgi. Taču pietiekami, lai pazītu viņu pēc izskata un saprastu, ka man jāpiedāvā viņai sava vieta.
Livija uzmeta lūpu.
Normans smaidīja:
— Tu nedrīksti būt greizsirdīga par to, kas tikai varēja notikt, mazā. Turklāt kāda gan tur būtu bijusi starpība? Manī tik un tā būtu modusies pietiekami liela interese par tevi, lai es meklētu kādu iespēju satikt tevi.
— Tu pat nepaskatījies uz mani.
— Man jau nebija iespējas to izdarīt.
— Kā tad tu būtu mani saticis?
— Gan jau kaut kā. Es pats nezinu, kā. Tev tomēr jāatzīst, ka ir diezgan muļķīgi strīdēties par to.
Vilciens aizgāja no Providensas. Livij ai bija nemierīgs prāts. Mazais vīrelis bija klausījies, kā viņi sačukstas, taču smaids viņa sejā bija apdzisis, un vienīgi pēc tā varēja spriest, ka viņš klausījies.
Livija pajautāja: — Vai jūs nevarētu mums vēl kaut ko parādīt?
Normans viņu pārtrauca: — Pagaidi, Livijl Ko tu gribi panākt?
Viņa atbildēja:
— Es vēlos redzēt mūsu kāzu dienu. Kas būtu noticis, ja es tramvajā būtu paguvusi satvert cilpu.
Normans bija redzami sapīcis.
— Nē, tas nav taisnīgi. To taču tu vari iedomāties, ka mēs droši vien būtu apprecējušies kādā citā dienā.
Bet viņa sacīja:
— Vai jūs man to varētu parādīt, mister Ja?
Mazais vīrelis pamāja ar galvu.
Stikla plāksne atkal atdzīvojās un sāka mazliet spīdēt. Tad gaisma sakoncentrējās atsevišķos laukumos, un no tiem izveidojās cilvēku tēli. Livij ai ausīs atskanēja klusa ērģeļu mūzika, kaut gan patiesībā nekas nebija dzirdams.
Normans, sajuzdams atvieglojumu, ierunājās:
— Nu, tur jau es esmu. Tās ir mūsu kāzas. Vai esi apmierināta?
Vilcienā dzirdamie trokšņi atkal pieklusa, un pēdējais, ko LiVija saklausīja, bija viņas pašas balss, kas vaicāja:
— Jā, tas esi tu. Bet kur esmu es?
Livija sēdēja baznīcā vienā no pēdējiem soliem. Vēl pirms brīža viņa nebija domājusi, ka ieradīsies šeit. Pēdējos mēnešos viņa bija arvien vairāk atsvešinājusies no Zoržetas, nemaz īsti nezinādama, kāpēc. Livijai par Zoržetas saderināšanos bija pastāstījis kāds kopīgs draugs, un Zoržetas nākamais vīrs, protams, bija Normans. Viņa ļoti skaidri atcerējās to dienu pirms sešiem mēnešiem, kad viņa šo vīrieti pirmo reizi bija redzējusi tramvajā. Dienu, kad Zoržeta viņu tik veikli bija novākusi no ceļa. Kopš tā laika viņa Normanu vēl dažkārt bija sastapusi, taču ik reizes kopā ar Zoržetu, kas nostājās starp viņiem abiem.
Aizvainojumam tiešām nebija nekāda pamata: šis vīrietis taču nekad nebija bijis viņas pielūdzējs.
Livija nodomāja, ka Zoržeta šoreiz izskatās skaistāka, nekā ir patiesībā. Un viņš patiešām ir ļoti glīts.
Viņu parņēma skumjas un savāda tukšuma sajūta, it kā būtu notikusi kāda kļūda — kaut kas tāds, ko viņa pati īsti nevarēja izprast. Zoržeta gāja pa celiņu, nemaz nepamanīdama draudzeni, bet pirms brīža Livija bija uztvērusi viņa skatienu un uzsmaidījusi viņam. Livijai šķita, ka Normans bija pasmaidījis pretī.
Viņa iztālēm dzirdēja vārdus, kas atplūda līdz viņai- : «Pasludinu jūs tagad par…»
Tagad atkal varēja sadzirdēt, kā klab vilciena riteņi. Kāda sieviete gāja pa eju atpakaļ uz savu vietu, vezdama pie rokas mazu zēnu. Kaut kur vagona vidū laiku pa laikam skaļi iesmējās četras pusaudzes. Garām aizmetās pavadonis, steigdamies nokārtot kādu neizdibināmu uzdevumu.
Livija no visa tā gandrīz neko neuztvēra.
Viņa sēdēja, nekustīgi vērdamās uz priekšu, kamēr aiz loga, saplūzdami zaļās, izspūrušās virtenēs, garām aizzibēja koki un aizjoņoja telefona stabi.
Viņa teica:
— Tu apprecēji viņu.
Normans brīdi raudzījās sievā, tad viens viņa mutes kaktiņš savilkās un viņš jautri attrauca:
— Man gan tā neliekas, Olivij. Tu taču zini, ka tomēr esi mana sieva. Padomā par to mazliet!
Viņa spēji pagriezās pret vīru.
— Jā, tu apprecēji mani — tāpēc ka es iekritu tev klēpī. Ja tas nebūtu noticis, tu būtu apprecējis Zoržetu. Ja viņa nebūtu gribējusi iet pie tevis, tu būtu apprecējis kādu citu. Kādu jau tu būtu apprecējis. Te nu ir tava atjautības uzdevuma atrisinājums.,
Normans ļoti lēnām noteica:
— Velns … lai mani… parauj!
Viņš pielika abas plaukstas pie galvas un atglauda taisnos matus, kas pie ausīm mazliet cirto- jās. Pirmajā brīdī šī kustība radīja iespaidu, it kā viņš izmisumā saķertu galvu. Tad Normans sacīja:
— Paklau, Livij, tu veltīgi uztraucies par šo muļķīgo acu apmānu. Tu nedrīksti nosodīt mani par to, ko es neesmu izdarījis.
— Tu to būtu izdarījis.
— Kā tu to zini?
— Tu taču redzēji.
— Es redzēju kaut ko pavisam smieklīgu — kaut ko līdzīgu hipnotizēšanas mēģinājumam. — Normans aiz dusmām pēkšņi sāka runāt skaļi. Viņš pavērsās pret mazo vīreli, kas sēdēja pretī.
— Taisieties, ka tiekat, mister Ja vai kā jūs sauc. Ejiet prom no šejienes! Mums jūsu klātbūtne nav vēlama. Ejiet prom, kamēr neesmu izmetis jūsu triku kasti pa logu un jūs pašu tai pakaļ.
Livija paraustīja vīru aiz elkoņa.
— Liecies mierā! Liecies mierā! Tu taču atrodies ļaužu pilnā vilcienā.
Mazais vīrelis ierāvās sola stūrī, cik tālu vien varēja, un paslēpa melno, spīdīgo kasti sev aiz muguras. Normans paskatījās uz viņu, tad uz Liviju un pēc tam pāri ejai iepretī uz paveco lēdiju, kas vēroja viņu ar acīm redzamu nosodījumu.
Normans pietvīka un izmeta vēl kādu dzēlīgu piezīmi. Tad iestājās ledains klusums, kas ilga līdz pat Jaunlondonai un vēl kādu brīdi pēc tam, kad vilciens jau bija izbraucis tai cauri.
Piecpadsmit minūtes pēc izbraukšanas no Jaun- londonas Normans ierunājās:
— Livij!