- Varbūt tev vajadzīga stiba, - Larijs ierosināja, - lai tu varētu turēties ar kājām un nekristu nost.
Viņš nogrieza īsu maiksti, un es vēlreiz uzsēdos Sallijai mugurā. Šoreiz stingri apkrampēju kājas ap ēzelītes mucveidīgo vēderu un iecirtu viņai ar stibu. Sallija pāris reizes sašutusi saslējās, taču es turējos cieši kā ērce, un pusstundas laikā, sev par lielu prieku, piedabūju viņu soļot šurpu turpu starp olīvkokiem, viegli paklausot grožu rāvieniem. Larijs smēķēdams gulēja zem olīvkoka un vēroja manus panākumus. Nu jau likās, ka esmu jāšanas māku apguvis, tāpēc viņš piecēlās kājās un izvilka no kabatas nazi.
- Tā, - Larijs teica, kad es biju notrausies no Sallijas muguras, - tagad es tev parādīšu, kā par viņu rūpēties. Pirmkārt, tev katru rītu viņa jāizsukā. Mēs nopirksim pilsētā labu skrāpi. Un vēl tev jārūpējas, lai viņas nagi vienmēr būtu tīri. Tev tas jādara katru dienu.
Es apjucis jautāju, kā tīra ēzeļa nagus.
- Es tev parādīšu, - Larijs nevērīgi teica.
Viņš piegāja pie Sallijas, noliecās un pacēla viņas pakaļkāju.
- Šeit, - viņš teica, ar naža asmeni noradīdams uz Sallijas nagu apakšu, - pieķeras šausmīgi daudz netīrumu. Tas var novest pie visdažādākajām kaitēm, pie kāju puves, un tamlīdzīgi. Ļoti svarīgi turēt tās tīras.
To teikdams, viņš iebakstīja ar nazi zem Sallijas naga. Viņš nebija ņēmis vērā, ka ēzeļi Korfu ir neapkalti un ka maza ēze- līša nagi joprojām ir samērā mīksti un ļoti jutīgi. Tāpēc Sallija, dabiski, reaģēja tā, it kā Larijs būtu viņai iedūris ar sarkani nokaitētu iesmu. Viņa izrāva kāju Larijam no rokas un brīdī, kamēr viņš izslējās un izbrīnā pagriezās, izdarīja daiļu pirueti un ar abām pakaļkājām iespēra viņam precīzi pa vēderu. Saķēris vēderu, Larijs gluži bāls smagi nosēdās zemē, saliecās uz pusēm un izdvesa dīvainas, gārdzošas skaņas. Es sajutu izbailes nevis Larija, bet Sallijas dēļ, jo biju pārliecināts, ka atguvies mans brālis būs gatavs visbriesmīgākajai atriebībai. Steidzīgi atsēju Salliju, uzsitu viņai pa krustiem ar stibu un noskatījos, kā tā aiz- lēkšo prom olīvu birzī. Tad ieskrēju mājā un informēju māti, ka Larijs cietis negadījumā. Visa ģimene, ieskaitot tikko ieradušos Spiro, skriešus metās uz olīvu birzi, kur Larijs joprojām gulēja, sarāvies čokurā, skaļi šņukstēja un gārdza.
- Larij, mīļais, - māte satraukti iesaucās, - ko tu esi darījis?
- Uzbruka, - Larijs elsoja starp gārdzieniem, - bez iemesla… viņa ir traka… droši vien trakumsērga… apendiksa plīsums.
Leslijam balstot vienā pusē, Spiro otrā, Larijs lēni tika ievadīts mājā, kamēr māte un Margo līdzjūtīgi un bezjēdzīgi plivinājās apkārt. Kad visu ģimeni pārņem tik liela mēroga krīze, jāpatur skaidrs prāts. Aizelsies, tomēr juzdamies bez vainas, es aizskrēju pie virtuves durvīm, darīju zināmu kalponei, ka grasos visu dienu pavadīt ārpus mājas, un lūdzu iedot man šo to ēdamu. Viņa ielika papīra maisiņā pusklaipu maizes, dažus sīpolus, olīvas un lielu gabalu aukstas gaļas un iedeva to man. Zināju, ka augļus varēšu dabūt no jebkura sava drauga zemnieka. Tad ar proviantu rokās traucos cauri olīvu birzīm, meklēdams Salliju.
Visbeidzot pusjūdzi tālāk es viņu atradu, ganoties sulīgā zālē. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem man izdevās uzrausties Sallijai mugurā, un tad, apstrādādams viņas pēcpusi ar stibu, es skubināju ēzelīti mundros rikšos tik tālu prom no mājām, cik vien iespējams.
