- Viņa padarījusi kaut ko muļķīgu… viņa padarījusi kaut ko muļķīgu… - māte vaimanāja un izmisīgi centās atbrīvoties no Čuruļa un Korķeļa, kuri pārliecībā, ka sākušās jautras nakts draiskulības, bija sagrābuši viņas naktskrekla malu un, neganti rūkdami, rāva katrs uz savu pusi.
- Tas nu ir pēdējais piliens… pat mierīgi gulēt neļauj… Šī ģimene padara mani traku… - Larijs rēca.
- Neaiztieciet viņu… lieciet viņu mierā… gļēvuļi! - aiz bēniņu durvīm skanēja Margo spalgā, asarainā balss, kamēr viņa pati mežonīgi grabinājās, cenzdamās tās atvērt.
- Zagļi!… Saglabājiet mieru… tikai zagļi! - Leslijs kliedza, pavēris savas istabas durvis.
- Viņa vēl ir dzīva… viņa vēl ir dzīva… Dabūjiet taču prom suņus…
- Nelieši… kā jūs drīkstat uz viņu šaut?… laidiet mani ārā, laidiet ārā!
- Beidziet trakot, tie ir tikai zagļi…
- Lopi un sprādzieni visu dienu, un nu vēl nakts vidū sasodītas divpadsmit lielgabalu zalves… tas jau ir pārmēru ekscentriski…
Beidzot māte aizcīnījās līdz bēniņiem, vilkdama naktskrekla stērbelē ieķērušos Čuruli un Korķeli sev līdzi, bāla un dreboša atrāva vaļā bēniņu durvis un atrada otrpus tām tikpat bālu un trīcošu Margo. Pēc ilgas izskaidrošanās mēs sapratām, kas noticis un ko katrs no mums iedomājies. Māte, šoka pārņemta, bargi rāja Lesliju.
- Tev gan nevajadzētu tā rīkoties, mīļais, - viņa pārmeta, - tas tiešām ir muļķīgi. Ja tu grasies šaudīties, vismaz pasaki mums.
- Jā, - Larijs rūgti piekrita, - vismaz kaut kā mūs brīdini! Iekliedzies "koks gāžas!" vai kaut ko tamlīdzīgu!
- Nesaprotu, kā lai es pieķeru zagļus nozieguma vietā, ja man jums visiem jāizkliedz brīdinājumus, - Leslijs sarūgtināts atcirta.
- Sasodīts, kāpēc gan tev kopā ar zagļiem būtu jāpieķer arī mūs? - Larijs nerimās.
- Jā, mīļais, parausti zvanu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tikai, lūdzu, nesarīko vairs neko tādu… mani tas padarījis vai traku.
Tomēr šis atgadījums izvilināja Margo no bēniņiem, kas, pēc mātes domām, arī bija ieguvums.
Džerijs sarakstīja vēl divas grāmatas par Korfu. Pirmā sākās ar ģimenes locekļu žēlabām par to, ka viņi "Manā ģimenē un citos zvēros" esot aprakstīti pagalam kariķētā veidā. Viņš tos nudien netaupa, toties vēlāk stāstā par dzimšanas dienas dāvanu ļauj pavīdēt mīlestībai pret savu neparasto ģimeni. Korfu triloģijas noslēguma daļa tika sarakstīta veselus četrdesmit gadus vēlāk, taču apraksta tēlainība ir tikpat nevainojama kā māmuļas ceptie cepumi, un no tās mēs uzzinām, ka jau tolaik Džerija dzīvnieku vaceja instinkts mudinaja ļaut viņa spalvainajiem guvumiem izbaudīt brīvību.
NO GRĀMATAS "PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI"
- Beidz reiz malt par Grieķiju, - Leslijs aizkaitināts iesaucās.
- Tas man atgādina par Džerija sasodīto grāmatu. Bija vajadzīga vesela mūžība, kamēr es ar to samierinājos.
- Tev bija vajadzīga mūžība, - Larijs dzēlīgi aizrādīja, - bet man? Tu nevari pat iedomāties, kādu postījumu tā dikensvei- dīgā karikatūra nodarījusi manam literāta tēlam.
- Lasot, kā viņš aprakstījis mani, varētu nodomāt, ka es nekad ne par ko citu neliekos zinis, kā vien par ieročiem un laivām, - Leslijs teica.
- Bet tu tiešām nekad nedomā ne par ko citu - tikai un vienīgi ieroči un laivas.
- Vislielākais posts tika nodarīts man, - Margo iejaucās.
- Viņš to vien runāja, kā par manām pūtītēm.
- Manuprāt, jūs visi bijāt pilnīgi pareizi aprakstīti, - teica māte, - bet mani gan viņš padarījis par pilnīgu plānprāti.
- Man nebūtu iebildumu pret kariķēšanu piedienīgā prozā, - Larijs piezīmēja, sparīgi izšņaukdams degunu, - bet kariķēšana sliktā angļu valodā ir neizturama.
- Virsraksts vien jau ir aizvainojošs, - Margo turpināja,
- "Mana ģimene un citi zvēri". Man kļūst nelabi, kad cilvēki apvaicājas: "Un kura no citiem zvēriem esi tu?"
