Donejai Nīlsona , ierašanās nozīmēja niecīgu cerības stariņu, kuru viņa visu laiku bija mēģinājusi noliegt, taču viņa vēl aizvien lāgā nesaprata, kāpēc gan Nīlsons ieradies Azaranā. Viņa ar Flemingu klusēdama klausījās, ko Nīlsons, ēzdams vīnogas, stāstīja par notikumiem Londonā. Nīlsons pateica, ka pirms Donejas ziņojuma saņemšanas viņi visi Londonā nonākuši galīgā strupceļā.
— Vai patiešām vēl ir kāda cerība? — Nīlsons jautāja Donejai.
— Ne lielāka par smilšu graudiņu tuksnesī.
Doneja pabīdīja sāņus mazo paplāti, uz kuras
Lemka bija pasniegusi Nīlsonam vakariņas, un izklāja uz galda žūksni papīru, kurus bija paslēpusi svārku jostā.
Viņa nepacietīgi izgludināja saburzītos papīrus un teica:
— Tie lielākoties ir DNS spirāles aprēķini. Šķiet, arī iums būs jāpiekrīt, ka skaitļotājs izdarījis ticamu analīzi. Cik noprotu, potenciāli tā ir baktērija. Bet noskaidrot molekulāro struktūru ir viena lieta un iegūt attiecīgos komponentus un sintezēt dzīvu organismu — tas ir pavisam kas cits. Taču iespējams, ka tā varētu radīt antibaktēriju, kas mums tik nepieciešama.
Nīlsons pētīja skaitļus.
— Vai tie ir no skaitļotāja, kuru uzbūvēja mans dēls?
Doneja piekrītoši pamāja ar galvu.
— Es tikai domāju … — Balss viņam sāka drebēt, un viņš nevarēja pabeigt teikumu.
Flemings, sēdēdams blakus šūpulim un izklaidīgi virpinādams pirkstos kādu pie šūpuļa piekarinātu rotaļlietu, lai uzjautrinātu mazuli, pabeidza iesākto teikumu:
— … kas būtu noticis, ja jūsu dēls būtu palicis šeit.
Nīlsons pagriezās pret Flemingu.
— Viņi gluži aukstasinīgi nošāva manu dēlu mūsu acu priekšā, — viņš teica. — Ja tikai es varētu atrast šo cilvēku …
— Es nevaru jums pateikt, tieši kurš nospieda gaili, — teica Flemings, — tomēr droši zinu, kas pavēlēja to darīt. Tas bija Kaufmanis, tas pats vācietis, kas mūs šeit uzrauga.
— Es gribētu viņu sastapt.
— Ļoti iespējams, ka jūs viņu sastapsiet.
Doneja savāca papīrus.
— Vienīgais mierinājums, ka jūsu dēls nomira bez mokām, — viņa līdzjūtīgi sacīja. — Un tāda nāve tomēr labāka, nekā tā, kas sagaida mūs. Protams, ja no šīs sintēzes iznāktu kas jēdzīgs … — Viņa sabāza visus papīrus atpakaļ svārku jostā. — Ja tikai Andrē spētu mums palīdzēt, skaitļotājs varētu vēl daudz darīt mūsu labā.
— Kā jūtas Andrē? — Nīlsons apjautājās.
Doneja paskatījās uz šūpulī gulošo mazuli, kas bija pamodies un iepriecināts smaidīja, redzēdams sev apkārt tik daudz cilvēku.
— Viņa ir mākslīgi radīta dzīva būtne, — Doneja murmināja, — nevis tāda… — Viņa strauji novērsa skatienu no bērna. — Andrē asinīs trūkst kādas būtiski svarīgas sastāvdaļas, par kuru es nekā nezinu un kuras trūkumu skaitļotājs nav pamanījis.
— Vai tad skaitļotājs nevar viņai palīdzēt? — Nīlsons jautāja.
