- Manuprāt, labāk ejiet gulēt, - māte teica.
- Un tad Spiro dancoja, - Leslijs turpināja, - un tad Larijs dancoja.
- Labi, labi, mīļais, - māte labināja. - Ej gulēt, dieva dēļ. Nudien, Spiro, es domāju - tev nevajadzēja ļaut viņiem tik daudz dzert.
- Spiro dancoja, - Leslijs atkārtoja, neļaudams novirzīties no temata.
- Es viņu nolikšu gulēt, - Larijs pieteicās. - Esmu vienīgais, kas te ir skaidrā.
Varēja dzirdēt grīļīgu soļu troksni uz flīzēm, kad Larijs un Leslijs saķērušies streipuļoja pa gaiteni.
- Es tagad dancoju ar tevi, - skanēja Leslija balss, kamēr Larijs vilka viņu guļamistabā un noguldīja.
- Atvainošanu, misis Darels, - Spiro teica balsī, kas no vīna bija kļuvusi vēl rešņāka, - es nevarēju viņus apturēts.
- Vai tu to dabūji? - Margo jautāja.
- Jā, miss Margos. Neraizējās, - Spiro atbildēja. - Tas ir pie Kostas.
Beidzot Spiro aizgāja, un es dzirdēju māti un Margo apguļa- mies. Šis bija noslēpumains, ārkārtīgi mulsinošās dienas cienīgs noslēgums. Bet drīz es aizmirsu ģimenes uzvedību, jo, tumsā gudrodams, kādas būs manas dāvanas, nemanot aizmigu.
Nākamajā rītā es pamodos un kādu brīdi gulēju, pārdomādams, kas šodien ir tik īpašs. Tad es to atcerējos. Šodien ir mana dzimšanas diena. Es gulēju, izbaudīdams sajūtu par veselu dienu, kas pieder man, - cilvēki dos man dāvanas un ģimene būs spiesta izpildīt visas manas pamatotās prasības. Es tikko biju grasījies celties augšā un iet apskatīt savas dāvanas, kad priekšnamā ielauzās dīvains troksnis.
- Turi viņa galvu. Turi viņa galvu, - skanēja Leslija balss.
- Uzmanies, tu sabojāsi rotājumus, - Margo vaimanāja.
- Pie joda tos sasodītos rotājumus, - Leslijs sauca, - turi viņa galvu!
- Nu, nu, mīļie, - iejaucās māte, - nestrīdieties.
- Augstais dievs, - Larijs ar riebumu komentēja, - mēsli pa visu grīdu.
Visai šai noslēpumainajai sarunai pa vidu skanēja dīvains, grabošs troksnis, it kā uz priekšnama flīžu grīdas kāds bārstītu pingponga bumbiņas. Es brīnījos, ko, pie joda, ģimene tagad uzsākusi? Parasti šajā laikā viņi visi vēl pusnemaņā gulēja gultās, nespodrām acīm taustīdamies pēc savas rīta tējas tases. Es piecēlos gultā sēdus, sagatavojies iziet priekšnamā un pievienoties jautrībai, lai kāds būtu tās iemesls, kad manas guļamistabas durvis atsprāga vaļā un istabā ielēkšoja krāsainām kreppapīra vītnēm un Ziemassvētku rotājumiem appušķots ēzelis, kuram starp garajām ausīm bija prasmīgi iestiprinātas trīs milzīgas spalvas. Ēzelim pie astes bija stingri pieķēries Leslijs un kliedza:
- Bandubērns tāds!
- Kā tu runā, mīļais! - māte sauca, uzbudināta lūkodamās iekšā pa durvīm.
- Tu sabojāsi rotājumus! - Margo spiedza.
- Jo drīzāk tas dzīvnieks būs ārā no šejienes, jo labāk! - Larijs paziņoja. - Nu jau mēsli ir viscaur priekšnamā.
- Tu viņu nobaidīji, - Margo pārmeta.
- Es neko nedarīju, - Larijs sakaitināts atcirta. - Es viņu tikai mazliet pastūmu.
Ēzelītis nobremzēja pie manas gultas un vērās manī ar milzīgajām, brūnajām acīm. Tas izskatījās diezgan pārsteigts. Viņš mežonīgi noskurinājās, tā ka spalvas starp ausīm novēlās zemē, un tad ļoti izveicīgi ar pakaļkāju iespēra Leslijam pa lielu.
- Jēzu! - Leslijs ieaurojās, lēkādams uz vienas kājas. - Viņš salauzis manu sasodīto kāju!
- Leslij, mīļais, nav nepieciešams tik daudz lādēties, - māte atgādināja. - Džerijs visu dzird.
- Jo ātrāk dabūsiet to ārā no guļamistabas, jo labāk, - Larijs atkārtoja, - citādi visa māja smirdēs kā mēslu čupa.
- Tu esi pilnīgi sapostījis rotājumus, - Margo žēlojās, - un es ar tiem noņēmos stundām ilgi.
