Flemings pamāja un noliecās uz priekšu, lai saskatītu ceļu.
— Mēs antibaktēriju ievadījām tikai vienā rajonā. Tur tagad atbrīvojas miljoniem" kubikpēdu slāpekļa. Tas rada konusveida zonu ar auestu gaisa spiedienu. Visur citur gaisa spiediens ir nolādēti tuvu vakuumam, un nelietīgā baktērija uzsūks slāpekli tikpat ātri, cik ātri mēs to atbrīvosim. Tā mēs neko nevarēsim palīdzēt, bet audzēsim tikai jaunus orkānus.
— Ak dievs, cik lieks un bezpalīdzīgs brīžiem jūtas cilvēks, — Doneja nomurmināja.
Kādu stundu Flemings brauca klusēdams, koncentrējies, lai spētu vadīt mašīnu pa zemi, kas šķita pārvērtusies lietus, dubļu un vēja kaleidoskopā.
Kādas desmit jūdzes no galvaspilsētas vējš pierima, taču lietus vēl aizvien lija. Neparasti dzidrais gaiss radīja ilūziju, it kā visi priekšmeti atrastos daudz tuvāk, nekā bija īstenībā.
— Paskatieties! — Flemings pameta ar galvu uz ka'niem pie apvāršņa.
Kalni izslējās asi un skaidri, gaišāki nekā violeti melnie mākoņi, kas joņoja pāri to galotnēm. Tieši virs tiem pacēlās milzīga iepelēku mākoņu spirāle, kuras virsotne līdzinājās dīvainai sēnei un nemitīgi mainīja savu apveidu.
— Tornado centrs, — Doneja sacīja. — Mēs atrodamies rāmajā zonā, kas atrodas tam apkārt. Cerēsim, ka tā centrs nevirzīsies uz mūsu pusi.
— Šķiet, ka tornado piltuve atrodas tieši virs Abu ciemata, — Flemings murmināja. — Viņa ģimenei neklāsies labi, ja viņi laikus nepamanīs mākoņus un neaizbēgs uz alu pie Nīlsona.
Tomēr tikai Lemka atradās pie Nīlsona, kad uzbruka tornado. Viņa bija uzkāpusi kalnā ar pārtikas grozu, kuru ik dienas nesa Nīlsonam. Viņš nelāva Lemkai atgriezties mājup, pamanījis neparasto klusumu un mākoņus, kas mežonīgā ātrumā traucās uz dienvidiem.
Sākumā Lemka negribēja paklausīt. Viņa bažījās, ka māte un mazais Jens varētu pārbīties no vētras. Bez tam Jusels bija solījies atnākt, lai paziņotu, kādas ir iespējas aizgādāt projām Nīlsonu ar kontrabandas baktērijām. Bet, kad tornado, plosīdamies pilnā sparā, iedzina viņus dziļāk alā, Lemku sagrāba bailes un viņa apklusa.
— Nekas ļauns nenotiks ne Juselam, ne jūsu ģimenei, — Nīlsons centās viņu bezrūpīgi mierināt, kaut arī pats nemaz nejutās tik mierīgs.
Tomēr ne Juselam, ne Lemkas mātei un mazajam Jenām neklājās labi. Jusels ieradās tūlīt pēc Lemkas aiziešanas. Viņš bija devies ceļā agrāk nekā paredzēts, gribēdams pavadīt māsīcu pie Nīlsona, lai pastāstītu labas ziņas: jau rīt viņš cerēja aizvest Nīlsonu atpakaļ uz Londonu kopā ar visu, kas tam bija jāņem līdzi.
Jauno ziņu satraukts, viņš devās ceļā diezgan nepiesardzīgi. Lietū un smilšu vētrā viņš nemanīja, ka viņam seko kāda mašīna.
Un tā Kaufmanis, atraujot vaļā durvis un iedrā- žoties Abu mājā, pārsteidza Juselu pilnīgi nesagatavotu. Kaufmanim līdzi bija daži kareivji, kas, negaidot pat pavēli, tūlīt metās virsū lidotājam, aizbāza viņam muti un, sasaistījuši rokas un kājas ar virvēm, piesēja Juselu pie krēsla.
