NO GRĀMATAS "MANA ĢIMENE UN CITI ZVĒRI"
Villa bija maza, četrstūraina un stāvēja sīciņajā dārzā ar tādu kā rožainu apņēmību sejā. Slēģi bija saulē izbalojuši maigi krē- mīgi zaļi, vietumis saplaisājuši un uzburbuši. Dārzā, kuru apjoza augsts fuksiju dzīvžogs, atradās dažādas, sarežģītas ģeometriskas formas dobes, apliktas ar gludiem, baltiem akmentiņiem. Baltiem oļiem klātās taciņas, tik tikko grābekļa platumā, čakli vijās ap ērkuļainu, savā vaļā pamestu puķu mudžekļu pilnām dobītēm, kas nebija daudz lielākas par prāvu salmu platmali un izveidotas zvaigznes, pusmēneša, trīsstūra vai apļa formā. Rozes bārstīja ziedlapas, lielas un gludas kā apakštasītes - liesmaini sarkanas, sudrabaini baltas, spožas un nesaburzītas; samtenes kā pinkainas saulesmeitas vēroja savas mātes ceļu debesīs. Zemāk atraitnītes snaikstīja savas nevainīgās, samtainās sejas starp lapām, un vijolītes bija grūtsirdīgi nokārušas galvas zem sirds- veida lapiņām. Bugenvileja bija krāšņi izpletusies pāri mazajam fasādes balkoniņam un, gluži kā gatavodamās karnevālam, piekarināta pilna it kā ar sārtiem lukturīšiem. Fuksiju dzīvžoga tumsā nogaidoši šūpojās ziedi kā tūkstošiem balerīnu. Siltajā gaisā tvanīgi virmoja simtiem vīstošu ziedu smarža, un to pildīja kukaiņu nomierinošie čuksti un sanoņa. Tiklīdz mēs ieraudzījām mājiņu, tūlīt gribējām tajā dzīvot - šķita, ka villa būtu tur stāvējusi un gaidījusi mūsu ierašanos. Mēs jutāmies kā atgriezušies mājās.
Tik negaidīti ielāčojis mūsu dzīvē, Spiro pārņēma visas mūsu gaitas savā pārziņā. Viņš paskaidroja, ka labāk darīs visu pats, jo visi viņu pazīstot un viņš raudzīšoties, lai mēs netiktu piekrāpti.
- Neuztraucās ne par ko, misis Darels, - viņš drūmu vaigu klāstīja, - atstāj visu manās ziņās.
Viņš veda mūs iepirkties un pēc stundu ilgas svīšanas un rēkšanas panāca, ka cena par izvēlēto preci tika nolaista par kādām divām drahmām. Tas bija apmēram penija vērtībā - taču Spiro paskaidroja, ka galvenais ir princips, nevis nauda. Otrs iemesls, protams, bija tāds, ka viņš bija grieķis un dievināja kau- lēšanos. Kad atklājās, ka mūsu nauda vēl nav no Anglijas atsūtīta, Spiro par visu samaksāja un pats aizgāja uz banku, lai bargi nostrostētu pārvaldnieku par neizdarību. Viņu nebūt neatturēja fakts, ka tā nebija nabaga pārvaldnieka vaina. Spiro arī samaksāja mūsu viesnīcas rēķinu, nolīga ratus bagāžas pārvešanai uz jauno māju un pats aizveda mūs uz turieni, piekrāvis mašīnu ar pārtikas precēm, ko bija sapircis mūsu vajadzībām.
Drīz mēs pārliecinājāmies, ka viņš nav tukši lielījies, kad apgalvoja, ka pazīst visus saliniekus un visi pazīst arī viņu. Kur vien Spiro mašīna apstājās, pusducis balsu sauca viņu vārdā un daudzas rokas māja, aicinot viņu piesēst līdzās pie mazajiem galdiņiem un iedzert kafiju. Policisti, zemnieki un mācītāji smaidīja un māja, kad viņš gāja garām, zvejnieki, tirgotāji un kafejnīcu īpašnieki sveica viņu kā brāli. "Ak, Spiro!" viņi teica un sirsnīgi uzsmaidīja, it kā viņš būtu nerātns, tomēr mīlams bērns. Visi cienīja Spiro godīgumu un kareivīgumu, taču vairāk par visu viņa tipiski grieķisko bezbailību un nicinājumu, saskaroties ar jebkura veida birokrātiju varas gaiteņos. Kad mēs ieradāmies salā, muita tika konfiscējusi divus čemodānus ar gultasveļu un citām mantām, nesaprotamā kārtā nodēvēdama tās par pārdodamām precēm. Tāpēc, ievācoties zemeņ- sārtajā villā, samilza gultasveļas problēma, un māte ieminējās par muitā nīkstošajiem čemodāniem, lūgdama padomu.
