Es nu biju nonācis sprukās - tur, lejā, bija divi dzīvnieki, kurus es karsti vēlējos iemantot, abi dedzīgi medīja viens otru un bija ārkārtīgi piesardzīgi. Ja nebūšu uzbrukumu kārtīgi izplānojis, riskēju neiegūt nevienu. Nolēmu vispirms pievērsties zebiekstei, jo tā bija no abiem kustīgākā, turklāt uzskatīju, ka susuris no jaunās paslēptuves ārā nelīdīs, iekams netiks iztraucēts. Apdomājies es nospriedu, ka tauriņu tikls būs piemērotāks instruments nekā krekls, tāpēc apbruņojos ar to un ārkārtīgi piesardzīgi lavījos lejup, sastingdams uz vietas ik reizi, kad zebiekste izlīda no alas un pavērās apkārt. Visbeidzot nepieķerts biju nonācis pāris pēdu attālumā no mūra. Es ciešāk sažņaudzu rokā tauriņu tīkla kātu un gaidīju, kad zebiekste izlīdīs no izpētāmās alas dziļumiem. Kad zebiekste patiesi parādījās, viņa izspruka no alas tik pēkšņi, ka es nepaguvu sagatavoties. Dzīvnieciņš attupās uz pakaļkājām un bez mazākā satraukuma ziņkārīgi blenza uz mani. Es jau grasījos šaut lejā tauriņu tīklu, kad no krūmiem, astes vicinādami, izkārtām mēlēm iznira visi trīs suņi un izrādīja tik nevaldāmu prieku, mani redzot, it kā mēs būtu bijuši šķirti mēnešiem ilgi. Zebiekste nozuda. Kādu brīdi tā sēdēja, sastingusi šausmās par suņu armādas parādīšanos, un pēc mirkļa jau bija prom. Es raidīju pret suņiem skarbas lamas un aiztrencu tos uz tālāko klints virsotni, kur visi trīs, manas nepieklājīgās uzvedības aizvainoti un sāpināti, apgūlās ēnā. Es savukārt mēģināju noķert susuri.
Kaļķu java starp akmeņiem bija gadu gaitā kļuvusi trausla un varenās ziemu lietavas bija to izskalojušas, tādējādi mājas drupas šobrīd sastāvēja no savstarpēji nesaistītu akmeņu mūriem. Mūra savijušos tuneļu un alu labirints veidoja ideālu slēptuvi ikvienam mazam dzīvnieciņam. Šādā teritorijā pastāvēja tikai viena medību iespēja - mūra nojaukšana, un es čakli ķēros pie šā uzdevuma. Kad biju izjaucis jau labu gabalu mūra, man nebija izdevies atklāt neko aizraujošāku par pāris aizkaitinātiem skorpioniem, dažām mitrenēm un pusaugu gekonu, kas aizbēga, pametis asti. Mani mocīja karstums un slāpes, un apmēram pēc stundas es apsēdos vēl nenojauktā mūra ēnā, lai atvilktu elpu.
Es tieši tobrīd prātoju, cik laika aizņems atlikušās mūra daļas izjaukšana, kad no kādas spraugas apmēram trīs pēdu attālumā no manis parādījās susuris. Tas rāpās augšup kā nedaudz korpulents alpīnists, tad, sasniedzis mūra augšu, attupās uz resnā dibena un, pilnīgi ignorēdams manu klātbūtni, ņēmās ārkārtīgi rūpīgi mazgāt seju. Es tikko spēju noticēt savai veiksmei. Lēni un ārkārtīgi piesardzīgi virzīju tauriņu tīklu tuvāk medījumam, noregulēju un strauji šāvu to lejā. Manevrs izdotos lieliski, ja mūra augšmala izrādītos līdzena; taču tā nebija. Es nespēju piespiest tīkla rāmi pietiekami cieši mūrim, neatstājot spraugu. Susuris atguvās no pēkšņās panikas, izspraucās no tīkla apakšas un, man par milzīgām dusmām un sarūgtinājumu, aizlēkšoja prom pa mūri un nozuda citā spraugā. Tomēr šis gājiens izrādījās susurim liktenīgs - jaunā slēptuve bija strupceļš un, pirms viņš aptvēra kļūdu, es jau biju nosedzis izeju ar tīklu.
Nākamais uzdevums bija dabūt guvumu ārā no spraugas un iebāzt somā tā, lai es netiktu sakosts. To paveikt nebija viegli, susuris procesa laikā pamanījās iecirst savus ārkārtīgi asos zobus man īkšķī, tā ka galu galā es, mans mutautiņš un pats susuris izrādījās vārda tiešā nozīmē noklāti ar sarecējušām asinīm. Taču visbeidzot man izdevās iedabūt guvumu somā. Apmierināts ar panākumiem, uzsēdos mugurā Sallijai un triumfēdams atgriezos mājās ar jauniegūto dzīvnieku.