Kamēr Lemkas māte ar bērnu rokās spiedās pie sienas, Kaufmanis sāka metodiski ar delnas virspusi sist Juselam pa seju. Viņš nesita pārāk spēcīgi, taču sitieni atkārtojās bez žēlastības. Vācietis sita vispirms pa sejas vienu pusi, tad atkal pa otru. Juselam acu priekšā viss sagriezās, un viņš zaudēja samaņu.
Smagi elsdams, Kaufmanis pakāpās atpakaļ. Vecās arābietes acīs vācietis pamanīja dīvainu izteiksmi. Tā atsauca atmiņā senus notikumus, kad ar tādu pašu skatienu bija raudzījušies viņa varā nodoti cilvēki, kas ārēji gan it kā centās izdabāt, bet kuru gara spēku viņam nebija izdevies salauzt.
— Aizvāciet veceni ar visu bērnu! — viņš norūca.
Tikko kareivji veco arābieti ar bērnu bija izgrū-
duši virtuvē, Kaufmanis izvilka Juselam no mutes lupatu vīkšķi. >
— Cerams, ka tagad esat nācis pie prāta, — Kaufmanis teica, vēlreiz iesizdams Juselam pa seju, lai tas kaut cik atžirgtu. — Esmu prātīgs cilvēks un nemīlu vardarbību, tomēr jums jāsaprot, ka var notikt vēl šis tas, kas nebūtu jums pa prātam. Tāpēc esiet prātīgs un atbildiet uz dažiem pavisam vienkāršiem jautājumiem. Kas bija tas cilvēks, kuru jūs nelegāli ievedāt Azaranā?
Jusels, stiklainām acīm skatīdamies uz vāciet*, rīstīdamies tvēra gaisu un vilcinājās ar atbildi. Tad Kaufmanis sita atkal, un viss sākās no jauna. Jusela galva noslīga uz krūtīm, un šķita, ka viņš atkal zau
dēs samaņu. Viens no kareivjiem sāpīgi iebikstīja viņam ar durkli, un Kaufmanis atkārtoja savu jautājumu.
— Tas bija profesors Nīlsons, — Tusels nomurmināja.
Kaufmanim aizrāvās elpa.
— Nīlsons!
— Tēvs, — Jusels čukstēja. — Jaunā zinātnieka tēvs.
Kaufmanis atvieglojumā uz mirkli aizvēra acis. Sekundes simtdaļu viņam jau bija rēgojies spokains viņa upura tēls.
— Kāpēc jūs atvedāt viņu uz Azaranu? — Kaufmanis ņurdēja. — Kur viņš atrodas?
Jusels klusēja. Viņš vēroja, kā Kaufmaņa rokas savelkas dūrēs un lēni paceļas plecu augstumā. Ju- 1 sels nolieca galvu aiz bailēm un kauna.
— Nīlsons ir alā pie tempļa, — viņš čukstēja.
— Sīkāk! — Kaufmanis pavēlēja.
Tā kā Jusels jau bija sācis runāt, turpināt bija vieglāk. Tikko viņš sastomījās, Kaufmanis viņu atkal sita vai kareivis durstīja ar durkli, un tā drīz vien viņi zināja visu.
Apmierināti norūcies, Kaufmanis pavēlēja kareivjiem: — Viens no jums lai aizved viņu uz mašīnu. Lai paliek sasiets. Tu, — viņš teica otram kareivim, — nāksi man līdzi. Mēs pievāksim to amerikāni.
Viņi izgāja laukā. Laiks vēl aizvien bija mierīgs, tikai no labās puses nāca tāda kā dīvaina dūkoņa, pamazām pastiprinoties, līdz sāka gaudot vētra. Kārodams ātrāk dabūt rokā savu laupījumu, Kaufmanis tik tikko ievēroja melno spirālveida masu, kas uz- \ virpuļoja virs attālajām kalnu grēdām.