Sv. Pāvila katedrāli - mugura bija branga, plata, tās muskuļi cieti kā dzelzs.
- Tu esi ļoti nejauks dzīvnieks, - es bargi teicu, un Čamlijs, sapratis, ka sodīšana beigusies, apsēdās un ņēmās tīrīt sauso lapu drusciņas no kažoka.
- Ūūīu… - viņš teica, uzmezdams man kautrīgu skatienu.
- Ja tu vēl kādreiz tāpat izrīkosies, man nāksies tevi pamatīgi nopērt, - es turpināju un pie sevis spriedu, ka šādu radījumu spētu iespaidot vienīgi vesels koka stumbrs.
- Arrr…. ūūū… - Čamlijs teica. Viņš piešļūca tuvāk, attupās un uzrullēja man bikšu staru, tad ņēmās meklēt uz mana stilba traipiņus, dubļu piciņas un tamlīdzīgus krikumus. Kamēr Čamlijs nodevās šai nodarbei, es pasaucu kalpotājus un vēlēju novākt visus akmeņus tuvākajā apkārtnē. Vēlreiz nostrostējis šimpanzi, es devos prom, taču drīz vien ievēroju, ka viņš rok bedri, acīmredzot cerēdams atrast vēl kādu akmeni.
Kad tovakar aiznesu Čamlijam ēdamo un tēju, viņš mani sveica ar skaļu, priecīgu ūjināšanu un ņēmās lēkāt uz augšu un leju, bungodams pa zemi ar pirkstu kauliņiem. Tomēr, pirms ķerties pie maltītes, viņš satvēra manu roku un pievilka sev pie mutes. Ar zināmu satraukumu es vēroju, kā viņš iebāž sev starp varenajiem zobiem manu pirkstu un vieglītēm iekož. Vēlāk es sapratu, ka šimpanžu vidū šādi viegli kodieni ir sasveicināšanās un uzticēšanās žests, jo pirksta pakļaušana potenciālām briesmām nenoliedzami liecina par ticību otra draudzīgajām jūtām. Tādējādi Čamlijs mani pagodināja, izturēdamies pret mani kā pret otru šimpanzi. Pēc tam viņš ķērās pie ēšanas, un drīz vien šķīvis bija tīrs. Kad Čamlijs bija paēdis, es apsēdos viņam līdzās zemē, un viņš ķērās pie manu kabatu satura inspicēšanas, rūpīgi izpētīdams katru tajās atrasto priekšmetu.
Kad es nolēmu, ka pienācis laiks doties pie miera, Čamlijs neparko negribēja šķirties no atrastā mutauta. Viņš to paslēpa aiz muguras un, kad centos mantu atgūt, lika no vienas rokas otrā, līdz beidzot izdomāja, ka labākais veids būs iestūķēt to mutē. Es sapratu, ka nevaru atstāt mutautu viņa rīcībā, citādi nebēdnieks nospriedīs, ka arī turpmāk drīkstēs paturēt iepatikušos lietiņu; tā nu es pusstundu ņēmos lūgties un pieglaimoties, līdz beidzot Čamlijs gaužām negribīgi izspļāva galīgi samir- kušo un saņurcīto mutautu. Turpmāk man vairs šādas grūtības neradās: ja Čamlijs spēlējās ar kādu mantu, ko es vēlējos atgūt, man vajadzēja tikai pastiept roku un palūgt, un viņš bez tielēša- nās pieprasīto atdeva.
Man dzīvē bija laimējies satikt daudz pievilcīgu, burvīgu dzīvnieku - no peles līdz pat zilonim, taču vēl nekad nebiju redzējis tik spēcīgu un gudru personību, kāds bija Čamlijs. Pēc tuvākas iepazīšanās neviļus pārstāju viņu uztvert kā dzīvnieku, drīzāk kā brīnumdari - blēdīgu večuku, kurš pašam vien zināmu iemeslu dēļ iemiesojies šimpanzes ādā. Viņam piemita nevainojamas manieres: viņš nekad neklupa virsū ēdienam un nesāka kāri rīt kā citi pērtiķi, pirms nebija apsveicinājies un pateicies devējam par maltīti ar ārkārtīgi izteiksmīgu ūjinā- šanu. Pēc šīs ceremonijas viņš ēda lēni un izsmalcināti, ar pirkstiem atstumdams nevēlamos kumosus šķīvja malā. Vienīgās nepieklājības pazīmes parādījās maltītes beigās, jo tad viņš sagrāba iztukšotos traukus un aizsvieda labi tālu prom.