— Nav vairs laika, — Flemings atbildēja. — Skaitļotājs varbūt varētu palīdzēt Andrē, bet viņai tagad jānoņemas ar antibaktēriju. Viņa pati izšķīrās par to …
Nīlsons pētoši paraudzījās uz Flemingu.
— Izšķirties par šādu lēmumu laikam gan bija grūti, — viņš teica.
Flemings klusēdams aizdedzināja cigareti un dziļi ievilka dūmus.
— Jā, — viņš beidzot teica. — Ļoti grūti, kā jau jūs teicāt.
Viņš piecēlās un, novērsies no pārējiem un piegājis pie loga, skatījās laukā. Lai darītu galu saspringtajam klusumam, Doneja steidzās pajautāt Nīlsonam, vai viņš negrib skaitļotāja izsniegto datu kopijas. Nīlsons noliedzoši pakratīja galvu. Viņš paskaidroja, ka praktiska nozīme būtu tikai mēģenei ar antibaktēriju.
— Ja Andrē varēs pabeigt analīzi, — Nīlsons ierunājās, bet Flemings viņu pārtrauca:
— Klusu! — Viņi paskatījās uz Flemingu. — Lemka nāk.
Lemka, kas bija stāvējusi sardzē pie ceļa, skrēja pāri pagalmam uz māju, un viņi dzirdēja sandaļu klaudzoņu uz bruģa.
— Mūs jau visu laiku rūpīgi uzmanīja, — Doneja teica. — Šovakar domājām, ka esam aizlavījušies nemanīti.
Lemka ieskrēja satraukumā ieplestām acīm.
— Viņi brauc! — viņa iekliedzās. — Kareivji! Vesela mašīna ar kareivjiem!
Pāris mirkļu visi stāvēja kā sastinguši. Tad Doneja izņēma dokumentus.
— Paslēpiet! — Viņa iespieda tos Lemkai rokās. — Vēlāk jūsu vīrs varēs tos man atdot.
Lemka paņēma papīrus un stingri teica Nīlsonam:
— Uz manas mātes istabu! Tur viņi neies.
— Ceru, ka jums būs taisnība, — Nīlsons pasmaidījis atbildēja un sekoja viņai.
Pie durvīm klaudzināja. Lemka iznāca no mātes istabas un atvēra durvis. Kāds kaprālis militāri sveicināja un pateica kaut ko arābu valodā; viņam aiz muguras stāvēja divi kareivji.
— Viņš saka, ka esot ieradušies, lai aizvestu jūs un doktoru Flemingu, — Lemka pārtulkoja.
— Sakiet viņiem, ka mēs tūdaļ iesim, — Doneja teica, kā viņai pašai likās, ar bezrūpīgu un paviršu smaidu. — Neuztraucieties, gan viss būs labi. Tikai sameklējiet drošu patvērumu doktoram Nīlsonam. Gan jau mēs atradīsim kādu iespēju sazināties.
Lemka sirsnīgi satvēra Donejas roku.
— Mans brālēns kaut ko izdomās. Bet tagad gan vairāk nesarunāsimies, lai kareivji nekļūst aizdomīgi.
Viens no kareivjiem uzstāja, ka viņam noteikti jābraucot mašīnā kopā ar Flemingu un Doneju, un kaprālis ar zīmēm ieskaidroja Flemingam, ka braucot jāturas cieši aiz armijas mašīnas. Laiks bija mazliet noskaidrojies, taču vējš vēl aizvien pūta spēcīgi un vienmērīgi.
Kad viņi atgriezās «Intel» ciematā, skaitļotāja ēkā visi logi bija apgaismoti. Divi kareivji ieveda Flemingu un Doneju iekšā. Kaufmanis sēdēja savā kabinetā pie galda ar niknumā sarauktu seju, kas atgādināja ļaunu masku. Blakus galdam neveikli mīņājās Abu.