Tā kā man nebija krupjiem piemērota būra, abi sauslapji pirmās pāris dienas pavadīja, ieslodzīti manā guļamistabā, lēni un sapņaini klaiņoja apkārt pa grīdu vai kā transā iegrimuši tupēja zem manas gultas, kā arī ar savām izdarībām sagādāja man nebeidzamu uzjautrinājumu. Kad biju pavadījis kopā ar saviem tuklajiem istabas biedriem pāris stundu, es atklāju, ka esmu spriedis par viņiem pilnīgi aplami, jo krupji nemaz nebija tie uzpūtīgi, iedomīgie radījumi, par kādiem izlikās. Patiesībā abi bija gaužām kautrīgi un viegli apmulsināmi kustoņi bez kādas pašcieņas; šķita, ka viņus nomoka dziļi, nedziedināmi kompleksi un vīzdegunīgā izturēšanās ir tikai poza, ar kuras palīdzību noslēpt pasaulei apkaunojošo patiesību - tuklo personību pilnīgo paļāvības trūkumu. Es to atklāju gluži nejauši jau krupju ierašanās naktī. Es aprakstīju piezīmju grāmatā to krāsu; paši krupji tostarp tupēja uz grīdas man pie kājām un, spriežot pēc sejas izteiksmes, sacerēja savas biogrāfijas aprakstu pēru reģistram. Vēlēdamies ciešāk aplūkot krupju pakaļdaļu, es noliecos, ar rādāmo pirkstu un īkšķi satvēru vienu no viņiem zem padusēm un pacēlu gaisā tā, ka krupis bija spiests karāties pilnīgi necienīgā pozā. Viņš pauda sašutumu par šādu izturēšanos ar skaļu, aizkaitinātu kvarkstienu un ņēmās spārdīties ar resnajām pakaļkājām, taču es viņu turēju stingri, tā ka krupim nekas cits neatlika, kā karāties un ļaut, lai izpētu viņa ziemeļgalu. Kad beidzot noliku krupi uz grīdas līdzās biedram, dzīvniekā bija notikusi neticama pārvērtība. Aristokrātiskā izteiksme bija nozudusi, abinieks tagad izskatījās saplacis un pazemīgs. Viņš pieplaka pie zemes un nervozi mirkšķināja lielās acis, kamēr sejā parādījās skumīga, kaunīga izteiksme. Izskatījās, ka viņš ir tuvu asarām. Pārvērtība bija tik pēkšņa un pilnīgi neticama, ka es jutos vainīgs par šāda apkaunojuma izraisīšanu. Lai jel kaut kā izlabotu situāciju, es pacēlu gaisā arī otru krupi un ļāvu tam brīdi karāties man pirkstos, un arī tas, atgriezies uz grīdas, pilnībā bija zaudējis pašcieņu un izskatījās tikpat pazemīgs un samulsis. Abi šķita tik nomākti un nožēlojami, ka mani pārņēma jautrība, taču necieņas pilnos smieklus jūtīgās dvēseles vairs nespēja izturēt: krupji aši aiztenterēja un veselu pusstundu slēpās zem galda. Taču nu es biju atklājis krupju noslēpumu un spēju tos vienā mirklī atvēsināt, ja viņu uzpūtība sakāpa pārāk augstu, - pietika viegli uzsist tiem ar pirkstu pa degunu, un abi sauslapji pieplaka pie grīdas, izskatīdamies vainīgi un gandrīz piesarkuši, un lūdzoši vērās man acīs.
Es saviem sauslapas krupjiem darināju lielisku būri, un viņi tajā itin laimīgi iekārtojās; tomēr veselības uzturēšanas nolūkos es tiem katru dienu ļāvu izstaigāties dārzā. Kolekcijai pieaugot, es atklāju, ka nevaru atļauties stāvēt un pacietīgi gaidīt, kamēr mani zilasiņu aristokrāti saelposies svaigu gaisu, tādēļ biju spiests, krupjiem par sašutumu, pastaigas pārtraukt. Taču tad kādu dienu es atradu sargu, kuram varēju krupjus bez raizēm uzticēt, kamēr pats nododos darbiem. Sargs nebija neviens cits kā Patas pērtiķīte Pavlova.
Pavlova bija ārkārtīgi rāms un maigs radījums, kas dzīvi interesējās par visu, kas notika apkārt. Kad pirmo reizi izlaidu krupjus pastaigā viņas tuvumā, Pavlova izskatījās aizgrābta un nostājās uz pakaļkājām, izstiepusi kaklu, lai spētu labāk izsekot ar acīm abu krupju cieņas pilnajai pastaigai pāri laukumam. Kad desmit minūtes vēlāk aizgāju pārbaudīt, kā krupjiem klājas, es ieraudzīju abus klaiņojam turpat līdzās Pavlovai. Pērtiķīte tupēja starp abiem, maigi viņus glāstīja un pārsteigumā un sajūsmā skaļi murrāja. Krupji izskatījās ārkārtīgi smieklīgi un pašapmierināti, viņi tupēja nekustīgi un nepārprotami glaimoti izbaudīja mierinošos glāstus.
