Выбрать главу

—    Ko tad tas nozīmē? — vācietis ierējās, tikko viņi ienāca. — Kādēļ jūs izbraucāt no ciemata bez atļaujas?

—   Kam mums būtu jāprasa atļauja? — Doneja uzstājīgi jautāja. — Un kāpēc vispār vajadzīga at­ļauja apmeklēt draugus, kolēģa ģimeni?

Kaufmanis gan centās izturēt viņas ciešo skatienu, taču tas neizdevās, un viņš novērsa acis.

—   Jūs paši labi zināt, ka jums nevajadzētu at­stāt ciematu bez atļaujas, — viņš bramanīgi noteica.

Dūres sažņaudzis, Flemings pagājās uz priekšu.

—   Paklausieties jūs, teitoņu gauleiter… — Fle­mings iesāka, taču Abu Zeķi aizstājās viņam priekšā.

—    Pēc jums aizsūtīja tādēļ, ka lieta ļoti stei­dzama. Andrē sabruka, strādājot pie skaitļotāja.

—   Andrē? — Flemings iesaucās un ar vienu lē­cienu atradās pie durvīm. — Es aiziešu pie viņas.

—    Vai viņai ļoti slikti? — Doneja pavaicāja Abu.

—   Andrē ir ļoti nespēcīga. Bet, pirms viņa sabruka, skaitļotāja izvades iekārta izsniedza vēl dažus datus.

Abu paņēma no galda žūksnīti papīru un pasnie­dza Donejai.

Kaufmanis ieklepojās.

—    Turpmāk jūs uzraudzīs rūpīgāk, — viņš brī­dināja, tomēr izskatījās nedrošs un norūpējies. — Vai meitene mums ir ļoti svarīga?

—    Apmēram tikpat svarīga, cik jums jūsu dzī­vība. Ja viņa savu darbu nepaspēs pabeigt, arī jūs vairs ilgi nedzīvosiet.

Doneja tik tikko spēja sevi pārvarēt, lai sarunā­tos ar Kaufmani, tomēr, pamanījusi viņa acīs bailes, piofesore pirmo reizi aptvēra, ka vācietis nav ne­ievainojams, iespējams pat, ka viņu varētu kaut kā iespaidot.

—    Tāpēc, dieva un jūsu paša dēļ, nejaucieties mūsu darbā vairāk nekā tas nepieciešams.

Kaufmanis šaubīdamies paraudzījās uz Doneju un tad, ne vārda neteicis, aizgāja.

Andrē kaktiņš lazaretes palātā bija tumšs. Kad uz pirkstgaliem ienāca Flemings, kopēja, kas sē­dēja pie aizsegtās spuldzes, piecēlās. Viņa bija sa­šutusi par traucējumu.

—    Esiet mierīga, es viņu nemodināšu, es tikai paskatīšos.

Meitene aizvainota nopūtās un kopā ar Flemingu piegāja pie gultas. Kad acis aprada ar pustumsu, viņš zem plānās segas saskatīja Andrē novājējušā auguma apveidu. Viņas galva un mati vīdēja uz spilvena kā tumšs plankums. Flemings pieliecās tu­vāk un redzēja, ka meitenes acis ir vaļā un ka viņa skatās uz to.

—    Man vajadzēja būt šeit, pie jums, — viņš čuk­stēja, viegli noglāstīdams meitenes matus. Pirksti pieskārās arī pierei. Tā bija auksta un mikla.

Andrē vārgā balsī vilcinādamās teica:

—    Es izdarīju, ko jūs gribējāt. Profesorei Done­jai tagad ir viss vajadzīgais.

Flemings tikko saprata, ko viņa saka.

—    Man vajadzēja būt šeit, pie jums, — viņš at­kal atkārtoja.

Viņš sameklēja Andrē roku. Tā gulēja uz segas nedabīgi saliekta, kā nedzīva. Viņš ar īkšķi un rādītājpirkstu centās sataustīt pulsu. Neko nevarēja atrast.

—    Man ir beigas, — Andrē čukstēja, uzminējusi, ko viņš dara. Flemings atvilka savu roku.

—    Nē, nav, — viņš ska]i teica. — Mums vēl at­likusi viena vai divas iespējas. Nīlsons, šī skaitļo­tāja būvētāja tēvs, ir šeit, un viņš atklāja man, kas jādara. Kas mums jādara. Vajadzīga vēl tikai jūsu palīdzība gan mums, gan jums pašai.

Flemings piecēlās.

—    Tagad pilnīgi paļaujieties tikai uz mani, — viņš pavēlēja. — Vienreiz jūs jau tā darījāt. Šo­nakt jums jāizguļas, rīt no rīta es atnākšu un aiz­vedīšu jūs pie skaitļotāja. Jā, zinu jau zinu, — viņš iesaucās, pamanījis, ka Andrē grib protestēt. — Šo­vakar jūs esat nespēcīga. Šovakar jūs sabrukāt. Bet rīt es būšu kopā ar jums, es jums palīdzēšu.

Flemingam bija maz ticības, ka patiešām varētu ko darīt, taču viņš cerēja, ka nedaudz no sava spēka iedvesīs meitenei. Andrē mazliet sakustējās, it kā būtu no kaut kā atbrīvojusies un justos labāk. Plak­sti nodrebēja un aizvērās. Sejā iegula aizmiguša cil­vēka dabīgais miers.

Flemings devās projām, ar rokas mājienu paai­cinādams līdzi kopēju. Aiz durvīm viņš tai mierīgi paskaidroja:

— Mēs visi esam lielās briesmās. Jūsu paciente cenšas mūs glābt, un mums savukārt jāglābj viņa.

Puslīdz negribīgi kopēja palocīja galvu par zīmi, ka sapratusi. Flemings vēlējās, kaut varētu pats sevi pārliecināt tikpat viegli.

Nākamajā naktī Flemings tikpat kā neaizmiga, cenšoties izdomāt darbības plānu īsajam laiciņam, kas viņiem vēl atlicis. Tikko atausa gaisma, viņš, kā parasti, nomazgājās, noskuvās un pabrokastoja, cenzdamies novilcināt laiku, lai pēc vakardienas pārguruma Andrē varētu vēl dažas dārgas minūtes atpūsties. Bet tik un tā, kad viņš ieradās pēc Andrē, bija vēl ļoti agrs. Samiegojušies sargkareivji, ku­riem vēl dažas stundas pacietīgi bija jāgaida maiņa, vērīgi noskatījās, kā Flemings kopējas pavadībā aizstumj slimnieku ratiņus ar Andrē uz skaitļotāja ēku. (r

Kad Flemings bija iegājis palātā pēc Andrē, viņa nebija teikusi ne vārda. Ja meitene nebūtu pasmai­dījusi, atbildot Fleminga sveicienam, varētu domāt, ka viņa ir transā. Kad kopēja bija aizsūtīta un An­drē jau sēdēja pie ekrāna, Flemings samierinājās, ka jāiedveš Andrē savas domas, neredzot atbildes reakcijas. Atlika tikai cerēt, ka tas izdosies.

Tā arī notika. Flemings pastāstīja viņai Donejas domas par slimības cēloni, kā arī to, cik vainīgi viņi abi ar Doneju jūtas. Ar pārliecinošu optimismu viņš centās attēlot meitenes dzīvi tādu, kāda varētu būt, ja Andrē palīdzētu Donejai pati sevi izglābt. Beigu beigās viņš notēloja kaut ko līdzīgu dusmām, izaicinot Andrē pierādīt savu spēku.