Viņa neko neatbildēja. Livija skatījās laukā pa logu, taču, izņemot rūti, nekā cita neredzēja.
Normans atkal uzsāka:
— Livij! Livij, atbildi man! ,
— Ko tu vēlies? — viņa negribīgi atsaucās.
Normans sāka skaidrot:
— Paklau, tās taču ir tīrās muļķības. Es nezinu, kā šis vīrs to izdara, taču pat tādā gadījumā, ja pieņemtu, ka tas viss ir patiesība, tu neizturies taisnīgi. Kāpēc tu neskaties tālāk par šo ainu? Pieņemsim, ka es būtu apprecējis 2oržetu. Vai tev šķiet, ka tu tad būtu palikusi neprecējusies? Ej nu sazini, varbūt tajā laikā, kad it kā notika manas kāzas, tu jau biji izgājusi pie vīra. Varbūt tieši tāpēc es būtu precējis Žoržetu.
— Es nebiju izgājusi pie vīra.
— Kā tu to -zini?
— Es būtu pratusi spert pareizo soli. Es labi zinu, par ko tolaik domāju.
— Tad tu būtu apprecējusies nākamajā gadā.
Livija kļuva vēl niknāka. Tas, ka veselais saprāts
viņā protestēja pret šādu nepamatotu dusmu uzliesmojumu, viņu nemaz nenomierināja. Gluži otrādi, tas kaitināja vēl vairāk. Viņa sacīja:
— Un, ja es tiešām to būtu darījusi, tad tev gar to vairs nebūtu nekādas daļas.
— Protams. Taču tas tikai pierāda, ka mēs nevaram atbildēt par to, kas būtu, ja viss notiktu kaut kā citādi.
Livija dusmīgi uzmeta lūpu, taču neko neteica.
— Pakļausies, — Normans turpināja. — Vai atceries, kā mēs aizpērn pie Vinnijas sagaidījām Jauno gadu? Bija ļoti jautri un daudz viesu, vai ne?
— Kā nu neatceros! Tu mani pamatīgi aplēji ar kokteili.
— Tas ir nenozīmīgs sīkums, un kokteiļa nemaz nebija tik daudz. Es gribu teikt to, ka Vinnija taču ir tava labākā draudzene, tu ar viņu sagājies jau sen pirms mūsu kāzām.
— Nu un tad?
— Un 2oržeta arī draudzējās ar viņu, vai ne?
— Jā.
— Nu, redzi. Jūs abas ar Zoržetu taču tik un tā sagaidītu Jauno gadu pie Vinnijas, neatkarīgi no tā, ar ko es būtu precējies. Ar mani tam nav itin nekāda sakara. Lai viņš mums parāda, kāds būtu izvērties tas vakars, ja es būtu apprecējis 2oržetu, un es varu derēt, ka tu tur būtu ieradusies vai nu kopā ar līgavaini vai ar vīru.
Livija vilcinājās. Taisnību sakot, tieši no šī varianta viņa baidījās.
— Nu, vai baidies riskēt? — Normans jautāja.
To Livija, protams, nevarēja paciest. Viņa tūlīt
aizsvilās:
— Nekā es nebaidos! Droši vien es tad jau būtu izgājusi pie vīra! Nav taču vērts nonīkt ilgās pēc tevis. Tiešām būtu interesanti paskatīties, kā tu ap- liesi Žoržetu ar kokteili. Viņa tevi visu klātbūtnē kārtīgi iepļaukās, nemaz nekautrēsies. Es viņu pazīstu. Tad tu redzēsi, kurš attēla gabaliņš var noderēt tava atjautības uzdevuma atrisināšanai.
Livija, pavisam noskaitusies, sakrustoja rokas uz krūtīm un ar apņēmības pilnu skatienu raudzījās taisni uz priekšu.
Normans pameta acis uz pretimsēdošo vīreli, taču lūgt nemaz nenācās. Šis jau bija nolicis uz ceļiem matētā stikla plāksni. Logā krita vakara saules
slīpie stari, un sirmo matu vainags ap vīreļa kailo pakausi atvizēja rožainā nokrāsā.
— Vai esi sagatavojusies? — Normans jautāja saspringtā balsī.
Livija pamāja ar galvu, un vilciena riteņu kla- boņa atkal kļuva nedzirdama.
Salā sasārtušiem vaigiem Livija apstājās pie durvīm. Viņa tikko bija novilkusi apsnigušo mēteli, un viņas atkailinātās rokas vēsajā gaisā sala. *
Viņa atbildēja uz priecīgajiem Jaungada laimes vēlējumiem ar pretsaucieniem, cenzdamās pārkliegt radio, kas bija uzgriezts līdz pašam galam. Pirmais, ko viņa, ejot iekšā, dzirdēja, bija Zoržetas spalgā balss, un tagad viņa devās draudzenei pretī. Viņa nebija sastapusi nedz Zoržetu, nedz Normanu vairākas nedēļas.
2oržeta pacēla vienu uzaci — šādu manieri viņa ' bija piesavinājusies pēdējā laikā — un jautāja:
— Vai tu esi viena pati, Olivij? — Viņas acis pārslīdēja tuvāk stāvošajiem viesiem un tad atkal atgriezās pie Livijas.
Livija vienaldzīgi atbildēja:
— Diks laikam ieradīsies vēlāk. Viņam vispirms bija šis tas neatliekams jānokārto. — Viņa tiešām arī juta tādu pašu vienaldzību, ar kādu runāja.
Zoržeta piespiesti pasmaidīja.
— Nu, labi, ka šeit ir Normans. Viņa sabiedrībā tu noteikti nejutīsies vientuļa, mīļā. Vismaz agrāk man tā šķita.
Kamēr Zoržeta runāja, no virtuves ienāca Normans. Viņš kratīja kokteiļa trauku, un, viņam runājot, ledus gabaliņi tajā klabēja gluži kā kastaņetes.
— Nu, stājieties rindā, jūs, skaļie dzīrotāji, un saņemiet maisījumu, kas padarīs jūsu dzīres vēl skaļākas. O, Livija!
Normans sveicināja Liviju un smaidīdams panācās viņai pretī.
— Kur jūs visu laiku bijāt pazudusi? Liekas, neesmu jūs redzējis kādus divdesmit gadus. Kas noticis? Vai Diks jums vairs neatļauj ne ar vienu satikties?
— Norman, ielej man! — Zoržeta asi pārtrauca vīru.
— Tūlīt, — viņš atsaucās, nepaskatīdamies uz Žoržetu.
— Livij, vai jūs arī gribat vienu kokteili? Dabūšu jums glāzi.
Viņš pagriezās, un tad pēkšņi arī tas notika.
Livija iesaucās:
— Uzmanies!
Viņa redzēja, kas tūlīt sekos, pat neskaidri sajuta, ka tas viss noticis jau agrāk, un tomēr nekas vairs nebija novēršams. Normana papēdis aizķērās aiz paklāja malas, viņš sagrīļojās un, cenzdamies atgūt līdzsvaru, izlaida no rokām kokteiļa maisītāju. Likās, it kā trauks pats izlēktu viņam no rokām, un ledusaukstā dzēriena šalts apšļāca Livij u no galvas līdz kājām.
Viņa stāvēja, nevarēdama izteikt ne vārda. Kņada visapkārt pieklusa, un dažus nepanesamus mirkļus viņa veltīgi mēģināja noslaucīt savu kleitu, kamēr Normans dažādos toņos vienmēr no jauna atkārtoja:
— Nolādēts!