- Nesen tu man rādīji vietējā deja, va'ne? - es uzrunāju Fonu.
- Jā, jā, - Fons piekrita, apspiezdams žagas.
- Tad labi. Gribi, lai šonakt es māca tev eiropiešu deja?
- Ak, mans draugs! - Fons iesaucās un starodams apskāva mani, - jā, jā, diži, tu mani māca. Ejam uz dejas māja!
Mēs ļodzīgi pieslējāmies kājās un devāmies uz dejas māju. Kad bijām tur nonākuši, izrādījās, ka pievārētie piecdesmit jardi izsūkuši mana kompanjona spēkus; Fons aizelsies atkrita greznajā tronī.
- Papriekšu tu pamāca tos mazmazļaudis, - viņš vēlēja, plašā žestā norādīdams uz padomnieku un virsaišu baru, - pēc tam es.
Es nopētīju padomniekus, kas samulsuši švīkāja kājas, un nospriedu, ka apgūt džigu - kongas sarežģītāko daļu - nebūs viņiem pa spēkam, nedz arī es pats būšu spējīgs to iemācīt. Tāpēc nolēmu, ka pietiks, ja parādīšu viņiem vienīgi dejas beigu daļu, kuras laikā dejotāji sastājas cits aiz cita un seko vadītājam visapkārt pa telpu. Visi zālē apklusa, kad es pieaicināju klāt divdesmit divus padomniekus, un valdošajā klusumā skaidri varēja dzirdēt viņu uzsvārču čaukstēšanu. Es liku viņiem sastāties aiz manis un rokām satvert priekšā stāvošā vidukli; tad pamāju orķestrim, kas ar lielu baudu rāva vaļā kongas ritmu, un mēs laidāmies dejā. Tiku piekodinājis saviem skolniekiem rūpīgi sekot katrai manai kustībai, un tā viņi arī darīja. Tomēr drīz es aptvēru, ka visas manas zināšanas par kongu nogrimušas zem Fona vīna pagraba velvēm - spēju atcerēties tikai to, ka kādā brīdī jāizmet kāja sāņus. Tā nu mēs orķestra aizrautīgās spēles pavadībā laidāmies riņķiem vien apkārt deju zālei: viens, divi, trīs, met; viens, divi, trīs, met. Maniem skolniekiem šīs vienkāršās kustības atkārtošana grūtības nesagādāja, un mēs lieliski griezām lokus pa zāli, dejotāju uzsvārči ritmā čaukstēja. Es skaitīju soļus un vajadzīgajā momentā saucu "met!", lai citiem būtu vieglāk izsekot. Bafutieši nepārprotami šo izsaucienu uztvēra kā dejas sastāvdaļu, kaut ko līdzīgu monotonam reliģiskam piedziedājumam, jo sāka vienā balsī saukt līdzi. Uz mūsu augstākajā mērā godājamo publiku deja atstāja graujošu iespaidu: sajūsmā spiegdami, Fona svītas visdažādākie locekļi, apmēram četrdesmit viņa sievas un daži lielākie bērni reizē metās laukumā, lai pievienotos dejojošo padomnieku procesijai, un ikviens, nostājoties rindas beigās, ņēmās skandēt līdzi arī piedziedājumu.
- Viens, divi trīs, met! - klaigāja padomnieki.
- Viens, divi, trīs, ī-jē, - brēkāja sievas.
- Vies, diu, trī, ēē, - spiedza bērni.
Fons nu ari negrasljās palikt malā. Viņš grīļīgi pieslējās no troņa un, divu viru balstīts, pievienojās dejotāju virknei. Valdnieka spērieni gluži nesaskanēja ar pavalstnieku ritmiskajām kustībām, taču tas netraucēja viņam no sirds izbaudīt jautrību. Es visus vadīju riņķiem vien apkārt pa deju zāli, līdz man galīgi sagriezās galva un visa telpa šķita vibrējam no spērieniem un aurošanas. Tad es nospriedu, ka mums visiem lieliski noderēs malks svaiga gaisa, un vadīju dejotājus ārā pa durvīm pagalmā. Skaļā, grīļīgā virtenē mēs dejojām augšup un lejup pa kāpnēm, iekšā pagalmos un ārā no tiem, cauri visdažādākajām būdām - itin visur, kur vien varējām bez grūtībām tikt cauri. Orķes- tranti negrasījās atpalikt un skriešus sekoja mums, pamatīgi svīstot, taču ne uz mirkli neapklustot. Visbeidzot es, drīzāk pateicoties laimīgam gadījumam nekā virziena izjūtai, ievadīju visus atpakaļ deju zālē, kur mēs smiedamies un aizelsušies sakritām kaudzē. Fonu, kurš tūres laikā bija reizes divas vai trīs sabrucis, pavalstnieki smaidošu un aizelsušos aizvadīja atpakaļ uz troni.
- Diža deja, - viņš paziņoja, - diža gan!
- Tev patīk? - es dvesu.
- Man traki patīk, - Fons noteikti apgalvoja, - tev daudz spēks. Neesu redzējis nevienu eiropieti tā dejot!
