NO GRĀMATAS "PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS"
Neilgu laiciņu pirms došanās prom no Bakebes (tolaik - Britu Kamerūnā), lai turpinātu ceļojumu uz pēdējo nometnes vietu Kumbā, pie mums apmetās ārkārtīgi neparasts viesis - Čalmondelijs, draugiem pazīstams arī kā Čamlijs.
Čamlijs bija pieaudzis šimpanze; viņa īpašnieks - apgabala ierēdnis - uzskatīja, ka prāvais luteklis kļūst traucējošs, tāpēc bija nolēmis dzīvnieku uzdāvināt Londonas zoodārzam, kur varētu atvaļinājuma laikā to apciemot. Viņš vēstulē lūdza, vai varēsim atpakaļceļā aizgādāt Čamliju uz jaunajām mājām, un mēs atbildējām, ka labprāt to izdarīsim. Laikam gan ne man, ne Džonam nebija ienācis prātā, cik Čamlijs būs liels - es personīgi iztēlojos viņu apmēram trīs gadus vecu un savas trīs pēdas garu. Kad Čamlijs ieradās, es satrūkos ne pa jokam.
Viņš svinīgi ieradās milzīgā krātiņā nelielas kravas mašīnas aizmugurē. Kad krātiņa durvis atvērās un Čamlijs nepiespiesti un eleganti kā kinozvaigzne no tā izkāpa, es sajutu krietnu satraukumu, jo, stāvēdams šimpanzēm parastajā ielīkušajā pozā, viņš sniedzās man līdz viduklim un izslējies būtu manu krūšu augstumā. Čamlijam bija milzīgas rokas, un spalvainais krūškurvis šķita esam vismaz divreiz platāks par manējo. Nepareizi augošo zobu dēļ viņa seja bija pārlieku plata un piešķīra viņam atbaidoša boksera izskatu. Acis bija mazas, gudras un dziļi iegrimušas, galvvidus noberzts gandrīz kails - kā es vēlāk noskaidroju, Čamlijam piemita paradums sēžot berzēt galvu ar plaukstām; šī nodarbe viņam nepārprotami ļoti patika, un viņš tai nodevās tik bieži, ka galvvidū matu praktiski vairs nebija atlicis. Šis pērtiķis nepavisam nebija jauns, kā biju cerējis, bet gan savus astoņus vai deviņus gadus vecs, pilnīgi nobriedis veterāns, stiprs kā pieaudzis vīrietis un, ciktāl varēju spriest no viņa sejas izteiksmes, dzīvē daudz ko pieredzējis. Viņš nebija skaists savas sugas pārstāvis (esmu redzējis daudz pievilcīgākus), tomēr nepārprotami spēcīga personība - par to pārliecinājās ikviens, tikko Čamliju ieraudzījis. Mazās acis vērās gudri un ar tādu ironiskas jautrības dzirksti, kas lika cilvēkam justies neveikli.
Čamlijs brīdi stāvēja un vērīgi nopētīja apkārtni, tad pagriezās pret mani un ar profesionāla sveicinātāja garlaikoto izteiksmi sejā izstiepa vienu vareno roku ar mīksto, rožaino plaukstu. Ap kaklu viņam bija resna ķēde, kuras gals pāri kravas kastes galam iestiepās krātiņa dziļumos. Dzīvniekam ar mazāku pašcieņu nekā Čamlijam ķēde būtu nebrīves un pakļautības simbols. Taču Čamlijs savu ķēdi nēsāja lepni kā lordmērs. Kad bijām svinīgi sarokojušies, viņš pagriezās un ņēmās vilkt ķēdi (tā izrādījās savas piecpadsmit pēdas gara) ārā no krātiņa. Viņš to rūpīgi saritināja, uzkāra uz rokas un devās uz būdu, it kā tā piederētu viņam. Šādā vīzē Čamlijs jau no paša sākuma izrādīja savu pārākumu un ļāva secināt, ka ieradies šeit tikai un vienīgi pēc paša gribas. Man gandrīz gribējās atvainoties par nekārtību, kāda valdīja būdā uz galda.
Čamlijs apsēdās krēslā, nosvieda ķēdi uz grīdas un tad cerīgi paskatījās uz mani. Viņš nepārprotami gaidīja, ka pēc nogurdinošā ceļojuma viņam tiks piedāvāts kāds atspirdzinājums. Es uzsaucu puišiem virtuvē, lai sagatavo tēju, jo īpašnieks bija brīdinājis, ka Čamlijam tīkot iebaudīt kādu tasi uzmundrinājumam. Kamēr viņš sēdēja krēslā un vāji slēptā nepatikā nopētīja mūsu pieticīgo mitekli, es aizgāju atpakaļ pie krātiņa, kur atradu skārda šķīvi un prāvu, apdauzītu skārda krūzi. Ieraudzījis mani atgriežamies būdā ar šķīvi un krūzi, Čamlijs manāmi nopriecājās un pat atļāvās uzslavēt manu gudro rīcību.
