— … izveidojis tādu pašu aizsardzības sistēmu, kāda savā laikā bija mums, — premjerministrs pabeidza teikumu. — Tātad mums neatliek nekas cits, kā apelēt pie viņu augstsirdības, vai ne?
— Jā, ser, — zinātnes ministrs noburkšķēja.
— Nu, tā nu gan nav sevišķi izdevīga politika, — premjerministrs teica. — Tomēr baidos, ka ne mēs, ne arī opozīcija neko labāku nevarētu izdomāt. Parūpēšos, lai Centrālais informācijas dienests kaut ko uzskribelē B.B.C. raidījumam. Cerams, ka kāds no raidītājiem vēl darbojas un varēs to noraidīt?
— Deventrija vēl darbojas, ser, — zinātnes ministrs atbildēja. — Tur ir armija ar vairākām pārvietojamām elektrostacijām. Ar īsajiem viļņiem mēs noteikti varēsim raidīt Azaranai.
Speciālo vēstījumu angļu un arābu valodā B.B.C. raidīja visu nakti ik pēc stundas. Lielākā daļa no pirmā raidījuma sasniedza Azaranu. Tad pēc Gam- bulas personiska rīkojuma raidījumu sāka traucēt.
Gambula uzaicināja Kaufmani savā kabinetā noklausīties raidījuma ierakstu.
«Londona raida Azaranas valdībai un tautai,» atskanēja tāla, atmosfēras traucējumu izkropļota balss. «Mums nepieciešama jūsu palīdzība. Eiropas kontinents ir izpostīts, visai pasaulei draud katastrofālas atmosfēras izmaiņas, kas jau sasniegušas arī jūsu zemi. Gaisu, kas nepieciešams elpošanai, absorbē jūras ūdens. Ja tuvāko pāris nedēļu laikā šo postošo parādību nevarēs novērst, būs jāmirst miljoniem cilvēku. Desmitiem tūkstošu cilvēku mirst jau tagad. Mūsu zeme ir smagi izpostīta. Trīs ceturtdaļas no Holandes ir pārplūdinātas. Paisuma vilnis izpostījis Venēciju. Ruānas, Hamburgas, Di- seldorfas vairs nav.»
— Diseldorfa, — Kaufmanis atkārtoja šo vienu vārdu, un viņa sejas muskuļi saspringa.
Gambula nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību, klausīdamās tikai ierakstu.
«Pašlaik Atlantijas okeānā trako milzīgas vētras, kas virzās uz Eiropu. Lai darītu galu šīm dabas katastrofām, mums nepieciešama jūsu palīdzība.»
Balss pazuda juceklīgā, griezīgā troksnī. Gambula izslēdza atskaņotāju.
— Šai vietā mēs raidījumu sākām traucēt, — viņa paskaidroja. — Es gribu, lai jūs, Kaufmani, izskaidrotu man, kā viņi uzzinājuši, ka mums ar visu to ir kāds sakars.
Kaufmanis stulbi blenza uz viņu.
— Diseldorfa, — viņš atkārtoja. — Manas mājas… mans vecais tēvs . ..
— Skaitās, ka mums esot lielisks drošības dienests, — Gambula viņam uzkliedza, — un jūs, Kauf- maņa kungs, esat atbildīgs par to.
— Mēs darījām, ko spējām, — viņš stūrgalvīgi teica.
Gambula paraustīja plecus.
— Tagad tam vairs nav nekādas nozīmes. Tikko Donejai būs jaunā baktērija, mēs šeit būsim drošībā un varēsim piegādāt antibaktēriju arī pārējiem. Protams, ar mums izdevīgiem noteikumiem.
