Ap to laiku, kad biju paēdis brokastis, siena kaudzes ceļma- lās bija izaugušas milzu augstas un bīstami ļodzījās ik reizi, kad tām tika pievienoti jauni nesumi; pagalms nu bija melns no cilvēkiem, ļaudis piepildīja arī arku un vēl palika ārpusē uz ceļa. Gaisā virmoja čalas, agrāk atnākušie sveicināja jaunpienā- cējus un vilka tos uz zoba par slinkuma lāpīšanu. Bērni, spalgi smiedamies, dzenāja cits citu, izkāmējušu, netīru suņu bari lēkāja danceniski un priecīgi, aizrautīgi vaukšķēja. Es nokāpu lejup septiņdesmit piecus pakāpienus, lai pievienotos pūlim, un jutos priecīgi pagodināts, kad ļaudis no manis nevairījās, bet gan sveica manu parādīšanos ar ašiem, laipniem smaidiem, kas priekā tūlīt pletās varen plati, kad es viņus uzrunāju pidžin- valodā. Visbeidzot es ērti iekārtojos ceļmalā augoša ražena, koši sarkaniem ziediem piebirdināta un kukaiņu sanoņas pieduci- nāta hibisku krūma paēnā. Drīz vien man apkārt sapulcējās bērni un jaunieši un klusēdami vēroja, kā es sēžu, smēķēju un nolūkojos garām plūstošajā, košajā ļaužu pūlī. Galu galā mani īstenībā atgrieza Bens, kas aizelsies piesteidzās un pārmetošā tonī aizrādīja, ka pusdienu laiks sen garām un ka pavāra pagatavotie gardumi nepārprotami būšot pagalam. Es negribīgi pametu savus apbrīnotājus (visi pieklājīgi piecēlās kājās un pakratīja man roku) un sekoju ērcīgajam Benam atpakaļ namā.
Paēdis vēlreiz atgriezos savā novērošanas punktā zem hi- biska un turpināju nemitīgā straumē garām plūstošo Bafutas iedzīvotāju antropoloģiskos pētījumus. Šķita, ka rīta pusē biju vērojis vienkāršo darba cilvēku ierašanos. Šie cilvēki parasti bija ģērbušies uzkrītoši košās, cieši ap gurniem apsietās sarongās; sievietes bija tērpušās līdzīgi, tikai dažām pavisam vecām sievām vienīgais apģērbs bija ap gurniem apsieta netīra ādas skranda. Es spriedu, ka šādi acīmredzot izskatās tradicionālais vietējo apģērbs, kamēr saronga bija kaut kas modernāks. Lielākā daļa veco sievu smēķēja pīpes - nevis īsas un strupas, kādas tiku redzējis zemienes ciltīs, bet garas un slaidas, no ilgas lietošanas nomelnējušas, līdzīgas veclaicīgajām māla pīpēm. Šādi ģērbās Bafutas iedzīvotāju zemākais slānis. Pēcpusdienā sāka ierasties padomnieki, cilšu vadoņi un citi ievērojami ļaudis, kurus nekādi nevarēja sajaukt ar vienkāršo tautu. Šiem cilvēkiem mugurā bija gari, brīvi krītoši talāri spilgtās krāsās, staigājot tie čaukstēja un vizēja, bet galvā viņiem bija mazas, plakanas, sarežģītiem krāsainiem rakstiem izšūtas cepurītes, kādas biju ievērojis jau iepriekš. Daži vīri nesa garus, slaidus tumši brūna koka zižļus, ko klāja apbrīnojami smalki griezuma raksti. Visi bija pusmūža vai vecāka gadagājuma vīri, kas nepārprotami lepojās ar savu ievērojamo stāvokli sabiedrībā, un visi viņi mani svinīgi sveicināja, pakratīja man roku un vairākas reizes ļoti nopietni teica "Laipni lūdzam". Aristokrātijas pārstāvju bija daudz, un ar savu izskatu tie piešķīra procesijai lielisku nokrāsu. Dodamies atpakaļ uz māju dzert tēju, es mirkli apstājos kāpņu augšgalā un pavēros lejup uz milzīgo pagalmu; ļaužu tur bija tik daudz un tie tik cieši sablīvējušies, ka sarkano zemi vispār nevarēja saskatīt, ja neņem vērā mazus laukumiņus, ko bija izbrīvējuši dejotāji, griezdami jokainās piruetes. Šur un tur pūlī vidēja vecajo krāsainie uzsvārči, atgādinot melnā dobē šur tur sastādītas košas puķes.