Mani tas nepārsteidza - ne gluži ikkatrs eiropietis Rietumāfrikā uzņemtos tērēt dārgo laiku, lai vietējiem virsaišiem un to svītām mācītu dejot kongu. Nemaz nešaubījos, ka, ja šiem eiropiešiem gadltos redzēt manu deju stundu, tie paziņotu, ka pusstundas laikā esmu iedragājis baltā cilvēka prestižu spēcīgāk nekā jebkurš cits visā rietumkrasta vēstures laikā. Taču Fona un viņa svītas acīs mans personīgais prestižs kongas iespaidā bija ievērojami cēlies.
- Viens, divi, trīs, met! - Fons nebeidza atkārtot. - Tāda laba dziesma.
- Pagalam īpaša dziesma, - es teicu.
- Vai ne? - Fons piekrītoši pamāja ar galvu. - Diža dziesma.
Sēdēdams uz troņa, viņš brīdi nodevās apcerei; orķestris pa
tam bija atsācis spēlēt un dejotāji no jauna atgriezušies laukumā. Atguvis elpu, es sajutos gaužām lepns par saviem panākumiem; tajā brīdī mans kompanjons piepeši atmodās no apceres un deva kādu pavēli. No dejotāju loka iznāca apmēram piecpadsmit gadus veca meitene un pienāca pie paaugstinājuma, uz kura atradās tronis. Meitenes apaļīgais augums spīdēja ieeļļots, to sedza vienīgi pavisam niecīgs gurnu apsējs, iztēlei atstājot pavisam nedaudz sievišķīgo daiļumu. Kautri smaidīdama, meitene sāniski pieslīdēja mums tuvāk; Fons noliecās un satvēra vinu aiz rokas. Ar veiklu rāvienu viņš sviešus > j
iesvieda meiču man klēpī, kur tā ņēmās ķiķināt.
- Tā sieviete ir tava, - Fons teica un majestātiski novēcināja ar vareno roku. - Laba sieviete. Tā mana meita. Tu viņu precē.
Maigi izsakoties, jutos satraukts - precīzāk būtu teikts, ka sastingu šausmās. Namatēvs šobrīd bija gaužām līksmā noskaņojumā, kādam mēdz sekot kareivīgums, tādēļ skaidri zināju, ka manam atteikumam jāizskan maksimāli taktiski, ja nevēlējos sabojāt visu noskaņu. Es bezpalīdzīgi pametu skatienu apkārt un pirmo reizi ievēroju, ka daudzi vīri pūlī ir bruņojušies ar šķēpiem. Orķestris bija pārtraucis spēlēšanu, un visi nogaidoši vēroja mani. Fons blenza manī stiklainu skatienu. Man nebija ne jausmas, vai meitene man tiešām piedāvāta kā sieva, vai arī šis vārds tika lietots kāda mazāk respektējama ierosinājuma apzīmēšanai. Lai nu kā, man to vajadzēja noraidīt - kaut vai tāpēc, ka meitene nebija manā gaumē. Es apslapināju lūpas, noklepojos un sāku labāko atbildes runu, kāda bija manos spēkos. Vispirms es izšķērdīgi pateicos Fonam par laipno piedāvājumu - labi ieeļļoto meitu, no kuras vismaz vienpadsmit stounu [9] svara man jau sāka smelgt ceļgali. Tomēr, es uzsvēru, Fons noteikti pārzina manā zemē valdošos muļķīgos likumus, kas neļauj vīrietim Anglijā, lai cik ļoti viņš to vēlētos, būt precētam ar vairāk nekā vienu sievu. Fons piekrītoši pamāja ar galvu. Tieši tādēļ, es turpināju, esmu spiests noraidīt viņa ārkārtīgi devīgo velti, jo man Anglijā jau ir viena sieva, un tādējādi nebūtu ne likumīgi, ne droši pārrasties mājās ar vēl vienu. Ja nebūtu jau precējies, es ar sajūsmu turpināju, es neko pasaulē tik ļoti nekārotu, kā pieņemt dāvanu, apprecēt meiteni un palikt Bafutā uz visiem laikiem.
Man par lielu atvieglojumu, pārējie sveica šo runu ar skaļiem aplausiem, un Fons pat apraudājās, ka viņa jaukais sapnis nevar tikt īstenots. Es tostarp noslidināju melnīgsnējo draudzeni sev no klēpja un viegli uzplāju viņai pa sēžamvietu, un meitene ķiķinādama atgriezās deju laukumā. Nospriedu, ka vienai naktij esmu veicis pietiekami daudz darba diplomātisko attiecību nostiprināšanai, un ierosināju ballīti beigt. Fons kopā ar svītu pavadīja mani līdz lielajam pagalmam un tur par visām varītēm vēlējās satvert mani aiz jostasvietas un vēlreiz uzdejot Darela kongu. Pūlis tūlīt pat sarindojās aizmugurē, un mēs dejojām pāri laukumam, mētājām kājas un klaigājām, iztramdīdami augļēdājus sikspārņus no mango kokiem un uzraudami kājās suņus visā apkārtnē. Kāpņu galā mēs ar Fonu viens no otra vētraini atvadījāmies, un es vēroju, kā viņš trakulīgā kongas solī kopā ar pārējiem aizdejo prom pāri pagalmam. Pēc tam es vilkos septiņdesmit piecus pakāpienus augšup, ar ilgošanos domādams par gultu.