11
Gambula turēja doto vārdu — Donejai visus pasūtījumus piegādāja ārpus kārtas. «Intel» iespējas bija tik lielas, ka pat haoss Eiropā nekavēja tā aģentus sameklēt visus vajadzīgos materiālus un iekārtas, iesaiņot tos un ar transportlidmašīnām nogādāt Azaranā. Vēl pārsteidzošāka bija veiklība, ar kādu «Intel» atrada jaunus un spējīgus ķīmiķus, bakteriologus un nukleīnskābju molekulārās uzbūves speciālistus. Divi bija tikko beiguši studijas Cīrihē, jauna ķīmiķe ieradās no Vācijas vislielākās medikamentu rūpnīcas pētījumu daļas. Kad Doneja aprunājās ar viņiem, noskaidrojās, ka visi atbraukuši strādāt Azaranā pilnīgi brīvprātīgi un viņus kārdina ne tikdaudz lielā alga kā iespēja nodarboties ar satraucošiem zinātniskiem pētījumiem pavisam jaunā nozarē, pie tam vēl tādā pasaules daļā, kas līdz šim bija vismazāk cietusi no vētrām. Jaunajiem zinātniekiem nebija jie jausmas par «Intel» īstajiem mērķiem, ne arī par neiedomājamo katastrofu, kas, iespējams, sekos klimata izmaiņām. Ļaudis vēl aizvien cerēja, ka visļaunākais drīz vien būs pārdzīvots.
Doneja saviem jaunajiem palīgiem izskaidroja pašreizējo stāvokli, taču noklusēja hipotēzi par baktērijas izcelšanos. Viņa nodarbināja tos līdz pēdējai izturības robežai. Jaunie zinātnieki, sapratuši, cik svarīgs ir šis darbs, kļuva par profesores uzticamiem palīgiem. Kad viņi no rīta ieradās darbā, Doneja jau bija priekšā un vakarā, kad viņi noguruši devās atpūsties, profesore vēl palika strādājot. Pirmie panākumi kļuva redzami agrāk, nekā profesore bija cerējusi. Tieši desmit dienas pēc tam, kad viņi pa īstam bija ķērušies pie darba, pirmās sintezētās baktērijas uzklāja uz maza vara ekrāna un ievietoja elektronu mikroskopā. Tas bija dramatisks moments, kad Doneja, savu līdzstrādnieku ielenkta, palielinājumu vispirms nostādīja uz 500 000 reizēm, tad uz miljons reizēm un visbeidzot uz miljons un 250 000 reizēm. Te nu beidzot bija šis simetriskais daudzskaldņu veidojums ar smailēm. Un tas bija nevis kristāls, bet gan dzīva baktērija.
Profesore klusēdama ļāva saviem līdzstrādniekiem citam pēc cita apskatīt viņu radīto bezgala niecīgo būtni un dalīties kopīgajā triumfā.
Gandrīz vai bikli Doneja un viņas asistenti ar piespiešanos atgriezās īstenībā. Pagaidām šī sīkā būtne bija tikai zinātnisks kuriozs. Tagad to vajadzēja reproducēt biljonos — tādā vairumā, lai tie varētu piepildīt vienu mēģeni. Un tad šī baktērija būs jāsūta cīņā pret otru baktēriju, tās predestinēto ienaidnieku.
Dārgos nedaudzos pilienus uzpilināja uz divpadsmit dažādām barotnēm. Veselas sešas stundas nevarēja darīt neko citu kā tikai gaidīt. Nobeidzot mēģinājumu, izrādījās, ka deviņās mēģenēs baktērija nobeigusies, bet pārējās trijās sasniegusi maksimālo piesātinājumu.
No šīm trim mēģenēm antibaktēriju sāka audzēt plašākās kultūrās. Tās visas attīstījās lieliski. Bija jau pāri pusnaktij, kad Doneja nolēma izdarīt īsto pārbaudi.
Profesore paņēma no tvertnes duļķaino, ar baktēriju piesātināto jūras ūdeni mēģenē. To noslēdza ar sterilu gumijas aizbāzni. Viens no asistentiem piepildīja šļirci ar jauno kultūru un pasniedza Donejai. Viņa izdūra adatu cauri aizbāznim, un šķidrums, ieplūstot necaurredzamajā jūras ūdenī, radīja sīku virpulīti.