Taču es nepievērsu ģimenei uzmanību. Ēzelis bija pienācis pie manas gultas, brīdi mani ziņkārīgi vērojis, tad īsi ieklunk- stējās no rīkles dziļumiem un piegrūda manai izstieptajai rokai pelēku purnu, kas bija tik maigs, cik vien maigs kaut kas var būt - zīdtārpiņu kokoni, tikko dzimuši kucēni, jūras oļi vai ko- kuvardes samtainā āda. Leslijs bija novilcis bikses un pētīja no- brāzumus uz sava liela, nemitīgi lādēdamies.
- Vai tev viņš patīk, mīļais? - māte jautāja.
Vai patīk? Es biju bez valodas.
Ēzelīte bija tumši brūnā, gandrīz plūmju krāsā, ar milzīgām, kallām līdzīgām ausīm, baltām zeķītēm virs mazajiem, spožajiem nadziņiem, kas izskatījās glīti kā stepa dejotāja kurpes. Pāri viņas mugurai stiepās plats, melns krusts, lepni apliecinot, ka viņas dzimta ienesusi Kristu Jeruzālemē (un joprojām ir viena no visvairāk apceltajām mājdzīvnieku sugām pasaulē);
ap katru lielo, mirdzošo aci vidēja glīts, balts loks, kas liecināja par viņas izcelsmi no Gasturi ciemata.
- Vai atceries Katerinas ēzeļmāti, kas tev tik ļoti patika? - Margo jautāja. - Šī ir viņas meita.
Tāds fakts, protams, padarīja ēzeliti vēl nozīmīgāku. Viņa stāvēja tur kā bēgle no cirka un sapņaini gremoja gabalu brokāta pušķa, kamēr es iztrausos no gultas un zibenīgi apģērbos. Elpu aizturējis, vaicāju mātei, kur es savu ēzeli turēšu. Pilnīgi skaidrs, ka villā tas nebūs iespējams, ja ņem vērā Larija tikko izteikto piezīmi, ka māte pie labas gribas varētu priekšnamā sekmīgi audzēt kartupeļus.
- Šim nolūkam, Kosta uzbūvēja to māju, - māte atbildēja.
Es biju pārlaimīgs. Cik man cēla, laipna, labvēlīga ģimene!
Cik viltīgi glabājuši noslēpumu! Cik grūti viņi strādājuši, lai iedabūtu ēzeli tā krāšņajā ietērpā! Lēni un uzmanīgi kā trauslu porcelāna gabalu es izvadīju savu rumaku dārzā un tālāk uz olīvu birzīti, atvēru mazās bambusa būdas durvis un ievedu viņu iekšā. Nolēmu, ka jāpārbauda staļļa izmēri, jo Kosta bija plaši pazīstams kā slikts strādnieks. Mazā mājiņa bija burvīga. Tieši laikā ēzelītei. Es no jauna izvedu viņu ārā un garā virvē piesēju pie olīvkoka, tad pusstundu nostāvēju sapņainā transā, apbrīnodams savu ieguvumu no visiem redzes leņķiem, kamēr viņa mierīgi ganījās. Beidzot es izdzirdu, ka māte sauc mani brokastīs, un apmierināts nopūtos. Es nospriedu, ka bez mazākajām šaubām un aizspriedumiem šis ēzelis ir brīnišķīgākais visā Korfu salā. Bez kāda īpaša iemesla es nolēmu viņu nosaukt par Salliju. Aši noskūpstījis savu dāvanu uz zīdainā purna, aizsteidzos brokastīs.
Pēc brokastīm Larijs, man par lielu pārsteigumu, augstsirdīgi ierosināja - ja vien es vēloties, viņš varētu iemācīt man jāt. Teicu, ka nezināju, ka viņš prot jāt.
- Protams, - Larijs bezrūpīgi attrauca. - Kad mēs dzīvojām Indijā, es vienmēr jādelēju ar ponijiem, un tamlīdzīgi. Es mēdzu par viņiem rūpēties, barot tos, un tā tālāk. Protams, ir jāzina, ko dari.
Tā nu, apbruņojušies ar segu un garu virves gabalu, mēs nonācām olīvu birzī, uzklājām segu Sallijai uz muguras un nostiprinājām. Viņa vēroja šos sagatavošanās darbus ar interesi, taču bez sajūsmas. Ar diezgan lielām grūtībām Larijam palaimējās uzdabūt mani Sallijai mugurā, jo viņa neatlaidīgi soļoja pa apli. Tad viņš nomainīja piesienamo virvi pret auklas apaušiem un grožiem.
- Tā, - Larijs izrīkoja, - un tagad vienkārši stūrē viņu kā laivu. Kad gribi, lai viņa iet ātrāk, iesper ar papēžiem pa ribām.
Ja tik vien jāzina par jāšanu, es jutu, ka tas būs pavisam viegli. Parāvu grožus un iecirtu ar papēžiem Sallijai pa ribām. Nelaimīgā kārtā manam kritienam ceļā gadījās liels un ārkārtīgi zaļoksnējs dzelkšņu krūms. Sallija ar pārsteigumu sejā vēroja, kā es atbrīvojos no tā.