- Un tev noteikti vajadzēja to sakapāt te, verandā? - māte aizrādīja.
- Tas puika ir traks! - Larijs ar pārliecību paziņoja. - Visa māja smird kā sasodīts vaļu medību kuģis.
- Es nudien domāju, ka tev vajadzēs to visu aiznest kaut kur citur, mīļais, - māte teica. - Mēs nevaram pieļaut šo smaku mājas priekšā.
- Liec viņam aprakt to draņķi! - Leslijs pavēlēja, vēl ciešāk ietldamies segās.
- Kāpēc tu neatdod viņu adopcijai kādā eskimosu ģimenē? - Larijs noprasīja. - Viņiem ļoti garšo trāns, tārpi un tamlīdzīgas preteklības.
- Larij, neesi riebīgs! - Margo noskurinājās. - Viņi nevar ēst kaut ko tādu. Man kļūst nelabi no domām vien.
- Es domāju, mums vajadzētu iet iekšā, - māte vārgi ierosināja. - Varbūt tur tik ļoti nesmirdēs.
- Te smird vēl trakāk, ja tas vispār iespējams, - Leslijs auroja no balkona.
- Džerij, mīļais, tev te viss jāsatīra, - māte izrīkoja, ļoti uzmanīgi lavierēdama starp bruņurupuča iekšām, - un jādezinficē akmens plāksnes.
Ģimene iegāja mājā, un es ķēros pie bruņurupuča palieku iztīrīšanas no verandas. Līdz manām ausīm atplūda viņu niknās, strīdīgās balsis.
- Sasodīts uzbrukums, - Leslijs klāstīja. - Es tur gulēju un mierīgi lasīju, kad mani pēkšņi sagrāba pie rīkles.
- Pretīgi, - Margo teica. - Nebrīnos, ka Lugarēcija noģība.
- īstais laiks sagādāt viņam nākamo privātskolotāju, - Larijs paziņoja. - Tu, cilvēks, atstāj māju uz piecām minūtēm un atgriezies ieraugi viņu izķidājam Mobiju Diku tieši mājas priekšā!
- Esmu pārliecināta, ka viņš negribēja nodarīt neko ļaunu, - māte labinājās, - bet no zēna puses to darīt verandā bija diezgan muļķīgi.
- Muļķīgi! - Larijs dzēlīgi teica. - Nākamos sešus mēnešus mums nāksies taustīties apkārt pa māju gāzmaskās.
Es sakrāvu bruņurupuča atliekas ķerrā un aizvedu uz kalna virsotni aiz villas. Tur es izraku bedri un apglabāju rāpuļa mīkstās daļas, tad noliku bruņas un skeletu līdzās draudzīgam skudru pūznim, kura iemītnieces jau agrāk bija man pamatīgi palīdzējušas, noskrubinādamas kaulus tīrus. Ievērojamākais, kam skudras līdz šim tika ķērušās klāt, bija ļoti liela zaļā ķirzaka, tāpēc mani stipri interesēja, ko viņas spēs padarīt bruņurupucim. Skudras metās pie bruņurupuča, taustekļus dedzīgi vicinādamas, tad apstājās, kādu brīdi pārdomāja, noturēja īsu apspriedi un beidzot nozuda atpakaļ pūzni. Acīmredzot pat skudras bija pret mani. Es nomākts atgriezos villā.
* * t
Jau kopš ierašanās Korfu es gan zināju, ka tur dzīvo liels daudzums ēzeļu, - patiesībā no tiem bija atkarīga visa salas lauksaimniecība, tomēr pirms Katerinas kāzām nebiju īsti pievērsis tiem uzmanību. Toreiz daudzi ēzeļi bija ieradušies kopā ar mazuļiem, no kuriem daži bija tikai pāris dienu veci. Mani apbūra ēzelēnu izblīdušie ceļgali, garās ausis un nedrošā, grīļīgā gaita, un toreiz es nolēmu - lai tas maksā ko maksādams, man jāiegūst ēzelis savā īpašumā.
Cenzdamies pārliecināt māti, es paskaidroju: ja man būtu ēzelis, kas nestu mani un manu ekipējumu, es varētu doties daudz tālākos ceļojumos. Kāpēc man to nevarētu uzdāvināt Ziemassvētkos? Pirmkārt, tāpēc, ka ēzeļi esot pārāk dārgi, māte atteica, un otrkārt, tajā laikā ēzelēni neesot dabūjami. Nu, ja tie ir pārāk dārgi, kāpēc man to nevarētu uzdāvināt vienlaikus Ziemassvētkos un dzimšanas dienā? Ēzeļa dēļ es mīļuprāt atteiktos no visām citām dāvanām. Māte teica, ka padomāšot, un, kā rūgta pieredze bija mācījusi, tas parasti nozīmēja, ka viņa par šo jautājumu aizmirsīs tik ātri un pamatīgi, cik vien iespējams. Tuvojoties manai dzimšanas dienai, es vēlreiz uzskaitīju visus argumentus par labu ēzeļa iegādei. Māte vēlreiz atkārtoja, ka padomāšot.