Kopš tās dienas es vienmēr noliku krupjus Pavlovas tuvumā, un pērtiķīte abus pieskatīja. Viņa tos vēroja, reizumis sajūsmā iekliegdamās, un maigi glāstīja, līdz krupji iekrita tādā kā transā. Ja viņi aizklīda pārāk tālu un bīstami pietuvojās biezajam pamežam nometnes malā, Pavlova ārkārtīgi satraucās un ar skaļiem, spiedzīgiem saucieniem darīja man zināmu, ka uzraugāmie aizbēguši; tādos brīžos es steidzos palīgā un atnesu bēgļus atpakaļ. Kādu dienu Pavlova ņēmās klaigāt, kad abi krupji bija aizklīduši pārāk tālu, taču es viņu nedzirdēju; kad vēlāk atgriezos nometnē, Pavlova histēriski lēkāja saites galā un mežonīgi kliedza, bet sauslapji nekur nebija redzami. Es atsēju Pavlovu, viņa tūlīt pat aizveda mani uz krūmu biežņu nometnes malā, kur drīz vien atrada abus bēgļus un metās tiem klāt, priekā skaļi murrādama.
Pavlova nudien ļoti iemīļoja resnos krupjus, un bija aizkustinoši vērot, ar kādu sajūsmu viņa tos katru rītu sagaidīja, maigi glāstīja un pliķēja, un cik ļoti satraucās, kad tie aizklīda pārāk tālu. Viņa gan nekādi nevarēja saprast, kāpēc krupji nav klāti ar kažoku, kā tas pērtiķim pieklātos. Savilkusi mazo, melno ģīmīti bažīgā izteiksmē, viņa taustīja krupju gludo ādu ar pirkstiem, cenzdamās izšķirstīt neesošo spalvu, reizumis noliecās un domīgi laizīja abinieku muguras. Visbeidzot viņa pārtrauca bažīties par spalvas trūkumu un izturējās pret abiem tikpat maigi un sirsnīgi, kā būtu izturējusies pret pašas bērniem. Arī sauslapji savā īpatnējā veidā šķita pieķērušies Pavlovai, kaut arī reizumis viņa krupjus saniknoja, pazemojot to cieņu. Atceros, kādu rītu es abus biju nomazgājis (krupjiem vanna ļoti patika), un, čāpojot pāri nometnes teritorijai, pie mitrajiem punčiem bija pielipuši netīrumi un sīki žagariņi. Pavlovai tas nepatika, jo viņa vēlējās savus aizbilstamos uzturēt tīrus un glītus. Es ieraudzīju viņu tupam piesaulītē, ar kājām atbalstījušos uz viena krupja muguras kā kājsoliņa, otrs krupis tostarp pavisam necienīgā kārtā karājās viņai rokā. Krupim lēni griežoties riņķī, Pavlova svinīgi nolasīja tā vēderiņam pieķērušos gružus un bez mitas spiedzīgi trallināja, kā sarunādamās. Kad viena krupja puncis bija apstrādāts, Pavlova nolika to zemē, kur tas sadrūmis palika tupam, un pacēla gaisā viņa biedru un lika pārciest to pašu necienīgo procedūru. Kad Pavlova bija līdzās, nabaga sauslapjiem nekādi neizdevās demonstrēt pompozo vīzdegunību.
Beidzot pienāca lielā zāles vākšanas diena. Jau pirms ausmas, kad zvaigznes tikko sāka izdzist, vēl pirms ciemata jaunākie un enerģiskākie gailēni iemēģināja balsi, mani pamodināja mazu bundžiņu klusā rībināšana, smiekli, spalgu balsu čalas un basu kāju švīksti uz putekļainā ceļa mājas priekšā. Es gulēju gultā un klausījos šajās skaņās, līdz ārpusē jaunā diena iekrāsoja debesis iezaļganas; tad es izgāju verandā paskatīties, kas notiek.
Kalni visapkārt Bafutai blāvajā rīta gaismā izskatījās gaiši violeti un pelēcīgi, bet ielejās, kur vēl valdīja nakts, - tumši violeti un melni. Debesis izskatījās krāšņi - rietumos melnas un pēdējām mirdzošajām zvaigznēm rotātas, man virs galvas - nefrītzaļas, bet kalnu austrumu robos - blāvi zilas kā zivju dze- nītis. Es atbalstījos pret verandas bugenvileju un to ķieģeļsar- kano ziedu segas klāto sienu un raudzījos lejup pa garajām kāpnēm, kas veda tālāk uz ceļu un tālāk Fona pagalmā. Ļaudis pa ceļu no abām pusēm nāca nemitīgā straumē, tie smējās, sarunājās un, iedvesmas pārņemti, rībināja mazas bundžiņas. Uz pleciem visi nesa garas nūjas, kuru galos ar vīteņaugiem bija piesietas lielas, koniskas siena gubas. Bērni tecēja līdzās, nesdami tievākos kociņos piesietas mazākas ķīpas. Visi devās garām Fona pagalma velvētajiem vārtiem un nokrāva siena gubas lielās kaudzēs zem kokiem ceļmalā. Pēcāk viņi cauri arkai iegāja pagalmā un tur čalodami sastājās grupiņās; lāgiem tie uz bungām un flautas uzspēlēja mazu dziesmiņu, un tādos brīžos ļaudis, kājas švīkstinādami, laidās dejā; pārējie sita plaukstas un sajūsmā klaigāja. Tas bija laimīgs, sajūsmināts un dedzīgs ļaužu pūlis.