— Nabaga Žoržeta, — Livija noteica un nopūtās.
Normans nepacietīgi sarosījās.
— Neraizējies viņas dēļ, Livij! Mums nekad nebija īstas saskaņas. Viņa bija priecīga, ka varēja tikt no manis vaļā.
— To es zinu. Tieši tāpēc es teicu: «Nabaga 2oTŽeta.» Man viņas žēl tāpēc, ka viņa neprata tevi pienācīgi novērtēt.
— Nu, skaties tikai, ka tu pati to prastu, — viņš teica. — Tev mani jāvērtē ārkārtīgi augstu, bezgala augstu, pat vēl vairāk — mazākais uz pusi tik augstu, kā es vērtēju tevi.
— Citādi arī mums būs jāšķiras?
— Tas gan varētu notikt tikai pār manu līķi, — Normans attrauca.
Livija sacīja:
— Cik savādi! Es visu laiku domāju, kas būtu, ja tu toreiz viesībās nebūtu aplējis mani ar kokteili. Tad tu nebūtu man sekojis otrā istabā, nebūtu runājis ar mani, un es neko neuzzinātu. Viss . .. viss būtu izvērties pavisam savādāk.
— Muļķības. Beigu beigās tas pats vien būtu. Tādā gadījumā viss notiktu kādā citā reizē.
— Interesanti, kā tad būtu, — Livija maigi sacīja.
Abu vilcienu klaudzoņa saplūda kopā. Ārā mirdzēja lielpilsētas ugunis, un visapkārt bija jūtama
Ņujorkas atmosfēra. Pasažieri bija piecēlušies kājās un vāca kopā savas mantas.
Vienīgi Livija nepiedalījās vispārējā rosībā, līdz Normans viņu sapurināja.
Viņa paskatījās uz vīru un teica: • — Galu galā tavā atjautības uzdevumā viss saskan.
— Jā, — viņš atbildēja.
Viņa uzlika plaukstu uz Normana rokas.
— Un tomēr tas nebija labi. Es rīkojos ļoti nepareizi. Es domāju — ja jau mēs reiz piederam viens otram, tad arī visos gadījumos, kādi vien varētu būt, mums jāpieder viens otram. Taču kāda mums daļa gar to, kas varētu būt. Pietiek ar to, kas ir. Vai tu saproti, ko es domāju?
Viņš pamāja ar galvu.
Livija turpināja:
— Ir iespējami miljoniem kas būtu, ja… Negribu zināt, kas notiktu katrā no šiem gadījumiem. Es nekad vairs neteikšu; «Kas būtu, ja…»
Normans sacīja:
— Izmet to no prāta, mīļā. Ņem savu cepuri! — Un viņš sniedzās pēc čemodāniem.
Pēkšņi Livija iesaucās:
— Kur ir misters Ja?
Normans lēnām pagriezās pret tukšo sēdekli viņiem pretī. Abi vērīgi pārlūkoja arī pārējo vagona daļu.
— Varbūt viņš pārgājis uz nākamo vagonu, — Normans noteica.
— Kāpēc? Starp citu, tad viņš nebūtu atstājis savu cepuri. — Un viņa pieliecās, lai to paceltu.
Normans jautāja:
— Kādu cepuri?
Livija sastinga, viņas pirksti taustījās tukšumā. Viņa iesaucās:
— Tā bija šeit — es to gandrīz jau satvēru. — Tad viņa piecēlās un teica: — Ak, Norman, ja nu…
Normans uzlika pirkstu viņai uz lūpām.
— Mīļā … Viņa atbildēja:
— Atvaino! Ļauj, es palīdzēšu tev nest čemodānus.
Vilciens ienira tunelī zem Parka avēnijas, un riteņu klaboņa pārauga dārdoņā.
Lino Aldani
Vispārējs neprāts
Lino Aldani — itāliešu matemātiķis, matemātikas pasniedzējs Romas licejā. Viņš ir krājumā «Ceturtā dimensija» sakopoto un dažādos žurnālos publicēto zinātniski fantastisko stāstu, kā arī zinātniski fantastiskā garā stāsta «37 grādi»
Uz dēļu skatuves konvulsīvi raustījās Pelviss Dreslijs. Viņa balss bija sēcoša, aizlūzusi un brīžiem atgādināja histēriskus kliedzienus, brīžiem — vaimanas. Skatītāji sēdēja, elpu aizturējuši, un kā apburti lūkojās uz resnīti, kas trakā rokenrola ritmā locījās uz grīdas. Jaunietes skaļi raudāja. Viņu garie, uz galvvirsas «zirgastēs» sasietie mati plīvoja kā karogi vējā. Pēkšņi "mūzika aprāvās. Pēdējo reizi notrīsējušas gaisā, dziesmas skaņas izdzisa. Pelviss izmisīgi ievaidējās un apklusa. Skatītāji aplaudēja kā negudri. Kā viļņi zālē izslējās rokas, smagi šūpojās galvu jūra. Likās — vēl viens mirklis, un ložas, nespēdamas noturēt sajūsmā rēcošos skatītājus, iebruks parterā.
Sažņaudzis labajā rokā mikrofonu, Pelviss piecēlās. Pirmajās rindās sēdošās meitenes sāka mest uz skatuves puķes un vēdekļus, muskuļoti jaunekļi spilgti krāsainos svīteros aurodami metās pie kāpnītēm, un policistiem tikai ar lielām pūlēm izdevās atspiest viņus atpakaļ.
Dziedonis, nepamanīts ticis projām no mežonīgajiem pielūdzējiem, aktieru istabā steidzīgi pārģērbās. Viņš mēģināja aizmukt pa aizmugures durvīm, bet pūlis bija uzminējis viņa nodomu. Uz ietves viņu jau gaidīja, un pat divkārša policistu ķēde nespēja būt viņam par drošu aizsargu.
— Lielais, nepārspējamais Pelvis! — kliedza meitenes.
Pelviss piesteidzās pie savas milzīgās, dzeltenās mašīnas. Tūliņ pat viņu ielenca žurnālisti un foto- reportieri.
— Sinjor Dreslij! Sinjor Dreslij!
Spoži uzliesmoja zibspuldzes.
— Pastāstiet par savu pēdējo turneju pa Austrāliju!
— Vai tiesa, ka televīzija piedāvājusi jums divsimt tūkstošus dolāru par desmit minūšu ilgu uzstāšanos? Stāsta, ka jūs esot atteicies?
Te piesteidzās policistu palīgspēki un centās izklīdināt žurnālistus.
Pūlis spiedās virsū policistu ķēdei un pārrāva to. Trīsdesmit meičas uzklupa dziedonim. Desmitiem roku sagrāba viņu aiz svārkiem un krekla. Pēc mirkļa visas svārku pogas bija izrautas, tikpat veikli nozuda kabatlakatiņš un pildspalva. Kāds norāva viņam kaklasaiti un līdz ar drēbi izplēsa aproču pogas.
— Pelvis, autogrāfu! — lūdzās un draudēja pielūdzējas.
Viņam pretī stiepās roku mežs, un katrā no tām bija rakstīšanai sagatavots lūpu zīmulis. Meitenes ielenca viņu, saspieda, un Pelviss minūtes desmit ar lūpu krāsu triepa uz blūzītēm lielus, sarkanus savus iniciāļus — P. D. Visuzticīgāko pielūdzēju niknums bija gandarīts.