Neviens eiropietis nespēj iekļūt parkā, bet šajā pavasarī man no mūra sētas palaimējās diezgan lielā attālumā saskatīt vairāk nekā simt dzīvnieku lielu ganāmpulku. Man tie atgādināja aļņus. Diemžēl tajā laikā tiem nebija ragu; manis redzētajam dzīvniekam raksturīga gara aste, kas pārsteidza, jo likās tikpat gara kā ēzeļa aste; šāda īpašība nepiemīt nevienam man zināmajam briedim. Dzīvnieks arī ir mazāks par Ziemeļu alni. Esmu nesekmīgi centies iegūt šā īpatņa ādu. Gluži neiespējami iegūt kaut vienu eksemplāru, un franču diplomātiskā misija nav spējīga sagādāt šo dīvaino dzīvnieku, lai gan tai bijušas neoficiālas sarunas ar Ķīnas valdību. Par laimi, es pazīstu dažus tatāru kareivjus, kas grasās apsargāt šo parku, un esmu pārliecināts, ka ar kukuļošanu man izdosies iegūt pāris ādas, kuras es steidzīgi nogādāšu jums. Ķīnieši šo dzīvnieku sauca par Mi-Lou, kas nozīmē "radījums ar četrām īpatnībām", jo šis dzīvnieks, kā vietējie saka, līdzinās briedim ar saviem ragiem, govij - ar nagiem, kamielim - ar kaklu un mūlim vai pat ēzelim - ar asti.
Tēvs Dāvids tad bija stingri apņēmies iegūt īpatņus, bet to nebija viegli izdarīt. Viņš zināja, ka par tādu darbību draud nāvessods, tomēr tatāru zaldāti reizēm notiesāja kādu slepus nomedītu briedi, tāpēc ar devīgu kukuļu palīdzību viņam laimējās sargus pierunāt, lai tie pietaupa turpmāko apēsto briežu ādas un galvaskausus. Tas drīz vien tika izdarīts, un tēvs Dāvids nosūtīja ādas un kaulus uz Dabaszinātņu muzeju Parīzē, kur tika atzīts, ka šī tik tiešām ir zinātnei nepazīstama suga. Lai novērtētu tēva Dāvida milzīgo ieguldījumu austrumu dabaszinībās, šos dzīvniekus viņam par godu nosauca par Elaphurus da- vidianus.
Gluži dabiski, ka Eiropas zoodārzi un privātie kolekcionāri vēlējās iegūt sev šos retos briežus, un patiesi - ja kādu briedi iespējams saukt par reti sastopamu, tad Dāvida briedis šo nosaukumu saukumu pelnījis, jo vienīgais zināmais ganāmpulks dzīvoja Imperatora pils dārzos, un joprojām pastāvēja pamatotas šaubas par brieža sākotnējo izcelšanos. Gandrīz varētu iedomāties, ka suga radusies imperatora vasaras pils pagalmos. Tomēr Ķīnas varas iestādes nepavisam nebija sajūsmā par savu nacionālo bagātību eksportēšanu, taču visbeidzot, pēc ilgām sarunām, vairāki briežu pāri tika nosūtīti uz dažādiem Eiropas zoodārziem un viens pāris nokļuva toreizējā Bedfordas hercoga neparastajā privātajā zvērnīcā Voburnā.
Drīz vien pēc tam Jandzi upe izgāja no krastiem, un plūdi vairākās vietās sagrāva mūri ap Imperatora pils dārziem. Lielākā daļa briežu izbēga apkārtējos laukos, kur tos, protams, nokāva izbadējušies zemnieki. Maza saujiņa briežu saglabājās dārzā, taču tā vien likās, ka Dāvida briežus vajā ļauns liktenis, jo tūlīt sekoja Bokseru dumpis [7] un šajā laikā tatāru kareivji izmantoja gadījumu, lai apēstu atlikušos briežus. Tātad nu suga savā izcelšanās vietā bija izmirusi, un visā pasaulē Dāvida briežu populācija sastāvēja tikai no Eiropā izkaisītajiem dzīvniekiem.
Bedfordas hercogs, viens no pirmajiem un visinteliģentākajiem dabas aizsardzības piekritējiem, nolēma, ka sugas glābšanas nolūkā viņam jāpievieno citi dzīvnieki savam niecīgajam ganāmpulkam Voburnā, tāpēc viņš uzsāka sarunas ar zoodārziem, kuros dzīvoja Dāvida brieži, un visbeidzot pamanījās izveidot astoņpadsmit dzīvnieku lielu ganāmpulku. Tie arī bija visi brieži, kas pasaulē atlikuši. Dzīvojot Voburnā ideālos apstākļos, briežu skaits pamazām pieauga, un tajā laikā, kad es strādāju Vipsneidā, Voburnas ganāmpulkā bija jau gandrīz piecsimt briežu. Hercogs saprata, ka nu pienācis laiks briežus sadalīt, jo turēt visus dzīvos sugas pārstāvjus vienā vietā bija ārkārtīgi riskanti. Piemēram, mutes un nagu sērgas uzliesmojums spētu Dāvida briežus ļoti sekmīgi iznīcināt. Tādējādi hercogs iesāka darbu, piešķirdams pāri Vipsneidai, lai tur veidotu pavairošanas bara kodolu.
