Gambula noklausījās mierīgi, ne reizi nepārtraucot Doneju. Tad viņa piegāja pie loga un skatījās pāri pilsētai uz milzīgajām mākoņu gubām virs tuksneša.
Kad Doneja beidza savu ziņojumu, Gambula vēl brīdi klusēja.
— Kā mēs mirsim? — viņa klusu murmināja, atgriezdamās un apsēzdamās pie galda.
Doneja paskaidroja.
Gambula strauji atmeta ar roku.
— Vēstījumā par to nekas netika minēts, — viņa protestēja. — Nekas tamlīdzīgs arī nenotiks. Vēstījumā viss bija ļoti skaidrs un loģisks. Es gan redzēju postažu, taču ne tādu, par kādu stāstāt jūs. Un vēl vēstījumā tika pieminēta neaprobežota vara.
— Ko jums pavēlēja darīt? — Doneja mudināja Gambulu.
Gambula bija aizdomājusies, atcerēdamās pie skaitļotāja ekrāna pavadīto nakti.
— Valdīt, — viņa murmināja. — Visi zina, ka nepieciešama neaprobežota vara, tikai neviens pa īstam nepapūlējās to panākt. Tikai nedaudzi mēģināja …
— Hitlers? Napoleons? — Doneja vedināja Gambulu uz tālāku atklātību.
Gambula nemaz neapvainojās.
— Jā, — viņa piekrita, — tikai viņi nebija pietiekami ģeniāli un nesaņēma arī palīdzību no Andromēdas intelekta. Jāupurē būs gandrīz viss, bet ne jau šādā veidā. Un ne tagad. Mēs vēl neesam sagatavojušies!
— Cik liela ir jūsu vara? — Doneja jautāja.
— Pietiekami liela šeit, Azaranā. Bet tas jau ir vēl tikai iesākums
— Vēl ir iespējams viss, — teica Doneja. Tagad viņa zināja, kā izmantot otras sievietes alkatību un bailes.
— Ko jūs ar to domājat? — viņa uzstājīgi prasīja.
— Vēl ir iespēja, tiesa, ne pilnīgi droša, — Doneja paskaidroja, — saglābt Zemes atmosfēru. Cerības mums vēl ir. Mums palīdzēja skaitļotājs ar formulu, pēc kuras, šķiet, varētu sintezēt tādu kā antibaktēriju. Bet man vajadzīgi palīgi un attiecīga iekārta. Ja mēs gūsim panākumus, tad šī antibak- tērija būs jāražo masveidā un jāievada visās pasaules jūrās.
Gambula aizdomīgi paskatījās uz profesori.
— Bet kā jūs paspēsiet saražot baktēriju tik lielā daudzumā?
Doneja pacietīgi izskaidroja, ka, ja izdotos radīt antibaktērijas kultūru, tā augtu dabīgi un, iespējams, jaunā baktērija vairotos vēl ātrāk nekā tā, kas patlaban darbojas jūras ūdenī.
— Antibaktēriju varētu nosūtīt visām citām valstīm, kas pašas savās laboratorijās varētu turpināt darbu vienlaikus.
Gambula sāka smieties. Viņas smiekli neizklausījās diez cik patīkami, tajos skanēja nevis prieks, bet gan tikai uzpūtīgs triumfs.
— Jā, tā mēs darīsim, — Gambula teica. — Tikai mēs nekādā gadījumā nesadarbosimies • ar citām valdībām. «Intel» uzbūvēs rūpnīcu, kāda jums nepieciešama. «Intel» piedāvās pasaulei antibaktēriju par tādu cenu, kādu mēs noteiksim. Tā mēs iegūsim varu, par kuru bija runa vēstījumā. Tātad visi šie notikumi tomēr ir daļa no paredzētā plānaf tikai es pati to nesapratu. Tagad mums piederēs visa pasaule, un mēs par lo pieprasīsim tādu izpirkuma maksu, kādu paši gribēsim.
Doneja, iepletusi acis, pielēca kājās.
— Tas nav nekas jums domāts!—Viņa pati juta, ka kliedz, taču bija pārāk sašutusi, lai ievērotu piesardzību. — Jūs esat ārprātīga! Šīs atmosfēras izmaiņas nav paredzētas plānā!
Šķita, ka Gambula nemaz nebija dzirdējusi, ko teica Doneja, viņa tikai stiklainām acīm stingi blenza uz profesori un beidzot, it kā nodotu pavēli kādam no saviem pakalpiņiem, noskaldīja:
— Iesniedziet pieprasījumu par visu, kas jums nepieciešams. Es apsolu, ka visu vajadzīgo jūs dabūsiet bez jebkādiem ierobežojumiem.
Ministru kabineta telpās Dauningstrītā 10 steigā bija uzstādīts pārvietojamais kinoprojektors. Galda vienā galā sēdēja premjerministrs un daži viņa kolēģi, kā arī zinātnes ministrs un Osborns, vērodami ekrānu.
Premjerministrs pacēla roku.
— Pietiks, — viņš noguris teica. — Ieslēdziet, lūdzu, apgaismojumu. \
Uz ekrāna izdzisa kadrs, kas rādīja milzīgu ūdens klāju tur, kur kādreiz bija atradušās Holandes visauglīgākās lauksaimniecības zemes.
— Vai ļausim rādīt to televīzijā? — iekšlietu ministrs jautāja.
— Kāpēc gan ne? — atbildēja premjerministrs. — Lai skatās, kam vēl ir iespēja noskatīties. Varbūt tas, ka stāvoklis Eiropā daudz ļaunāks nekā pie mums, sniegs mūsu iedzīvotājiem kaut niecīgu mierinājumu. Katrā ziņā skatītāju nebūs daudz. Šaubos, vai pat viena desmitdaļa mūsu iedzīvotāju vēl saņem elektrisko strāvu.
Viņš paņēma savu pīpi, tomēr tūlīt to atkal nolika: jau elpot bija grūti, kur nu vēl domāt par smēķēšanu.
— Vai ir kādas ziņas no Nīlsona? — premjers apvaicājās.
— Pagaidām vēl ne, ser, — Osborns atbildēja. — Bet «Intel» transporti]dmašīna atveda jaunu profesores Donejas ziņojumu. Profesore pierāda, ka baktērija ir bioķīmisks produkts, kura formulu savā laikā izstrādājis Tornesas skaitļotājs.
— Vai Doneja kaut ko dara?
— Viņa raksta, ka strādājot pie šīs problēmas, ser. Mēs ceram, ka viņa varēs dot Nīlsonam kādus norādījumus un ka arī viņš varēs palīdzēt.
— Vai tas arābu lidotājs nevar Nīlsonu atgādāt atpakaļ, ja jau Nīlsonam ir kādi materiāli, ko apstrādāt?
Osborns godbijīgi nokāsējās.
— Šķiet, ka aprēķinus var izdarīt tikai Azaranā, ser. Skaitļotājs taču ir viņiem.
Premjerministrs piecēlās un aizgāja līdz lielā galda otram galam.
— Varbūt tagad būtu īstais laiks mums iejaukties, — viņš rāmi teica. — Man šķiet, ka jāsāk rīkoties enerģiskāk.
Zinātnes ministrs neveikli sakustējās.
— Mani eksperti jau apsvēruši šādu iespēju, ser. Viņi iesaka neko neuzsākt. Redziet, ser, skaitļotājs …