Es iebēru tējkaroti dafniju katrā akvārijā, un zivis kā trakas metās tām virsū, tieši tāpat kā krupji un vardes tika uzklupuši mitrenēm.
Nākamais darbs, ko es gribēju paveikt, bija mēģināt izdekorēt sprostus un akvārijus, lai padarītu tos pievilcīgākus, taču pie tā vajadzēja ķerties vēl daudz piesardzīgāk. Šo uzdevumu Romillija kungs vienmēr uzņēmās pats un veica ar stūrgalvīgu neatlaidību. Nedomāju, ka viņam patiešām patika to darīt, bet, būdams uzņēmuma vadītājs, viņš juta, ka ar to nodarboties ir, tā sakot, viņa svēts pienākums.
- Romillija kungs, - es kādu dienu ieminējos, - man šobrīd nav nekāda darba, un klientu arī nav. Varbūt jūs atļautu man iekārtot kādu akvāriju? Man ļoti gribētos iemācīties to darīt tikpat labi kā jūs.
- Nu jā, - Romillijs nosarka, - nu jā. Es gan nedomāju, ka daru to spoži…
- O, manuprāt, jūs to darāt brīnišķīgi, - es apgalvoju, - un es gribētu to iemācīties.
- Labi, varbūt kādu mazo, - Romillija kungs piekrita. - Un es tev varētu dot dažus padomus. Tā, paskatīsimies… paskatīsimies. Jā, nu, lai būtu tur tas mazais molliju akvārijs. To vajag iztīrīt. Nu re, ja tu zivis pārvietotu uz kādu lieko akvāriju un šo te iztukšotu, un pamatīgi izberztu, tad mēs varētu sākt no paša sākuma, labi?
Tā nu es ar tīkliņa palīdzību pārvietoju mazās, melnās mol- lijas, kas atgādināja tumšas, mirdzošas olīvas, uz brīvu akvāriju. Tad es akvāriju iztukšoju, iztīrīju un pasaucu Romillija kungu.
- Tā, - mans darba devējs sāka instruktāžu. - Ieber akvārija dibenā mazliet smilšu… ēēē… ieliec pāris akmeņu, tad varbūt kādu… ēēē… valisnēriju, varbūt te, šajā stūri, manuprāt tā - kā tu domā?
- Varbūt es varētu pamēģināt pats? - es lūdzu. - Es, ēēē… es domāju, ka tā es labāk iemācītos - ja varētu visu darīt patstāvīgi. Un pēc tam, kad būšu beidzis, jūs to varētu apskatīt un norādīt, kur esmu kļūdījies.
- Ļoti laba doma, - misters Romillijs piekrita. Viņš aizgāja noņemties ar kasi un lika mani mierā.
Tas bija pavisam mazs akvārijs, bet es ar to pamatīgi nopūlējos. Es izveidoju no sudrabainām smiltīm platas kāpas. Uzcēlu mazas klintis. Uzaudzēju veselus valisnēriju mežus, caur kuriem molliju bariņam peldēt. Tad es uzmanīgi piepildīju akvāriju ar ūdeni, ielaidu mollijas atpakaļ, kad ūdens bija pareizajā temperatūrā, un pasaucu Romillija kungu novērtēt manu rokdarbu.
- Dieviņtētiņ! - viņš izdvesa, skatīdamies uz akvāriju. - Die- viņtētiņ!
Romillijs uzmeta man ašu skatu, un tajā bija redzama gandrīz tāda kā vilšanās, ka esmu tik labi ticis galā. Nojautu, ka esmu bīstamā situācijā.
- Vai… vai jums tas patīk? - es ievaicājos.
- Tas… tas ir kaut kas ievērojams! Ievērojams! Es nevaru iedomāties, kā tu… kā tu to paveici.
- Es to paveicu, tikai vērodams jūs, Romillija kungs, - es apgalvoju. - Ja jūs nebūtu man pamācījis, kā rīkoties, es nekad nevarētu kaut ko tādu izveidot.
- Nu jā. Nu jā, - Romillija kungs pietvīcis nomurmināja. - Bet es redzu, ka tu esi dažus sīkus akcentus pievienojis arī pats.
- Nu, tās tikai tādas idejas, ko es aizguvu, vērodams jūs, - es sacīju.
- Hmmmm… Ļoti slavējami. Ļoti slavējami, - Romillija kungs atzina.
Nākamajā dienā viņš man jautāja, vai nevēlos izdekorēt vēl kādu akvāriju, un es sapratu, ka esmu cīņu uzvarējis, neaizskardams viņa jūtas.
Akvārijs, ko es tiešām izmisīgi vēlējos iekārtot, bija milzīgs un atradās skatlogā. Tas bija kādas četrarpus pēdas garš un divas pēdas sešas collas dziļš, un tajā atradās liela visdažādāko krāsaino zivju kolekcija. Bet es zināju, ka šajā posmā vēl nedrīkstu pārkāpt pieklājības robežas. Tāpēc es vispirms izdekorēju vairākus mazus akvārijus, un, kad Romillija kungs bija apradis ar domu, ka tā ir mana nodarbošanās, uzsāku sarunu par lielo parādes akvāriju skatlogā.
- Vai es drīkstu izmēģināt roku ar to, Romillija kungs? - es vaicāju.
- Ko? Ar mūsu parādes akvāriju? - viņš jautāja.
- Jā, - es teicu. - To… to tik un tā vajag… iztīrīt. Tāpēc es iedomājos, ka varbūt varētu mēģināt to iekārtot.