- Ooooooo, uffff, - viņš teica, tad sakrustoja kājas un turpināja pētīt interjeru. Es apsēdos viņam pretī un sadabūju cigarešu paciņu. Izņēmu vienu, un tajā brīdī galdam pāri pasniedzās gara, melna roka, un Čamlijs tīksmīgi nostenējās. Vēlējos zināt, ko viņš iesāks, tāpēc pasniedzu viņam cigareti, un pārsteigts vēroju, kā lielais pērtiķis to rūpīgi iestutē mutes kaktiņā. Es aizsmēķēju un pasniedzu Čamlijam sērkociņus, domādams, ka viņš apmulsis. Čamlijs atvēra kastīti, izņēma sērkociņu, uzšķīla uguni, aizkūpināja savu cigareti, nosvieda sērkociņus uz galda, no jauna sakrustoja kājas un atgāzās krēslā, apcerīgi ievilkdams dūmus un mākoņiem vien pūzdams tos caur degunu. Acīmredzot šim radījumam piemita paradumi, par kuriem es nebiju informēts.
Tajā mirklī būdā ienāca Piuss, nesdams tējas paplāti; skats, kā es sēžu pie galda kopā ar šimpanzi, sasmēķēju un acīmredzot pārspriežu jaunākās tenkas, puisi dziļi satrieca.
- Ēēē… āāā! - viņš noelsās un atkāpās.
- Arrr… hūūū! - Čamlijs atsaucās un, ieraudzījis tēju, mežonīgi savicināja roku.
- Kas tas, masa? - Piuss vaicāja, atkāpies līdz pašai ieejai.
- Tas ir Čamlijs, - es paskaidroju, - viņš tev pāri nedarīs. Noliec tēju uz galda.
Piuss tā arī izdarīja un tad no jauna atkāpās pie durvīm. Es ielēju tēju un pienu Čamlija krūzē un piebēru trīs karotītes cukura; Čamlijs mirdzošām acīm vēroja manu rīkošanos un pie sevis klusi ūjināja. Pasniedzu pērtiķim krūzi, ko viņš uzmanīgi paņēma abās rokās. Uz mirkli viņš apmulsa, jo aptvēra, ka nespēj turēt vienlaikus krūzi un cigareti, un mēģināja tikt no tās vaļā; visbeidzot viņš problēmu atrisināja, nolikdams smēķi uz galda. Tad viņš, izstiepis lūpu, uzmanīgi pārbaudīja tējas karstumu. Dzēriens tiešām izrādījās pārāk karsts, tāpēc Čam- lijs, sēdēdams krēslā, ņēmās pūst, kamēr tēja padzisa, un tad izdzēra. Kad šķidrums bija izdzerts, krūzes dibenā vēl bija atlicis izkusušais cukurs, un Čamlijs acīmredzami nevēlējās atstāt labu mantu; viņš uzstutēja krūzi uz deguna un palika tādā stāvokli, kamēr pēdējās cukura paliekas ieritēja mutē. Tad viņš pastiepa krūzi, gaidīdams vēl vienu porciju.
Čamlija krātiņš tika novietots ērtā vietā apmēram piecdesmit jardu attālumā no būdas līdzās lielam, zarainam celmam, pie kura piestiprināju ķēdi. No šejienes pērtiķis varēja lieliski pārredzēt visu, kas notika būdā un tās apkārtnē; viņš mēdza vērot mūs strādājam un izteikt piezīmes, es savukārt uz tām atbildēju. Pirmajā dienā viņš izraisīja pamatīgu traci, jo drīz pēc tam, kad biju viņu piesējis un aizgājis darbos, es sadzirdēju pērtiķu nometnē sākamies skaļu histēriju. Viņi visi bija piesieti virvēs zem palmu lapu nojumes turpat pretī būdai. Kad biju pametis Čamliju, viņš garlaikodamies bija tuvumā pamanījis vairākus prāvus akmeņus. Savācis šo munīciju, viņš bija sācis trenēties dažādos boulinga paņēmienos. Mani par to vispirms informēja drilu un genonu spalgie brēcieni, un, izsteidzies no būdas, es ieraudzīju akmeni kāpostgalvas lielumā ielidojam trauslo radījumu vidū, par laimi, nevienu neskarot. Ja šāds akmens trāpītu pērtiķim, tas vairs nebūtu dzīvotājs. Pagrābis stibu, es metos pie Čamlija, kliegdams un vicinādams savu ieroci, cenzdamies izskatīties draudīgs; tajā pašā laikā es prātoju, kā varētu beigties tāda dzīvnieka pārmācīšana, kas ir gandrīz vienā augumā ar mani un savas divas reizes par mani spēcīgāks, turklāt es biju bruņojies vienīgi ar smieklīgi tievu stibu. Man par pārsteigumu, Čamlijs, ieraudzījis mani tuvojamies, acumirklī sabruka zemē, aizklāja rokām seju un ņēmās pilnā balsī spiegt. Es viņam divas reizes uzšāvu ar stibu pa muguru un panācu tādu pašu efektu, it kā būtu mēģinājis ar zobu bakstāmo sagraut