Laikam gan tieši tajā laikā es pēkšņi pilnā mērā aptvēru jēdziena "rets dzīvnieks" īsto nozīmi. Līdz tam, kad dzirdēju cilvēkus runājam par reti sastopamiem dzīvniekiem, es vienkārši spriedu, ka tas nozīmē - šie dzīvnieki ir reti sastopami muzeju kolekcijās vai zoodārzos, bet līdz manai apziņai nekad nebija nonācis šo reto dzīvnieku patiesais skaits. Droši vien tas tādēļ, ka cilvēkiem bija tendence uzsvērt dzīvnieku retumu kā īpatnēju pagodinājumu, it kā tas būtu kas tāds, ar ko dzīvniekiem pienāktos lepoties. Bet līdz ar Dāvida briežu ierašanos un strādāšanu to tiešā tuvumā es pēkšņi sapratu, ka daudzi dzīvnieki ir reti gluži citā šā vārda nozīmē, nekā biju to vienmēr izpratis. Es sāku pētīt šo jautājumu un rezultātus apkopoju pamatīgi biezā mapē. Tolaik es to vēl nezināju, taču šādā veidā biju sagatavojis visai nedrošu, amatierisku "Sarkanās grāmatas" versiju, ko tagad publicējusi Starptautiskā dabas aizsardzības savienība. Paša pētījumu rezultāti mani šausmināja, piemēram, tādi skaitļi kā "atlikušo Indijas degunradžu skaits - 250; Sumatras degunradžu -150; Borneo degunradžu - 20; nelidojošo griežu - 72 pāri; iespējamais Arābijas gazeļu skaits pēc to izšaušanas ar ložmetējiem - 30". Tā vien likās, ka šim sarakstam nav gala. Toreiz es arī aptvēru, kādam jābūt zoodārzu patiesajam uzdevumam: cenšoties aizsargāt dzīvniekus savvaļas apstākļos, vienlaikus neapšaubāmi nepieciešams veidot pavairošanas grupas nebrīvē, turklāt iespējami plašākos apmēros visā pasaulē. Toreiz es stingri apņēmos: ja man kādreiz piederēs pašam savs zoodārzs, tā galvenā funkcija būs tieši tāda - darboties kā šo vajāto dzīvnieku rezervātam un patvērumam.
Kad pienāca mana kārta aprūpēt briežus, es daudz domāju par šīm problēmām. Pusnaktī, vērodams, kā briedēni, lielajām, valgajām acīm mirdzot vējlukturu gaismā, bakstīja pudelītes un kāri sūca silto pienu, es spriedu, ka, pēc visiem standartiem, šiem dzīvniekiem ir tieši tādas pašas tiesības dzīvot kā man. Es nežēlojos par celšanos piecos no rīta, lai sagatavotu tiem pudelītes. Pirmajos blāvajos saules staros ozoli izskatījās zaļganzeltaini kā kvezala aste; lapas klāja rasa kā tīmekļa kārta, un, kamēr soļoju uz briežu staļļiem, visapkārt skanēja putnu dziesmas kā milzīgs pateicības dievkalpojuma koris zaļā katedrālē. Tad es atvēru durvis un mani notrieca no kājām mīlošie aizbilstamie; tie trinās apkārt un blēja, sparīgi laizīdami ar garajām, miklajām, siltajām mēlēm. Kaut arī mani joprojām māca izmisums par daudzo dzīvnieku sugu riskanto stāvokli pasaulē, es vismaz jutu, ka daru kaut ko konkrētu, palīdzēdams retajiem Dāvida briežiem, lai arī cik bezgala niecīgs bija mans sniegums.
Otra daļa
1945-1965
"Tas cilvēks ir traks-viņš
grib pats savu zoodārzu
ap 1945- gadu
Džerijs aizgāja no Vipsneidas zoodārza īsi pirms savas divdesmit pirmās dzimšanas dienas, kad saņēma mantojumā trīs tūkstošus mārciņu - tiem laikiem veselu bagātību. Viņš bija ieplānojis piedalīties dzīvnieku vākšanas ekspedīcijās zoodārzu vajadzībām un pats maksāt par saviem izdevumiem, taču pieredzes trūkuma dēļ neviens profesionāls dzīvnieku vācējs jauno, dedzīgo brīvprātīgo nevēlējās pieņemt. Tad Džerijs nolēma finansēt ekspedīciju pats un četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā vairākas reizes apceļoja Āfriku un Dienvidameriku. Gluži kā Korfu salas apraksti, arī šoreiz viņa dzīvnieku un cilvēku apraksti ir vienlīdz apburoši.
