es viņu apveltīju par nelāgo uzvešanos, tādējādi ekspedīciju mēs uzsākām, pagalam sabozušies. Es dzedri uzstīvēju salmu cepuri viņas lilijveida ausīm, uzsvilpu suņiem un devos ceļā.
Kaut arī vēl bija agrs, saule jau karsēja un debesis bija skaidras, dzeldīgi zilas kā liesmu sprakšķi, kad uguni iesviež sāli, pamalē karstuma dūmakas apmiglotas. Sākumā mēs soļojām pa ceļu, ko klāja bieza kārta baltu putekļu, kas bija lipīgi kā ziedputekšņi, paiedami garām daudziem maniem draugiem zemniekiem, kas ēzeļos jāja uz tirgu vai darbā uz saviem lauciņiem. Šis satikšanās neglābjami aizkavēja ekspedīciju, jo labais tonis prasīja, lai pakavējos ar ikvienu no viņiem. Korfu ikvienam pieklājas krietni ilgu laiku pavadīt tenkojot un, iespējams, pacienājoties ar gabalu maizes, kaltētām arbūzu sēklām vai vīnogu ķekaru kā mīlestības un pieķeršanās apliecinājumu. Tādējādi ap to brīdi, kad vajadzēja nogriezties no karstā, putekļainā ceļa un doties cauri ēnainām olīvu birzīm, es biju apkrāvies ar visdažādākajām ēdamlietām; lielākais no guvumiem bija arbūzs - manas draudzenes Agati mammas dāvana, kuru biju iepriekšējo reizi apciemojis neiedomājami sen (pirms nedēļas) un, pēc viņas domām, visu šo laiku cietis badu.
Pēc nokaitušā ceļa olīvu birzīs, likās, valdīja ēnaina pustumsa un akas vēsums. Suņi, kā parasti, metās uz priekšu, lielajos, caurajos olīvkoku stumbros meklēja ko ēdamu un reizumis, mežonīgi riedami, ņēmās vajāt ašās bezdelīgas, putnu pārdrošības nokaitināti. Kad, kā jau allaž, nevienu noķert neizdevās, suņi mēģināja izgāzt dusmas pār kādu nevainīgu aitu vai izklaidīgu vistu, par ko saņēma bargu rājienu. Sallija bija aizmirsusi rīta īgnumu un soļoja itin mundri, vienu ausi izslē- jusi uz priekšu, otru atpakaļ, lai varētu dzirdēt gan manu dziedāšanu, gan piezīmes par apkārt redzamo.
Drīz vien olīvu biržu ēna palika aiz muguras un mēs rāpāmies augšup karstumā virmojošos kalnos, spraucāmies cauri miršu krūmiem, mazām akmeņozolu jaunaudzēm un pamatīgiem irbuleņu puduriem. Sallijas pakavi šķaidīja zaļumu segu, un siltajā gaisā uzvirmoja salvijas un mārsila bagātīgais aromāts. Ap dienas vidu, kad suņi bija aizelsušies un mēs ar Salliju pamatīgi nosvīduši, atradāmies jau augstu starp zeltainajiem un rūsganajiem centrālās šķirtnes akmeņiem, un dziļi zem mums pletās jūra, zila kā linu ziedi. Ap pustrijiem, kad atlaidā- mies atpūsties maslvas akmeņu grēdas paēnā, jutos pamatīgi vīlies. Mēs bijām sekojuši mana drauga norādēm un, man par lielu sajūsmu, patiesi atraduši uz akmeņainās dzegas uztupinātu Grifina maitu lijas ligzdu, kurā turklāt atradās divi resni, gandrīz pilnīgi apspalvojušies jaunuļi - tieši tādā vecumā, kad tos varētu adoptēt. Grūtības radīja apstāklis, ka es nespēju tikt ligzdai klāt ne no augšas, ne apakšas. Pēc stundu ilgiem pūliņiem nolaupīt putnēnus es gaužām negribīgi biju spiests atmest domu par maitu liju pievienošanu savai plēsīgo putnu kolekcijai. Mēs kāpām lejā no klints un apsēdāmies ēnā atpūsties un ieturēties. Kamēr es tiesāju sviestmaizes un cieti vārītas olas, Sallija iekoda dažas kaltētas kukurūzas vālītes un mazliet arbūza, bet suņi dzesēja slāpes ar arbūzu un vīnogām; viņi kārīgi rija sulīgos augļus un reizumis ņēmās aizrijušies klepot, kad arbūza sēkliņas ieskrēja rīklē. Pateicoties rijīgumam un pilnīgam galda kultūras trūkumam, suņi savu maltīti pabeidza ilgi pirms manis un Sallijas un, ar nožēlu secinājuši, ka es negrasos viņiem piešķirt vēl kaut ko ēdamu, ņēmās lempīgi slāt lejup pa klinti, nododamies medībām uz savu roku.
