Pie papīriem apkrautā galda sēdošo četru vīriešu sejas agrā rīta pelēkajā gaismā izskatījās spokaini nogurušas. Jau vairākas stundas viņi nevarēja un nevarēja izdomāt neko konstruktīvu. Īstenībā diskusija jau bija izvērtusies par pārgurušu, saniknotu cilvēku strīdu.
Kad Osborns un premjerministra sekretārs sāka strīdēties par vakar vakarā izlemto pasākumu finansēšanu un par to, kuram departamentamjāuzņemas atbildība, parasti atturīgais Nīlsons ļāva vaļu niknumam.
— Jums gan ir brīnišķīgs talants neatlaidīgi noņemties ar birokrātiskiem sīkumiem pat tad, kad debesis jau taisās sagrūt pār mums visiem! — viņš paziņoja.
— Mēs visi esam noguruši, profesor Nīlson, — ministrs asi iebilda. — Mēs varam darīt tikai to, ko uzskatām par pareizu.
Amerikānis atvainojās.
Premjerministra sekretārs gribēja aizsmēķēt, taču, pamanījis, ka cigarešu kārbiņa tukša, nikni ielin- goja to kaktā.
— Apmēram pusei mūsu zemes vairs nav elektrības, liela dala no tās atrodas zem ūdens vai arī ieputināta sniegā, pārējo nopostījusi vētra. Cilvēki mirst ātrāk, nekā kareivji paspēj viņus aprakt. Ja jūs vismaz varētu pateikt, cik ilgi tā turpināsies…
Nīlsons jau gribēja atbildēt, kad pie Osborna uz pirkstgaliem pielipināja kāds sekretārs.
—Jums kāda ļoti steidzama vēstule, ser,—viņš teica. — Lidlauka kurjers nupat atnesa.
Osborns atplēsa dzeltenbrūno aploksni, apdomīgi un lēni atlocīja plāno papīru un sāka lasīt.
Beidzot viņš pacēla acis no vēstules.
— Tā ir no Azaranas, no Madlēnas Donejas.
Osborns pasniedza vēstuli ministram.
— Vislabākais būtu, ja jūs to izlasītu abi kopā, — ministrs teica Nīlsonam un premjerministra sekretāram. — Tā mēs ietaupīsim laiku. Protams, tūdaļ jāinformē arī ministru kabinets.
Ministrs nepacietīgi gaidīja, kamēr abi izlasīja vēstuli.
— Vai jums ir kādi priekšlikumi, Nīlson?
Nīlsons piekrītoši pamāja ar galvu.
— Vai jūs varat mani jau šodien aizvest uz Azaranu? — viņš jautāja.
Četrmotoru lidmašīna piebrauca pie konveijera, pagriezās un apstājās. Tuvojās elektriskās vagonetes, lai aizvestu kravu. Lidmašīnas apkalpe, nogurusi, lidojot septiņas stundas bez nosēšanās no Londonas tikai 6000 pēdu augstumā, kur lidmašīnu visu laiku svaidīja vētras brāzmas, nokāpa pa trapu un devās uz lidostas kantori. Tur viņus sagaidīja un pavirši apsveica uniformēts arābs kopā ar kādu stūrgalvīga izskata eiropieti. Kad lidmašīnas kapteinis pasniedza lidojuma dokumentus, eiropietis, veikli izskatījis tos, pasniedza tālāk arābam un izstiepa savu resno, strupo roku pēc apkalpes personiskajiem dokumentiem. Kapteini viņš neaizturēja, bet, paskatījies uz diviem nākamajiem apkalpes locekļiem, sāka atkal pētīt papīrus.
— Kas viņš tāds ir? — eiropietis vāciski jautāja. Abi apkalpes locekļi raudzījās uz viņu neizpratnē. Tad viņš savu jautājumu atkārtoja lauzītā arābu valodā.
Lemkas brālēns Jusels, jaunākais no abiem, pie- glaimīgi pasmaidīja.
— Mans otrais novērotājs. Viņš neprot arābiski, ne arī to valodu, kurā jūs runājāt pirmīt.
«Intel» darbinieks nikni savieba seju.
— Man nekas nav ziņots par pārmaiņām lidmašīnas apkalpē. Kāpēc jūs ņēmāt līdzi otru novērotāju?
— Lai uzmanītu pareizo kursu. Mums tagad jālido ļoti zemu, jo augstāk nav pietiekama gaisa spiediena.
Ne visai apmierināts ar atbildi, eiropietis vēlreiz pārbaudīja dokumentus, taču, neatradis tajos nekādas vainas, uzsvieda tos uz galda. Jusels paņēma dokumentus un aizveda savu pavadoni uz apkalpes telpām, kur abi noģērba savus lidotāju kombinezonus. Jusela pavadonis bija Nīlsons.
— Ļaunākais nu ir garām, — Jusels teica. — Tagad es aizvedīšu jūs pie savas māsīcas. Tur jūs būsiet drošībā. Viņas vīrs doktors Abu Zeķi sazināsies ar jums, cik drīz vien būs iespējams.
Nīlsons pamāja ar galvu.
— Jo ātrāk, jo labāk.
Aizvedis Nīlsonu uz Abu mājām, Jusels atgriezās pilsētā. Bija vēla pēcpusdiena, kad viņš ieradās kafejnīcā, taču vēl kādu stundu vajadzēja gaidīt, iekams ieradās Abu, zaglīgi raudzīdamies apkārt kā cilvēks, kas apzinās, ka viņu novēro. Pasūtījuši divas pudeles vietējās kolas, viņi klusi sarunājās, un Jusels pastāstīja par Nīlsona ierašanos.
— Viņš grib sastapties ar doktoru Flemingu un profesori Doneju, — Jusels beidza savu stāstījumu.
Abu Zeķi bailīgi paraudzījās visapkārt mazajā, tukšajā kafejnīcā.
— Nezinu, vai viņi abi varēs tikt laukā no «Intel» ciemata, bet es viņiem to pateikšu.
Uzzinājis, ka Nīlsons ieradies Azaranā un atrodas drošībā, Flemings nolēma atmest ar roku visai piesardzībai un tūlīt doties pie viņa. Viņš pieteica Donejai būt gatavai, lai varētu doties ce]ā, tiklīdz sa- tumsīs, ja vien viņa ir ar mieru riskēt.
Laiks nāca viņiem talkā. Reizē ar tumsu sākās mežonīga vētra un lietus gāzes, kas pātagoja mājas un grieza virpulī smiltis. Sargi, bailēs drebēdami, meklēja patvērumu kur kurais. Flemings un Doneja ar grūtībām lauzās cauri lietus straumēm, un neviens pat nemēģināja viņus aizkavēt.
Brauciens bija briesmīgs. Abu mazā mašīna pāris reižu noslīdēja no ceļa biezajā dubļu putrā, kas klāja tuksneša smiltis. Tomēr izrādījās, ka citur lietus nav lijis. Pēc minūtēm četrdesmit viņi jau brauca pa sausu ceļu, tikai vētra vēl aizvien nerimās; brīdi pa brīdim vētras kaucienus pārspēja pērkona dārdi, un zibeņi uzliesmoja gandrīz bez pārtraukuma.
Flemings izjuta gluži neprātīgu atvieglojumu, kad Lemka atvēra durvis un viņš aiz tās ieraudzīja Nīlsonu. Amerikānis klusēdams satvēra Fleminga roku, un šis rokas spiediens iedrošināja un nomierināja.