NO GRĀMATAS "DIEVU DĀRZS" [1]
Tā vasara bija padevusies īpaši krāšņa; šķita, ka saule izrāda salai kādu īpašu labvēlību, jo vēl nekad nebijām piedzīvojuši tādu augļu un ziedu pārbagātību, tik siltu un zivīm pārpilnu jūru, tik daudz putnu mazuļu un tik daudz kukaiņu, kas vairojās un zumēja itin visur. Arbūzi, kas likās pildīti ar trauslu, rožainu ledu, atgādināja apbrīnojamas botāniskas lielgabalu lodes - katrs no tiem tik liels un smags, ka spētu iznīcināt pilsētu; kokos vīdēja milzīgi persiki - oranži vai rožaini kā mēness ražas novākšanas laikā, saldā sulā piebriedušiem samtainiem sāniem; zaļās un melnās vīģes sprāga pušu no sulas pārpilnības, un rožainajās plaisās drūzmējās zeltaini zaļās rožu vaboles, apreibušas no bagātīgā, nebeidzamā mielasta. Ķiršu koki čīkstēja zem augļu svara, un šķita, ka dārzos nogalināts milzu pūķis un lapas nošļakstītas ar koši spilgtām un tumši sarkanām kā vīns asins lāsēm. Kukurūzas vālītes bija cilvēka delma garumā, un, iekožoties kanārijdzelteno sēklu mozaīkā, mutē iesprāga baltā, pienainā sula; kokos rudens gaidās auga un brieda nefrltzaļas mandeles un valrieksti, un gludās olīvas virknējās starp lapām, spožas un spīdīgas kā putnu olas.
Gluži dabiski, ka šādas ņudzošas dzīvības izpausmes salā divkāršoja manas kolekcionēšanas tieksmes. Es regulāri ik nedēļu pavadīju pēcpusdienu pie Teodora, kā arī tagad, kad biju ticis pie ēzeļa, devos vēl pārdrošākās un pētnieciskākās ekspedīcijās nekā agrāk. Šis radījums, vārdā Sallija, man tika uzdāvināts dzimšanas dienā un bija neaizstājams, kaut arī stūrgalvīgs palīgs garu ceļa gabalu pievārēšanā un plašā ekipējuma stiepšanā. Stūrgalvību kompensēja cita lieliska īpašība - kā jau visi ēzeļi, Sallija bija bezgala pacietīga. Viņa mēdza laimīgi blenzt izplatījumā, kamēr es vēroju šādu vai tādu radījumu, vai arī vienkārši iegrima ēzeļu snaudā - laimīgajā, transam līdzīgajā stāvoklī, kāds ēzeļus pārņem, kad tie puspievērtām acīm šķietami grimst tādā kā nirvānā un neliekas nedz dzirdam kliedzienus un draudus, nedz jūtam uzšāvienus ar stibu. Suņi brīdi izturējās pacietīgi, bet tad sāka žāvāties, smagi pūst, kasīties un visādi citādi lika manīt, ka, viņuprāt, esam veltījuši jau pietiekami daudz laika kādam zirneklim vai citam radījumam, un devās tālāk. Toties Sallija, kolīdz iegrima snaudā, radīja iespaidu, ka nepieciešamības gadījumā varētu gluži laimīga nostāvēt uz vietas vairākas dienas.
Kādu dienu mans draugs zemnieks - cītīgs novērotājs, no kura es biju guvis daudzus radījumus, pavēstīja man, ka akmeņainajā ielejā kādas piecas jūdzes uz ziemeļiem no villas uzturoties divi milzīgi putni. Viņš piebilda, ka tie tur ligzdojot. Šāds apraksts atbilda tikai ērgļiem vai maitu lijām, un es ārkārtīgi vēlējos iegūt jebkura šā putna mazuli. Manā plēsīgo putnu kolekcijā tobrīd ietilpa trīs sugu pūces, zvirbuļu vanags, medību piekūns un lauku piekūns, tādējādi ērglis vai maitu lija to lieliski papildinātu. Lieki teikt, ka savos nodomos es nedalījos ar ģimeni, jo jau tagad rēķins par manu dzīvnieku patērēto gaļu bija sasniedzis astronomiskus apmērus. Turklāt, es spēju iztēloties Larija reakciju uz ziņu, ka mājās tiks iemitināta maitu lija. Ieviešot jaunus lutekļus, es allaž uzskatīju par prātīgāku nolikt ģimeni jau notikuša fakta priekšā, jo tad, kad dzīvnieks bija nonācis villā, es parasti varēju paļauties uz mātes un Margo atbalstu.
Es ļoti rūpīgi sagatavojos ekspedīcijai, sarūpēju labi daudz ēdamā sev un suņiem, pietiekami daudz limonādes, kā arī parastos kolekcionāra bundžu un kastīšu krājumus, tauriņu tīklu un lielu maisu, kurā ievietot savu ērgli vai maitu liju. Paņēmu arī Leslija tālskati, jo tas bija spēcīgāks par manējo. Paša Leslija, par laimi, nebija tuvumā, tāpēc nevarēju paprasīt atļauju, taču es biju pārliecināts, ka viņš mīļuprāt būtu man tālskati aizdevis. Vēl pēdējo reizi pārbaudījis ekipējumu un pārliecinājies, ka nekas nav aizmirsts, ņēmos izrotāt Salliju ar dažādajiem priekšmetiem. Viņa bija pat ēzeļu standartiem īpaši īgnā un nepakļāvīgā garastāvoklī un kaitināja mani, pastāvīgi mīdama man uz kājas un spēcīgi iebelzdama pa dibenu, kad biju noliecies, lai paceltu nokritušo tauriņu tīklu. Vina drūmi ņēma ļaunā belzienu, ar kādu > > j > '