- Nu, nezinu gan, - Romillijs šaubīdamies novilka. - Nezinu gan. Tas mums ir pats svarīgākais dekors, tu taču zini, pats skatloga centrs. Tieši tas piesaista visus mūsu klientus.
Viņam bija pilnīga taisnība, taču klientus piesaistīja ņirbošie, daudzkrāsainie zivju bari. Tos nekādā gadījumā nepiesaistīja Romillija kunga dekorēšanas centieni, kas lika akvārija ainavai izskatīties pēc uzspridzināta tīreļa.
- Nu, varbūt es drīkstu vienkārši pamēģināt, - es neatlai- dos. - Un, ja neizdosies, es pārstrādāšu. Es pat… es pat varētu to darīt savā brīvajā pēcpusdienā.
- O, esmu pārliecināts, ka tas nebūs nepieciešams, - Romillijs kungs šokēts teica. - Tu noteikti negribi būt caurām dienām iesprostots veikalā, vai ne? Tāds jauns puisis kā tu… tev noteikti gribas skraidīt apkārt… Nu labi, izmēģini roku, un tad redzēsim.
Darbā man pagāja lielākā daļa dienas, jo ik pa brīdim vajadzēja apkalpot dažādus klientus, kuri vēlējās nopirkt barības tārpiņus vai dafnijas, kokuvardi savam dārza dīķim vai kaut ko tamlīdzīgu. Es strādāju pie šī gigantiskā akvārija ar īstu Capabi- lity Brauna [3] atdevi. izveidoju apaļas smilšu sēres un lielas, torņveidīgas klintis no skaista granīta. Tad cauri ielejām starp granīta kalniem sadēstīju valisnēriju un vēl citu, smalkām papardēm līdzīgu ūdensaugu mežus. Uz ūdens virsmas izkaisīju sīkus, baltus ziediņus, kas izskatījās kā miniatūras ūdensrozes. Ar smilšu un akmeņu palīdzību noslēpu sildītāju un termostatu, tāpat ari aerostatu, jo neviens no tiem neizskatījās pievilcīgs. Kad es galu galā biju pabeidzis, ielaidis akvārijā spoži sarkanās zobenastes, spīdīgās mollijas, sudrabainās cirvjzivis un lieliskos, žilbinošos zilos neonus un soli atkāpies, lai novērtētu savu rokudarbu, jutos pats sava ģēnija dziļi iespaidots. Romillija kungs, man par lielu prieku, bija ekstāzē par rezultātu.
- Izsmalcināti! Izsmalcināti! - viņš iesaucās. - Vienkārši izsmalcināti!
- Ak, jūs taču zināt, ko cilvēki saka, Romillija kungs, - es aizbildinājos. - Labam skolniekam vajadzīgs labs skolotājs.
- O, tu man glaimo, tu man glaimo, - viņš atvairījās, rotaļīgi draudēdams man ar pirkstu. - Šis ir tas gadījums, kad skolnieks pārspēj savu skolotāju.
- Ak, es tā nedomāju, - es liedzos. - Tomēr man šķiet, ka tagad esmu sasniedzis gandrīz tikpat labu līmeni kā jūs.
Pēc šī notikuma man atļāva iekārtot visus akvārijus un sprostus veikalā.
NO GRĀMATAS "ZVĒRU SABIEDRĪBĀ"
Deviņpadsmitā gadsimta vidū ievērojamais vācu zoologs Karls Hagenbeks izveidoja pilnīgi neparasta veida zoodārzus. Līdz tam laikam dzīvniekus vienkārši iesprostoja neglītos, netīros būros aiz biezām restēm, tā ka cilvēkiem bija grūti saskatīt dzīvniekus un dzīvniekiem bija grūti izdzīvot šajos drausmīgajos koncentrācijas nometnēm līdzīgajos apstākļos. Hagenbe- kam bija pilnīgi jauna ideja par to, kā parādīt dzīvniekus. Drūmo, aizrestoto cietumu vietā viņš saviem dzīvniekiem piedāvāja gaišas un plašas mītnes, kurās bija lieli, mākslīgi veidoti klinšu krāvumi, pa kuriem kāpelēt, un kuras no publikas atdalīja tukši vai ar ūdeni pildīti grāvji. Zoodārzu visziņiem tā šķita ķecerība. Tie apgalvoja, ka šāda sistēma pirmām kārtām neesot droša, jo dzīvnieki noteikti aizbēgšot pāri grāvjiem, un, ja arī tā nenotikšot, tie visi nobeigšoties, jo ir skaidri zināms - ja tropu dzīvniekus netur baciļu pārpilnā, tveicīgā karstumā, tie nekavējoties nomirst. Fakts, ka tropu dzīvnieki šajos turku pirts apstākļos pastāvīgi nīkuļoja un allaž nobeidzās, netika ņemts vērā. Tomēr, visziņiem par pārsteigumu, Hagenbeka dzīvnieki zēla un plauka. Dzīvodami brīvdabas mājokļos, tie ne tikai uzlaboja savu veselību, bet pat sekmīgi vairojās. Tikko Hagenbeks bija pierādījis, ka šādos apstākļos dzīvnieki ir ne vien laimīgāki un veselīgāki, bet arī no skatītāju redzespunkta izskatās labāk un izteiksmīgāk, visi zoodārzi pasaulē sāka pievērsties šai jaunajai metodei, kā turēt un izstādīt savas dzīvnieku kolekcijas.