Pievakarē es, iespiedies pūļa pašā biezumā, centos fotografēt, iekams kļuva pārāk tumšs, un tobrīd man līdzās parādījās kāds krāšņi ģērbts stāvs. Viņa talārs vizēja fuksīnsarkanos, zeltainos un zaļos toņos; vienā rokā virs turēja garu ādas pātagu. Vīrs stādījās priekšā kā Fona ziņnesis un teicās aizvest mani pie Fona uz zāles ievākšanas svinībām, ja es vēlētos sekot. Es steigšus ielādēju fotoaparātā jaunu filmiņu un sekoju ziņnesim, ar apbrīnu vērodams, cik vienkārši, taču efektīvi viņš izlauž ceļu cauri pūļa biežņai - uzšaujot ar pātagu pa plikajiem dibeniem, kuru visapkārt bija tik daudz. Pārsteigts secināju, ka neviens šādu apiešanos neņem ļaunā, bet gan sāk klaigāt tēlotās bailēs un grūstīdamies metas pie malas, vienlaikus sajūsmā smiedamies. Ziņnesis aizveda mani pāri visam lielajam pagalmam, cauri vārtu arkai, tālāk pa šauru gaiteni un cauri vēl kādiem vārtiem, līdz mēs nonācām sīciņu pagalmiņu un gaitenīšu biežņā. Labirints izskatījās ļoti sarežģīts, taču ziņnesis zināja īsto ceļu un līču loču virzījās uz priekšu cauri pagalmiem un pa gaiteņiem, augšup lejup pa mazām kāpnēm, līdz beidzot cauri apdrupušai arkai mēs nonācām iegarenā, apmēram ceturtdaļ- akru lielā, sarkanu ķieģeļu mūra ieskautā pagalmā. Vienā pagalma galā auga milzīgs mango koks, ap kura gludo stumbru lokā bija uzbūvēts paaugstinājums. Uz paaugstinājuma atradās liels, bagātīgiem kokgriezumiem rotāts krēsls, kurā sēdēja Ba- futas Fons.
Viņa tērps bija tik apbrīnojami košs, ka pirmajā brīdī es Fonu pat nepazinu. Brīnišķīgais, debeszilais talārs bija skaisti izšūts sarkaniem, dzelteniem un baltiem rakstiem. Fonam galvā bija sarkana konusveida filca cepure, bagātīgi apšūta ar ziloņa astes spalvām. No attāluma izskatījās, ka viņam galvā uzlikta konusveida siena kaudze. Vienā rokā Fons turēja slotiņu mušu atgaiņāšanai, kuras rokturis bija darināts no smalki grebta koka, bet biezā, zīdainā spalvu daļa - no kolobusa garās, melnbaltās astes. Ārkārtīgi iespaidīgo skatu mazliet bojāja Fona kājas: tās balstījās uz turpat priekšā novietota milzīga, no vecuma nomelnējuša un nodzeltējuša ziloņa ilkņa, un bija tērptas ļoti šmaugās, raibās kurpēs, virs kurām vīdēja nefrītzaļu zeķu augšmala.
Kad Fons bija pakratījis manu roku un nopietni apvaicājies par manu pašsajūtu, tika atnests krēsls un es apsēdos valdniekam līdzās. Visgarām pagalma mūrim bija satupušies visdažādākie padomnieki, virsaiši un viņu puskailās sievas un dzēra no griezumiem rotātiem govju ragiem. Vīriešu daudzkrāsainie tērpi brīnišķīgi izcēlās pret sarkano mūri. Pa kreisi no Fona sēdekļa atradās liela kaudze melnu kalabasu ar zaļu lapu aizbāžņiem - tajos atradās mimbo jeb palmu vīns, Kamerūnas parastākais dzēriens. Viena no Fona sievām pasniedza man glāzi, tad pacēla kalabasu, izvilka aizbāzni un ielēja nedaudz mimbo Fona izstieptajā saujā. Fons brīdi domīgi skalināja dzērienu mutē, tad izspļāva un papurināja galvu. Ar tādu pašu rezultātu tika pārbaudīts vēl viena kalabasa saturs, tad vēl un vēl viens. Visbeidzot tika izraudzīts kalabass ar pietiekami labu mimbo, lai Fons vēlētos to iedzert kopā ar mani, un meitene piepildīja manu glāzi. Mimbo izskatās pēc pamatīgi atšķaidīta piena un garšo pēc vieglas, mazliet ieskābas limonādes, taču šis iespaids ir mānīgs. īsti labs mimbo pēc garšas liekas pavisam nekaitīgs un mudina dzert vēl un vēl, līdz pēkšņi baudītājs saprot, ka dzēriens nebūt nav tik nevainīgs. Es nogaršoju vīnu savā glāzē un atzinīgi nošmaukstināju lūpas, uzteikdams Fona izvēlēto kvalitāti. Ievēroju, ka visi padomnieki un virsaiši dzer no govs ragu kausiem, bet pats Fons sūc savu mimbo no lieliski nopulēta un griezumiem izrotāta bifeļa raga. Mēs sēdējām, pļāpājām un pamazām tukšojām kalabasus, līdz bija gandrīz pilnīgi satumsis.