Beidzot Fons nosprieda, ka pienācis īstais brīdis pacienāt sapulcējušos tautu. Mēs piecēlāmies un devāmies pāri pagalmam; citi klātesošie, sastājušies divās rindās, klanījās, vīrieši ritmiski sita plaukstas, bet sievietes spalgi kliedza, turēdamas plaukstas priekšā mutei un viegli plikšķinādamas ar tām pa lūpām - līdz šim biju uzskatījis, ka šādas skaņas raksturīgas vienīgi indiāņiem. Mēs izgājām cauri daudzām durvīm, gaiteņiem un sīkiem pagalmiņiem; procesija mums sekoja, joprojām plaukšķinādama un klaigādama. Kad mēs cauri arkai ienācām galvenajā pagalmā, tur sacēlās apdullinoša sajūsmas saucienu vētra, kuru papildināja plaukšķināšana un bungu rī- bināšana. Juceklīgo gaviļu troksnī mēs ar Fonu aizsoļojām gar mūri līdz Fona tronim, kas bija novietots uz leoparda ādas. Mēs apsēdāmies, Fons pamāja ar roku, un dzīres varēja sākties.
Cauri arkai šķietami nebeidzamā straumē nāca jaunekļi - gandrīz kaili, ja neskaita niecīgus gurnu apsējus - un nesa uz spīdīgajiem, muskuļotajiem pleciem visdažādākos ēdienus. Tur bija kalabasi ar palmu vīnu un kukurūzas alu, milzīgi zaļu un zeltaini dzeltenu plantānu un banānu ķekari, visdažādākā gaļa - niedru žurkas, mangusti, sikspārņi un antilopes, pērtiķi un prāvi pitona gaļas gabali, rūpīgi nožāvēti un uzsprausti uz bambusa iesmiem. Vēl bija kaltētas zivis, kaltētas garneles un svaigi krabji, koši sarkani un zaļi pipari, mango, apelsīni, pa- paijas, ananasi, kokosrieksti, manioka un saldie kartupeļi. Kamēr šis milzīgais barības daudzums tika dalīts, Fons apsveica virsaišus un padomniekus. Katrs no viņiem nostājās valdnieka priekšā, dziļi paklanījās un trīs reizes sasita plaukstas. Fons īsi, majestātiski pamāja ar galvu, un vīrs atmuguriski atkāpās. Ja kāds vēlējās Fonam ko teikt, to vajadzēja darīt caur taurītē saliktām plaukstām.
Ap to laiku es jau biju sadzēries pamatīgi daudz mimbo un jutos vēl labvēlīgāks nekā citkārt; šķita, ka Fons jūtas tāpat. Viņš izrēca kādu pavēli, un, man par šausmām, tika atnests galds ar divām glāzēm un pudeli franču ražojuma džina, kādu nekad vēl nebiju dzēris un arī nekāroju. Fons ielēja glāzē džinu trīs collu augstumā un pasniedza man. Es smaidīju un centos izskatīties pēc cilvēka, kas to vien kāro, kā krietni daudz neatšķaidīta džina. Es to piesardzīgi paostīju un atklāju, ka dzēriens ož uz mata kā izsmalcināta petroleja. Nospriedu, ka tādu daudzumu neatšķaidīta džina lejā nedabūšu, tāpēc palūdzu Fonam ūdeni. Fons norēca vēl kādu pavēli, un viena no sievām aši pieskrēja, nesdama rokā pudeli Angostūras rūgtā.
- Rūgtais! - Fons lepni paziņoja, ieliedams apmēram divas tējkarotes manā glāzē. - Tev garšo džins ar rūgtais?
- Jā, - es vārgi pasmaidīju, - man garšo džins ar rūgtais.
Pirmais malks gandrīz izsvilināja man rīkli: garša bija kā
visriebīgākajam jēlspirtam, kādu man jebkad nācies nogaršot. Pat Fons, kurš, kā šķita, par šādiem sīkumiem lieki nesatraucās, pēc pirmā malka aši samirkšķināja acis. Viņš ņēmās mežonīgi klepot un pagriezās pret mani, slaucīdams asarojošās acis.
- Dikti stiprs, - viņš aizrādīja.
Kad viss ēdamais beidzot bija sanests un lielās kaudzēs sakrauts mums priekšā, Fons pieprasīja klusumu un īsi uzrunāja sapulcējušos tautu, pastāstīja, kas es esmu, kāpēc esmu ieradies un ko vēlos iegūt. Runas nobeigumā viņš vēlēja visiem sagādāt man labi daudz dzīvnieku. Pūlis klausījās pilnīgā klusumā, un pēc tam atskanēja daudzbalsīgs "A-a-a-a!" un skaļa plaukšķināšana. Fons, gaužām apmierināts ar sevi, apsēdās un aizrāvies iedzēra pamatīgu malku no savas glāzes. Veselas piecas minūtes mēs visi bijām pārbijušies, jo viņš klepoja kā neprātīgs un svaidījās tronī, noplūdis asarām. Visbeidzot Fons atguvās un apsēdās taisni, sasarkušām acīm nikni blenzdams uz savu džina glāzi. Viņš vēlreiz iedzēra mazu malciņu un domīgi paskalināja mutē. Tad viņš noliecās man tuvāk, lai dalītos noslēpumā.