Visrūgtākais stāsts no Džerija pirmā ceļojuma ir par šimpanzi Čalmondeliju, par kuru viņš rūpējās Londonas zoodārza uzdevumā. Viņa atsauksmes par vietējiem un cigarešu smēķēšanu mūsdienu apstākļos varētu izklausīties "politiski nekorektas", tomēr, lūdzu, paturiet prātā, ka stāsts ticis uzrakstīts pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem. Es īpaši vēlējos iekļaut šo stāstu grāmatā, jo tajā vēstīts par Džerija neiecietību pret to laiku zoodārziem un dārzu attieksmi pret savu kolekciju dzīvniekiem.
Viscaur 1945. - 1965. gada darbos saasinās Džerija vērtējums par dabas kopainas vienotību, kas, protams, mainīja Korfu vēsturiski gūto iespaidu par cilvēka valdošo vietu dabā. Viņš sāk aprakstīt dzīvniekus, augus un dabas ainavas kā vienotu veselumu un uzsver, ka ši veseluma daļas ietekme savvaļas
ekosistēmu. Un tomēr arī viņš pats iekļaujas šajā panorāmā - kā toreiz, kad izglāba rožu rikšotāju ģimeni no izsalkuša kaimana.
NO GRĀMATAS "BAFUTAS PĒDDZIŅI"
Man vienmēr ļoti patikuši krupji, kurus uzskatīju par klusiem, pieklājīgiem radījumiem ar viņiem vien raksturīgu šarmu; krupjiem nepiemīt varžu trakā aizkaitināmība un lem- pīgums, tie nekampj gaisu un neizskatās mikli kā vardes. Taču, iekams biju saticies ar šo pāri, vienmēr tiku uzskatījis, ka visi krupji ir praktiski vienādi - kaut krietni vien atšķirīgi krāsas un ķermeņa uzbūves ziņā, tomēr, ja runājam par personību, - iepazinis vienu krupi, cilvēks var uzskatīt, ka pazīst visus. Taču drīz vien es atklāju, ka šo divu abinieku personības ir tik spēcīgas, ka tos gandrīz varētu uzskatīt par zīdītājiem.
Šos krupjus dēvē par sauslapas krupjiem, jo īpatnējais krēm- krāsas zīmējums uz to mugurām gan pēc krāsas, gan formas precīzi atgādina sausu, sapluinītu lapu. Kad krupis sastindzis tup uz zemes mežā, tas nevainojami iekļaujas apkārtējā ainavā, un tādēļ arī ticis pie sava angliskā nosaukuma; radījuma zinātniskais nosaukums ir "uzacu krupis", kas latīniski skan vēl trā- pīgāk - Bufo superciliarus, un no pirmā acu uzmetiena saus- lapis nudien izskatās izcili augstprātīgs [8] . Āda virs lielajām acīm uzrāvusies divos uzkalniņos, tādējādi izskatās, ka dzīvnieks izteikti sardoniskā manierē sacēlis uzacis. Ārkārtīgi platā mute ar mazliet nošļukušajiem kaktiņiem vēl vairāk papildina aristokrātiskas iedomības iespaidu un piešķir krupim tādu viegli nicīgu sejas izteiksmi, kādu es dzīvnieku pasaulē esmu redzējis vēl vienīgi kamielim. Ja ievēro arī lēno, grīļīgo gaitu un paradumu ik pēc diviem vai trim soļiem attupties un cieši vērties ar līdzcietīgu nicinājumu sejā, tad pārņem pārliecība, ka vēl lielāks augstprātības iemiesojums nav iedomājams.
Mani sauslapas krupji tupēja groza dibenā viens otram līdzās sausas zāles midziņā un iznīcinošā riebumā blenza augšup uz mani. Es pagāzu grozu uz sāniem, un abi ļodzīgi izčāpoja uz grīdas, izskatīdamies sašutuši un lepni kā pāris lordmēru, kas nejauši ieslodzīti publiskā atejā. Viņi aizvilkās apmēram trīs pēdas tālāk un tad, šīs piepūles acīmredzami nogurdināti, attu- pās un ņēmās kampt gaisu. Kādas desmit minūtes abi mani cieši vēroja, kā likās, aizvien pieaugošā riebumā. Tad viens no viņiem aizčāpoja uz citu pusi un attupās pie galda kājas, acīmredzot uzskatīdams to par koka stumbru. Otrs turpināja blenzt uz mani un pēc rūpīgām pārdomām izvēma pussagremotu sienāzi un divus naktstauriņus, tādējādi nodemonstrēdams, ka vairs zemāk novērtēt mani nav iespējams. Uzmetis man vēl vienu sarūgtinājuma un pārmetuma pilnu skatienu, viņš aizļe- patoja pie sava biedra.