Mājās es aiznesu susuri uz savu istabu un ievietoju sprostā, kurā vēl pavisam nesen bija mitinājies melnās žurkas mazulis. Žurkulēns nelaimīgi bija ņēmis galu manas auspūces Ulisa nagos, saskaņā ar kura pārliecību labvēlīgais liktenis jebkuru grauzēju bija radījis vienīgi viņa vēdera piepildīšanai. Tādēļ es rūpīgi pārliecinājos, ka mans dārgais susuris nespēj izkļūt no sprosta un tikties vaigā ar līdzīgu likteni. Kad nu susuris bija iesprostots, es varēju viņu aplūkot tuvāk. Atklāju, ka dzīvnieciņš ir mātīte ar aizdomīgi apaļu punci, kas vedināja uz domu par gaidāmu ģimenes pieaugumu. Mazliet pasvārstījies, nosaucu susurieni par Esmeraldu (es tobrīd lasīju "Parīzes Dievmātes katedrāli" un biju ārkārtīgi iemīlējis šo varoni) un sagādāju viņai kartona kasti ar vates kumšķiem un sausu zāli ligzdas veidošanai.
Pirmās pāris dienas Esmeralda, kad tīrīju viņas būri, klupa manai rokai virsū kā buldogs, taču nedēļas laikā aprada un pieņēma mani, kaut arī joprojām izturējās rezervēti. Katru vakaru Uliss pamodās uz savas īpašās laktas virs loga un es atvēru slēģus, lai viņš varētu izlidot mēnessgaismas pielietajās olīvu birzīs pamedīt; no savām gaitām viņš atgriezās tikai ap diviem no rīta, lai notiesātu sev sagatavoto maltās gaļas porciju. Kad Uliss bija drošā attālumā, es uz pāris stundām izlaidu Esmeraldu no būra izkustēties. Susuriene izrādījās burvīgs radījums, kurai, par spīti tuklumam, piemita ievērojama grācija, kas ļāva viņai nodoties elpu aizraujošiem lēcieniem no kumodes gultā (tur viņa atsperīgi lēkāja kā uz tramplīna) un tālāk uz grāmatu skapi vai galdu, izmantojot pušķaino asti līdzsvaram. Esmeralda bija izcili ziņkārīga un katru nakti ņēmās ārkārtīgi rūpīgi izpētīt istabu un tās iekārtu, ūsas raustīdama un melni maskoto ģīmi saviebusi. Es atklāju, ka viņai bezgala garšo lielie, brūnie sienāži, un viņa bieži mēdza attupties uz manām kailajām krūtīm, kad gulēju gultā, un skraukšķināt šos gardumus. Rezultātā manu gultu pastāvīgi klāja durstīgs cietu spārnu, apkostu kāju un ragveida krūškurvju slānis, jo Esmeralda ēda daudz un viņas galda manieres nebija īpaši labas.
Un tad kādā aizraujošā vakarā, kad Uliss bija klusi aizslīdējis olīvu birzīs un uzsācis sev raksturīgo ūjināšanu, es atvēru susu- rienes sprosta durtiņas, taču Esmeralda nevis nāca laukā, bet slēpās kartona kastē un nikni čarkstināja. Kad centos izpētīt viņas guļamistabu, viņa ieķērās man pirkstā kā tīģeris un man tikai ar lielām grūtībām izdevās atbrīvoties. Beidzot man izdevās dabūt viņu nost no ceļa, cieši satverot aiz skausta, un ielūkoties kastē. Tur es, bezgala iepriecināts, ieraudzīju astoņus mazuļus lazdu rieksta lielumā, rožainus kā ciklamenas pumpurus. Iepriecināts par Esmeraldas panākumiem, es viņu apbēru ar sienāžiem, meloņu sēklām, vīnogām un citām viņas īpaši iecienītajām delikatesēm, un aizturētu elpu vēroju, kā mazuļi aug.
Pamazām mazie attīstījās. Viņiem atvērās acis un uzauga spalva. Drīz vien stiprākie un pārgalvīgākie rosīgi rāpās ārā no kartona bērnistabas, kad vien Esmeralda neskatījās, un ņēmās rāpot pa sprosta grīdu. Māti tas ārkārtīgi uztrauca - viņa saķēra bēgli mutē un, īgni, dobji ņurdēdama, nesa atpakaļ drošībā. Ar vienu vai diviem mazuļiem šāda taktika līdzēja, taču tad, kad visi astoņi sāka kļūt ziņkārīgi, Esmeralda nespēja mazos noganīt, tāpēc nācās ļaut tiem brīvu vaļu. Susurēni pasāka sekot viņai ārpus sprosta, un es atklāju, ka susuri soļo virtenē tāpat kā cirsliši. Esmeralda gāja pa priekšu, aiz viņas, mātes astē ieķēries, sekoja pirmais mazulis, tā astei savukārt pieķēries nākamais, un tā tālāk. Bija burvīgi vērot, kā visi deviņi sīkie dzīvnieciņi melnajās maskās kā dzīva kažokādas šalle soļo apkārt pa istabu, lēkā pa gultu vai gāzelīgi virzās augšup pa galda kāju. Tikko gultā vai uz grīdas tika izkaisīti sienāži, mazuļi, satraukti spiegdami, sanāca apkārt mieloties un smieklīgi atgādināja laupītāju saietu.