- Manuprāt, virsraksts bija diezgan komisks, mīļā, - māte ieminējās. - Man nepatika vienīgi tas, ka viņš neizmantoja pašus labākos stāstus.
- Jā, piekrītu! - Leslijs teica.
- Kurus vislabākos stāstus? - Larijs aizdomīgi noprasīja.
- Nu, kaut vai par to, kā tu ar Maksa jahtu kuģoji apkārt salai. Tas bija pēc traka jocīgi.
- Ja tas stāsts tiktu iespiests, es viņu iesūdzētu!
- Nesaprotu, par ko - tas bija ļoti jautri, - Margo teica.
- Un ja nu viņš būtu aprakstījis laiku, kad tu pievērsies spiritismam? Vai par to tu arī uzjautrinātos? - Larijs dzēlīgi apjautājās.
- Nē, nepavisam - par to viņš nedrīkst rakstīt! - Margo šausmās iekliedzās.
- Redzi nu! - Larijs triumfēja. - Un kā ar to Leslija tiesu?
- Nesaprotu, kāpēc jums jāievelk arī mani, - Leslijs kareivīgi atcirta.
- Tu taču pats apgalvoji, ka viņš nav ielicis grāmatā labākos pārpratumus, - Larijs aizrādīja.
- Jā, es par šiem notikumiem biju aizmirsusi, - māte ieķiķinā- jās. - Manuprāt, Džerij, šie ir smieklīgāki par tiem, ko izmantoji tu.
- Man prieks, ka tu tā uzskati, - es domīgi novilku.
- Kāpēc? - Larijs noprasīja, aizdomīgi pablenzis uz mani.
- Tāpēc, ka esmu nolēmis uzrakstīt vēl vienu grāmatu par Korfu un izmantot šos stāstus, - es nevainīgi paskaidroju.
Vienā mirklī sacēlās sašutuma vētra.
- Es aizliedzu! - Larijs ieaurojās, mežonīgi nošķaudīdamies,
- es tev to kategoriski aizliedzu!
* * *
Airēdamies līča rāmajos ūdeņos, es saskatīju kaut ko tādu, ko noturēju par dzeltenu jūraszāļu klājienu. Jūraszāles vienmēr bija izpētes vērtas, jo tajās allaž mitinājās jūras sīkbūtņu bari un reizēm, ja palaimējās, ari diezgan lieli radījumi, tāpēc es airējos turp. Tomēr, piekļuvis tuvāk, redzēju, ka tās nav jūraszāles, bet kaut kas līdzīgs dzeltenīgam akmenim. Taču kas gan tas par akmeni, ja spēj turēties virs divdesmit pēdas dziļa ūdens? Izpētījis vēl pamatīgāk, es, sev par neaprakstāmu sajūsmu, atklāju, ka tas ir diezgan liels jūras bruņurupucis. Ievilcis airus un piekodinājis suņiem uzvesties klusu, balansēju laivas priekšgalā un, uztraukumā sastindzis, gaidīju, līdz "Būtla Košpakaļa" pieslīdēs tuvāk un tuvāk. Bruņurupucis bija izplājies ūdens virspusē un, kā likās, saldi aizmidzis. Mans uzdevums bija to noķert, pirms dzīvnieks pamostas. Ne tīkli, ne kādi citi no maniem dažādajiem rīkiem nebija domāti savas trīs pēdas gara bruņurupuča gūstīšanai, tātad vienīgais paņēmiens, kā gūt panākumus, bija ienirt, sagrābt bruņurupuci un kaut kādā veidā iedabūt laivā, pirms medījums pamostas. Savā uzbudinājumā es ne uz mirkli neiedomājos, ka tik liels bruņurupucis noteikti ir ļoti stiprs un diez vai padosies bez cīņas. Kad laiva atradās apmēram sešas pēdas no bruņurupuča, es aizturēju elpu un ieniru. Biju nolēmis panirt zem viņa, lai šādā veidā noslēgtu tam atkāpšanās ceļu; ielēkdams siltajā ūdeni, es noskaitīju īsu lūgšanu, kaut nu lēciena radītais plunkšķis bruņurupuci nepamo- dinātu, vai arī - kaut tas vismaz būtu vēl pārāk miegains straujai bēgšanai. Dziļi ieniris, pagriezos uz muguras un ieraudzīju bruņurupuci sastingušu virs sevis kā milzīgu zelta gineju. Pašāvies zem bruņurupuča, es to stingri sagrābu aiz priekšējām peldpleznām, kuras kā raupji sirpji izliecās no bruņām. Man par pārsteigumu, pat šī rīcība bruņurupuci nepamodināja; kad elsodams izniru, joprojām stingri sagrābis peldpleznas, un izpurināju ūdeni no acīm, sapratu iemeslu. Kā vēstīja mans deguns un sīku zivtiņu bari, kas skrubinājās gar bruņurupuča zvī- ņainajiem locekļiem, tas jau diezgan ilgi kopš bijis beigts.