- Dievvārds, misis Darels! - Spiro ieaurojās, viņa seja niknumā pietvīka gluži sarkana. - Kāpēc jums nepastāsta par to agrāks? Tie tur muitā ir gatavie bandubērns. Es jūs rīt uz tu- rienis aizvedīs un viņus nokārtos: es pazīst viņus visus un viņi pazīst mani. Atstāj visu manās ziņās - es viņus nokārtos.
Nākamajā rītā viņš veda māti uz muitu. Mēs visi braucām līdzi, jo negribējām palaist garām jautru brīdi. Spiro ievēlās muitas ēkā kā saniknots lācis.
- Kur šo cilvēkus mantas? - viņš noprasīja mazam, tuklam muitas ierēdnim.
- Jūs domājat viņu pārdodamās preces? - ierēdnis vaicāja savā labākajā angļu valodā.
- Ko gan citu es būtu domājis?
- Tās ir šeit, - ierēdnis piesardzīgi atzina.
- Mēs atnākuši tām pakals, - Spiro drūmi paziņoja, - sagatavo tās.
Viņš pagriezās un cēli izsoļoja no muitas, lai atrastu nesēju, un atgriezies ieraudzīja, ka muitnieks, paņēmis no mātes atslēgas, patlaban vēra vaļā viena čemodāna vāku. Nikni ieņurdoties, Spiro metās uz priekšu un aizcirta vāku, trāpīdams nelaimīgajam ierēdnim pa pirkstiem.
- Kāpēc jūs taisa vaļā, suņabērns? - viņš noprasīja, nikni blenzdams uz vainīgo.
Muitnieks, vicinādams sāpošo roku, aizrautīgi protestēja, ka pārbaudīt saturu esot viņa pienākums.
- Pienākums? - Spiro nicinoši novilka. - Ko jūs grib teikt, pienākums? Uzbrukt neaizsargātiem ārzemnieki ir pienākums, ko? Izturēties pret viņiem kā pret blēži, ko? To jūs sauc par pienākums?
Smagi elsodams, Spiro uz brīdi apklusa, tad paņēma katrā milzīgajā rokā pa vienam smagam čemodānam un devās uz durvīm. Viņš uz brīdi apstājās un pagriezās izšaut atvadu zalvi.
- Es jūs pazīst, Kristāki, tāpēc jūs nerunā ar mani par pienākums. Es atceros, kā jūs sodīja ar divpadsmit tūkstoš drahmas par to, ka spridzinājāt zivis ar dinamīts. Neviens noziedznieks nerunās ar mani par pienākums!
Mēs triumfējoši pametām muitu, mūsu bagāža bija neskarta un nepārbaudīta.
- Tie bandubērns domā, ka sala pieder viņiems, - Spiro komentēja. Viņš šķita palaidis garām faktu, ka pats rīkojas gluži tāpat.
Reiz uzņēmies atbildību par ģimeni, Spiro mums pielipa kā dadzis. Pāris stundu laikā viņš no taksometra šofera bija pārvērties par mūsu aizstāvi un pēc nedēļas jau bija ģimenes pavadonis, padomdevējs un draugs. Viņš tiktāl kļuva par ģimenes locekli, ka pavisam drīz nebija gandrīz nekā tāda, ko mēs darītu vai plānotu, kaut kādā veidā neiesaistot Spiro. Viņš vienmēr bija līdzās - ar vērša balsi un nikni saviebtu seju organizēja visu, ko mēs grasljāmies uzsākt, noteica, cik maksāt par precēm, pieskatīja mūs un ziņoja mātei par visu, ko, pēc paša domām, viņai vajadzētu zināt. Kā liels, brūns, neglīts eņģelis viņš uzraudzīja mūs tik maigi, it kā mēs būtu mazliet plānprātīgi bērni. Māti viņš neslēpti dievināja un skaļi dziedāja viņai slavas dziesmas, kur vien mēs gājām, kaut arī pašu māti tas dziļi mulsināja.
- Jums jābūt prātīgiems, - viņš mums bargā nopietnībā klāstīja, - mēs negribams sagādāt mātei raizes.
- Kāpēc, Spiro? - Larijs labi tēlotā pārsteigumā noprasīja.
- Viņa nekad mūsu labā neko nav darījusi… kāpēc mums ar viņu rēķināties?
- Dievvārds, māster Lorijs, nejoko tā, - Spiro mokpilnā balsī protestēja.
- Viņam pilnīgi taisnība, Spiro, - Leslijs pilnā nopietnībā piebilda, - vai zini, kā māte viņa nemaz tik laba nav.
- Nerunā tā, nerunā tā! - Spiro ieaurojās. - Dievvārds, ja man būtu tāds māte kā jums, es katru rītu kristu ceļos skūpstīts viņai kājas.