- 'itas džins dikti stiprs, - viņš aizsmacis čukstēja, - mēs to dos dzert tiem tur mazmazļaudis, tad mēs ies uz mana māja un iedzers, ko?
Es piekritu, ka ideja atdot džinu padomniekiem un virsaišiem - "mazmazļaudīm", kā Fons viņus nodēvēja, - ir teicama.
Fons piesardzīgi pavērās apkārt, lai pārliecinātos, ka mūs neviens nenoklausās. Tā kā tuvumā drūzmējās tikai kādi pieci tūkstoši cilvēku, viņš nosprieda, ka droši var atklāt man noslēpumu. Viņš noliecās un vēlreiz ņēmās čukstēt.
- Drīz mēs ies uz mana māja, - viņš līksmi paziņoja, - mēs dzers "Baltais Zirgs".
Fons atlaidās sēdeklī, lai pavērotu, kādu iespaidu viņa vārdi atstās uz mani. Es izbolīju acis un centos izskatīties pārlaimīgs par šādu piedāvājumu, un tajā pašā laikā prātoju, kādu iespaidu uz manām iekšām pēc jau izdzertā mimbo un džina atstās viskijs. Lai nu kā, Fons izskatījās apmierināts un citu pēc cita piesauca klāt "mazmazļaudis" un salēja atlikušo džinu viņu govs ragu kausos, kas bija līdz pusei pilni ar mimbo. Vēl nekad mūžā es nebiju ar tādu baudu izdāļājis savu dzērienu. Prātoju, cik gan izturīgas ir šo ļautiņu iekšas, ja tie spēj aukstasinīgi un pat ar baudu ņemt pretī džina un mimbo kokteili. Man pašam metās nelabi, par to iedomājoties vien.
Izdalījis apšaubāmo velti savai svītai, Fons piecēlās kājās un plaukšķināšanas, bungu rīboņas un indiāniskās lalināšanas pavadībā izmanevrēja cauri sarežģītajam gaiteņu un pagalmu mudžeklim, līdz mēs nonācām pie viņa paša mazās villas, kas gandrīz nebija saredzama aiz viņa daudzo sievu zāles būdiņām, paslēpusies kā sērkociņu kastīte bišu dravā. Mēs iegājām lielā, zemā istabā, kurā bija atzveltnes krēsli un liels galds, grīdu klāja krāšņas leopardu ādas un koši krāsaini vietējo darināti pīti paklāji. Paveicis pienākumu pret tautu, Fons atlaidās krēslā, un mūsu priekšā parādījās "Baltais Zirgs". Namatēvs baudā nošmaukstināja lūpas, un, kamēr neskartā pudele tika atkorķēta, ļāva man noprast, ka tagad, kad garlaicīgie valsts darbi pabeigti, mēs varēsim sākt dzert pa īstam. Nākamās divas stundas mēs dzērām bez apstājas un gari, plaši un detalizēti iztirzājām tādus aizraujošus jautājumus kā labākos ieroču veidus ziloņu šaušanai, "Baltā Zirga" ražošanas tehnoloģiju, iemeslu, kāpēc es neapmeklēju vakariņas Bekingemas pilī, Krievijas problēmas, un tā tālāk. Pēcāk ne Fona jautājumi, ne manas atbildes neveidojās tik prasmīgi un līdzeni, kā mums būtu paticis, tāpēc Fons vēlēja sapulcēties orķestrim, jo maldīgi uzskatīja, ka alkohola izraisīto postu būs iespējams nolīdzināt ar jaukas mūzikas palīdzību. Orķestris sapulcējās pagalmā pie villas un ilgi spēlēja un dejoja; savukārt Fons uzstāja, ka muzikantu ierašanās jāsveic ar vēl vienu "Baltā Zirga" pudeli. Beidzot muzikanti nostājās puslokā, un kāda sieviete sāka dejot, šūpodamās un kājas švīkstinādama, un vienlaikus dziedāja spalgu, gaudulīgu dziesmu. Es nesapratu vārdus, taču dziesma bija dīvaini sērīga un atstāja uz mums dziļu iespaidu. Visbeidzot Fons, asaras slaucīdams, skarbi pavēlēja orķestrim spēlēt ko citu. Orķestra dalībnieki ilgi apspriedās un beidzot uzsāka melodiju, kas nepārprotami atgādināja kongu. Melodija bija līksma un bezbēdīga, mums atkal kļuva priecīgs prāts, un drīz vien es jau ar kāju situ takti, savukārt Fons ņēmās diriģēt orķestri, vienā rokā cieši sagrābis savu viskija glāzi. Fona viesmīlības un jautrās meldijas aizrauts, es cēlu galdā priekšlikumu.