Tajā laikā, kad es strādāju lāču nodalījumā, pienāca ziņa, ka hercogs grasās piešķirt vairākiem zoodārziem briežu pārus, kā arī dāvināt vēl vienu pāri Vipsneidai. Mums tika uzticēts uzdevums saņemt briedēnus, tikko tie būs Voburnā piedzimuši, un barot ar pudelīti, kamēr mazie būs pietiekami lieli, lai tos varētu pārvest uz jaunajām mājām. Šī diezgan darbietilpīgā metode tika izvēlēta briežu ārkārtīgās nervozitātes dēļ. Ja brieži sabijās - un tiem piemita nosliece uz nervozitāti vairāk nekā praktiski jebkuram citam dzīvniekam, kādu esmu pazinis -, tie pavisam viegli varēja izdarīt kādu neticamu muļķību, piemēram, bez apstājas triekties mūra sienā, cenšoties izlauzties tai cauri. Pastāvēja uzskats, ka briedēni, kurus būsim barojuši ar pudelīti, vismaz būs pieraduši pie cilvēkiem, tāpēc iespējams, ka neparasti skati un skaņas viņus neiedzīs tādā panikā kā tad, ja tie būtu noķerti jau puspieauguši.
Kad uzzināju, ka man un vēl vienam puisim Bilam pienākas kļūt par Fila Beitsa palīgiem briežu barošanā, jutos ārkārtīgi aplaimots. Mazuļus bija paredzēts turēt divos lielos staļļos, un, tā kā tos vajadzēja barot gan naktī, gan ļoti agri no rīta, bija nolemts, ka mēs ar Bilu pēc kārtas gulēsim mazā nojumē mežā netālu no staļļiem, lai būtu pa rokai Filam gan nakti, gan dienu. Pienāca lielā diena, un mēs kravas mašīnā devāmies uz Voburnu.
Voburnas teritorijas parks bija viens no skaistākajiem, kādu jebkad tiku redzējis. Tas, protams, bija tajos laikos, pirms karuseļi un idiotisku skatītāju milzīgie bari pārvērta šo vietu par tādu kā trīsarēnu cirku. Masīvie, glītos attālumos sastādītie koki, nolaidenie zaļie lauki un tajos rāmi klaiņājošie briežu ganāmpulki veidoja neaizmirstamu ainavu - vienu no tām, kas liktu Edvīnam Landsīram izplūst vilšanās asarās. Pamatīgi iztrūcinātie mazuļi ar plati ieplestām acīm bija ietupināti katrs savā maisā, tikai galvas rēgojās laukā. Tas bija darīts piesardzības nolūkos, lai, kravas mašīnā braukdami, tie nevarētu piecelties vai mēģināt bēgt un tādējādi salauzt kājas. Mēs viņus noguldījām uz biezas salmu kārtas un arī apkārt kā spilvenus salikām salmu ķīpas. Tad mēs ar Bilu ieņēmām savas vietas kravas kastē līdzās mazo galviņu mežam, un mašīna lēnām uzsāka braucienu atpakaļ uz Vipsneidu, nepārsniedzot trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā; mēs pa to laiku uzmanīgi vērojām, kādu iespaidu brauciens atstāj uz mazuļiem. Kad mašīna uzsāka braukt, viens vai divi no briedēniem sāka spārdīties un centās pieslieties kājās, tomēr drīz nomierinājās, un, kad sasniedzām Vipsneidu, vairāki bija aizmiguši, saglabājot sejā profesionālu ceļotāju garlaikoto izteiksmi.
Mēs aiznesām briedēnus uz staļļiem un pārgriezām maisus; mazuļi jaunu briežu neticami grīļīgajām un aizkustinošajām kustībām kā piedzērušies uztrausās kājās un tenterēja pa stalli. Tikai tajā mirklī viņi, likās, aptvēra, ka kaut kā būtiska trūkst, tāpēc sāka skraidīt pa apli un blēt kā kazas, izgrūzdami apbrīnojami garus un aizsmakušus blējienus. Mēs ar Bilu steidzīgi izslaucām kazu ganāmpulku, kas bija rūpīgi sagādāts pirms briedēnu ierašanās, ielējām silto, putaino pienu pudelēs, pievienojām nepieciešamos vitamīnus un mencu aknu eļļu un tad ar katram mazulim paredzētajām pudelītēm rokās iegājām stallī. Dāvida brieži bērnībā ir tieši tikpat dumji kā jebkuras citas dzīvas radības mazuļi, un tā vien likās, ka tajā pirmajā barošanas reizē es, Bils un Fils dabūjām vairāk kazu piena aiz bikšu atlokiem, kabatās un tieši acīs un ausīs, nekā mazuļi izdzēra. Viņi ļoti drīz aptvēra, ka jāsūc pupiņš, lai dabūtu pienu, taču saikne starp briedēnu mutēm un smadzenēm bija gaužām vāja, un mums vajadzēja pastāvīgi būt trauksmes gatavībā, jo mazuļi valstīja pupiņu pa muti, kamēr tā gals rēgojās ārā pa lūpu kaktiņu, tad sakoda pupiņu starp zobiem un tādējādi iešļāca piena strūklu tieši barotājam acīs. Tomēr divu dienu laikā briedēni šo mākslu apguva un secināja, ka es, Fils un Bils kopumā veidojam mātes tēlu. Briedēnu pavisam bija astoņi, tāpēc mēs tos sadalījām un izvietojām pa četriem katrā stallī, tomēr, mazuļiem augot, ar tiem kļuva aizvien grūtāk tikt galā, jo barošanas reizēs tie kļuva nevaldāmi - barotājus ieraudzījuši, viņi padarīja mūs kurlus ar savu spalgo blēšanu un, tiklīdz durvis bija vaļā, metās virsū kā vesela briežu kaskāde. Vairākas reizes gan Bilu, gan mani jaunuļi notrieca zemē, un tad mums nācās labi ātri velties prom, jo briedēni bradāja pa mums bez mazākās izšķirības, turklāt viņu ļoti garie nagi bija ārkārtīgi asi.