Es gulēju uz vēdera un mielojos ar trauslo, vēso arbūza mīkstumu, kas bija rožains kā korallis, un pētīju klints nogāzi. Kādas piecdesmit pēdas lejāk atradās mazas zemnieku mājas drupas. Šur un tur tik tikko varēju saskatīt nolīdzinātus pusmēness formas laukumiņus, kas reiz bijuši fermas mazie lauciņi. Acīmredzot fermeris galu galā secinājis, ka noplicinātā augsne mutautiņa lieluma lauciņos vairs nespēj nodrošināt kukurūzas vai dārzeņu ražu, tāpēc pametis šo vietu. Māja bija sabrukusi, un laukus pārņēmušas nezāles un mirtes. Es vēroju kotedžas drupas un prātoju, kādi cilvēki te mituši, un tad ieraudzīju mārsilu biežņā pie vienas sienas kustamies kaut ko sarkanīgu.
Piesardzīgi pasniedzos pēc tālskata un tuvināju to acīm. Skaidri redzēju akmeņu grēdu sienas pakājē, taču kādu mirkli nespēju saskatīt to, kas bija piesaistījis manu uzmanību. Tad, sev par pārsteigumu, no mārsilu pudura iznira sīciņš, šmaugs dzīvnieciņš rudens lapu sarkanā krāsā. Tā bija zebiekste - spriežot pēc izturēšanās, gluži jauniņa un nepieredzējusi. Tā bija pirmā zebiekste, ko tiku Korfu redzējis, un redzētais mani apbūra. Nedaudz apstulbusi, tā vērās apkārt, tad saslējās uz pakaļkājām un ņēmās enerģiski ošņāt gaisu. Nesaodusi neko ēdamu, zebiekste atkal nolaidās uz visām četrām, lai intensīvi un, cik varēju spriest, ar lielu baudu pakasītos. Tad viņa piepeši pārtrauca šo nodarbi, uzmanīgi pielavījās kustīgam, kanārijdzel- tenam tauriņam un centās to noķert. Taču lidonis izspruka no zebiekstes zobiem un aizlidoja, atstādams mazliet apmulsušo mednieci kampjam gaisu. Zebiekste vēlreiz saslējās uz pakaļkājām, lai palūkotos, kurp aizbēdzis medījums, un, zaudējusi līdzsvaru, gandrīz novēlās no akmens.
Es vēroju zebiekstes sīko augumiņu, aizgrābts no viņas košā kažoka un naivās nevainības. Vairāk par visu pasaulē es vēlējos viņu sagūstīt un pievienot savai mājas zvērnīcai, taču apzinājos, ka tas būs grūts uzdevums. Kamēr es prātoju, kā visērtāk sasniegt mērķi, mājas drupās norisinājās drāma. Es ieraudzīju zemajiem krūmiem pārslīdam Maltas krustam līdzīgu ēnu - tas bija zvirbuļu vanags, kas zemā lidojumā ātri traucās zebiekstes virzienā; dzīvnieciņš joprojām tupēja uz akmens, ošņāja gaisu un acīmredzami nenojauta briesmas. Es tikko iedomājos, vai labāk būtu brīdinoši iekliegties vai sasist plaukstas, kad zebiekste pati pamanīja vanagu. Viņa neiedomājamā ātrumā pagriezās, graciozi uzlēca uz sabrukušā mūra un nozuda tik niecīgā spraugā starp diviem akmeņiem, ko es personīgi vērtēju par šauru pat glodenei, nemaz nerunājot par tik prāvu zīdītāju kā zebiekste. Tas atgādināja burvju triku: vienu mirkli zebiekste tupēja uz akmens, nākamajā jau nozuda mūrī kā lietus lāse. Zvirbuļu vanags ar vēdekļveidīgo asti samazināja ātrumu un brīdi vēl palidinājās, acīmredzami cerēdams, ka medījums no jauna parādīsies. Pēc pāris mirkļiem vanags zaudēja interesi un aizlidoja lejup pa nogāzi nepiesardzīgāka medījuma meklējumos. Brītiņu vēlāk zebiekste atkal izšāva sīko ģīmīti no spraugas. Pārliecinājusies, ka briesmas garām, viņa uzmanīgi izlīda no slēptuves. Zebiekste devās uz priekšu pa mūri un, it kā slēpšanās būtu rosinājusi viņā kādu domu, ņēmās izpētīt katru spraugu un iedobi starp mūra akmeņiem. Es vēroju viņas darbošanos un lauzīju galvu, kā nolavīties lejā un uzmest zebiekstei kreklu, iekams tā mani pamanījusi. Paturot prātā viņas zibenīgās nozušanas triku epizodē ar vanagu, likās, ka šis uzdevums pilnīgi noteikti nebūs viegls.
Tajā mirklī zebiekste čūskas lokanumā ieslīdēja alā mūra pamatnē. No kādas spraugas nedaudz augstāk izlīda cits dzīvnieks un, ārkārtīgi satraukts, aiztecēja pa mūra augšmalu un nozuda citā spraugā. Es sajutu neprātīgu satraukumu, jo pat ar šo īso acu uzmetienu pietika, lai pazītu radījumu, kuru biju centies izsekot un noķert jau mēnešiem ilgi, - dārza susuri, iespējams, visskaistāko Eiropas grauzēju. Tas bija apmēram uz pusi mazāks par pieaugušu žurku, ar kanēļkrāsas kažoku, spoži baltu pavēderi, garu, pūkainu asti ar melnbaltu pušķi galā un melnu masku zem ausīm un pāri acīm, kas smieklīgi atgādināja slavenos senlaicīgos laupītāju sejsegus.