Tad kādu dienu mūsu kalpones brālis Kosta ieradās olīvu birzī, tieši līdzās mūsu mazajam dārziņam, nesdams uz pleciem lielu saišķi garu bambusu. Laimīgi pie sevis svilpodams, viņš sāka rakt zemē bedres un stāvus spraust tajās bambusus, tā ka stiebri izveidoja mazu kvadrātu. Lūrēdams uz viņu cauri fuksiju dzīvžogam, es brīnījos, ko gan viņš tur dara, tāpēc pasvilpu Rodžeram un devos to noskaidrot.
- Es būvēju māju tavai mātei, - Kosta atteica.
Es biju pārsteigts. Kādam gan nolūkam mātei vajadzīga bambusu māja? Varbūt viņa nolēmusi gulēt ārā? Tas nelikās ticami. Es vaicāju Kostam, kam gan mātei vajadzīga bambusu māja?
Kosta pašķielēja uz mani.
- Kas zina? - viņš paraustīja plecus. - Varbūt viņa grib tajā turēt stādus vai ziemā saldos kartupeļus.
Nodomāju, ka arī tas izklausās ārkārtīgi neticami; kad biju pusstundu vērojis Kostas darbu, man kļuva garlaicīgi, un es kopā ar Rodžeru devos pastaigā.
Līdz nākamajai dienai bambusa būdas karkass bija gatavs, un nu Kosta čakli vija starp bambusiem niedru kumšķus, lai izveidotu kārtīgas sienas un jumtu. Vēl viena diena - un būda bija pabeigta, izskatīdamās tieši pēc viena no Robinsona Krūzo agrīnajiem būvniecības mēģinājumiem. Kad es apjautājos mātei, kādam nolūkam viņa grasās izmantot šo māju, viņa atbildēja, ka īsti nezinot, bet domājot, ka tā varētu noderēt. Ar šo neskaidro informāciju man nācās samierināties.
Dienu pirms manas dzimšanas dienas ģimene sāka uzvesties vēl mazliet ekscentriskāk nekā citkārt. Larijs tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ staigāja apkārt pa māju, klaigādams "Tan- tivy!" un "Tally-ho!" un citus medību saukļus. Tā kā tamlīdzīgi viņš uzvedās diezgan bieži, es tam nepievērsu īpašu uzmanību.
Margo ņēmās slapstīties pa māju, nesdama padusē noslēpumainus saiņus, un reiz, saskrējies ar māsu hallē, sev par lielu pārsteigumu, pamanīju, ka viņas rokas ir pilnas ar krāsainiem Ziemassvētku rotājumiem. Ieraudzījusi mani, Margo izbailēs iespiedzās un tik vainīgā un zaglīgā izskatā iemuka savā guļamistabā, ka es paliku, blenzdams viņai nopakaļ ar pavērtu muti.
Izskatījās, ka pat Lesliju un Spiro bija ķērusi šī sērga, jo viņi pastāvīgi noslēpumaini satikās dārzā. No sarunas druskām, ko pamanījos sadzirdēt, es tomēr netiku gudrs, ko tie plāno.
- Pakaļsēdeklis, - Spiro drūmi paziņoja. - Dievvārds, māster Leslijs, esmu to darījis agrāks.
- Nu, ja esi pārliecināts, Spiro, - Leslijs šaubīdamies noteica, - bet mēs nudien negribam lauztas kājas vai ko tamlīdzīgu.
Tad Leslijs ieraudzīja mani neslēpti klausāmies un rupji noprasīja, ko es, pie velna, iedomājoties, noklausīdamies cilvēku privātās sarunas? Kāpēc es neejot uz tuvāko klinti un nelecot no tās lejā? Juzdams, ka ģimene nav īpaši draudzīgā noskaņojumā, es kopā ar Rodžeru devos prom olīvu birzīs, un pārējo dienas daļu mēs nesekmīgi medījām zaļās ķirzakas.
Tajā naktī es tikko biju izdzēsis gaismu un iekārtojies gultā, kad sadzirdēju no olīvu birzīm plūstam aizsmakušu dziedāšanu, kurai pa vidu jaucās smieklu šaltis. Auriem tuvojoties, es pazinu Larija un Leslija balsis kombinācijā ar Spiro balsi, turklāt likās, ka katra dzied citu dziesmu. Izklausījās, ka viņi kaut kur bijuši un pārāk labi nosvinējuši. No niknās čukstēšanas un rosības gaitenī es spriedu, ka Margo un māte nākušas pie tāda paša slēdziena.
Viņi iebruka villā, histēriski smiedamies par kādu Larija asprātību, bet māte un Margo viņus dedzīgi kušināja.
- Apklustiet, - māte šņāca, - jūs pamodināsiet Džeriju. Ko jūs esat dzēruši?
- Vīnu, - Larijs ar cieņu atbildēja un nožagojās.
- Vīnu, - teica arī Leslijs. - Un tad mēs dancojām, un Spiro dancoja, un es dancoju, un Larijs dancoja. Un Spiro dancoja, un tad Larijs dancoja, un tad es dancoju.