Čamlijam, protams, piemita daudzi paradumi, kas viņu darīja līdzīgu cilvēkam, un viens no tiem bija smēķēšana. Viņš prata aizsmēķēt vienlīdz izveicīgi gan ar sērkociņiem, gan šķiltavām un pēc tam mēdza atgulties uz muguras zemē, palicis vienu roku zem galvas, saliecis un sakrustojis kājas, un pūst gaisā varenus dūmu mākoņus, reizumis īsti profesionālā manierē pārbaudīdams, vai smēķa galā nav sakrājusies pārāk gara pelnu drīksna. Ja tā bija, viņš pelnus rūpīgi notrauca ar nagu. Ja Čamlijam pasniedza limonādes pudeli un glāzi, viņš sev ielēja dzērienu tik uzmanīgi un koncentrēti, kā pasaulslavens bārmenis iejauc kokteili. Viņš bija vienīgais man zināmais dzīvnieks, kuram patika dalīties: bieži vien, ja pasniedzu viņam banānu ķekaru vai vairākus mango augļus, Čamlijs vienu no tiem izvēlējās un, savilcis seju vaicājošā izteiksmē, sniedza man, un pēcāk apmierināti noņurdējās, ja es dāvanu pieņēmu un apsēdos viņam blakus zemē to notiesāt.
Čamlijs izjuta nepatiku pret trim lietām - krāsainajiem cilvēkiem, milzu tūkstoškājiem un čūskām. Vietējos iedzīvotājus viņš pacieta, taču vienmēr pamatīgi uzjautrinājās, pievilinādams tos tuvu klāt un tad ar mežonīgu brēcienu lēkdams virsū. Nedomāju, ka viņš vēlējās kādam nodarīt pāri - viņam vienkārši patika noskatīties, kā ļautiņi, bailēs spiegdami, laižas lapās. Taču vietējie nekad nepalaida garām izdevību Čamliju paķircināt; Čamlijs tādos gadījumos aizvien vairāk uzbudinājās, spalva sacēlās stāvus, viņš mētājās no vienas puses uz otru, vicināja varenās rokas un spīdināja pamatīgos zobus. Lai dievs stāv klāt katram, kas tādā brīdī pienāktu šimpanzēm par tuvu!
Milzu tūkstoškāji izraisīja viņā ziņkāri, taču viņš nekādi nespēja tiem pilnīgi uzticēties. Milzu tūkstoškājis atgādina tievu, melnu asinsdesu ar apmēram simt kāju pāriem abās ķermeņa pusēs un taustekļiem galvgalī. Šie radījumi ir pilnīgi nekaitīgi, tie rāpo ar daudzo kāju palīdzību, kustina taustekļus un ilgojas vienīgi pēc sava iecienītā garduma - sapuvuša koka stumbra. Kaut arī Čamlijs šķitās saprotam, ka tūkstoškāji nav čūskas, radījumu ložņājošā čūsku gaita raisīja Čamlijā aizdomas. Ja es noliku pārīti uz viņa krātiņa, Čamlijs tupēja un nemitīgi vēroja, savilcis lūpas, reizēm pakasīdamies. Ja kāds aizrāpoja līdz krātiņa malai, novēlās zemē un sāka rāpot Čamlija virzienā, šimpanze pielēca kājās, atkāpās, ciktāl ķēde ļāva, un skaļi brēca, kamēr es nācu un izglābu viņu no briesmoņa.
Čūskas Čamliju nepārprotami biedēja, un viņš ārkārtīgi satraucās, ja redzēja kādu man rokās - žēlabaini klaigāja un lauzīja rokas, līdz es rāpuli noliku. Ja pēc tam es parādīju viņam rokas, Čamlijs tās allaž rūpīgi nopētīja - droši vien vēlēdamies pārliecināties, ka neesmu sadzelts. Ja kāda čūska slīdēja viņa virzienā, Čamlijs gandrīz zaudēja prātu: spalva saslējās stāvus, viņš stenēja un svieda tai ar zāles kumšķiem un sīkiem žagariem, velti cenzdamies apturēt rāpuļa tuvošanos. Kādu vakaru, tumsai iestājoties, viņš kategoriski atteicās atgriezties krātiņā - agrāk nekas tāds nekas nebija atgadījies. Kad es centos ievest viņu guļamtelpā ar varu, jo uzskatīju, ka šimpanze vienkārši māžojas, Čamlijs aizveda mani līdz krātiņa ieejai un pats atkāpās, rādīdams ar roku un nepārprotamās bailēs skaļi ūjinādams. Izpētījis viņa segu un banānu lapu migu, es tur atklāju saritinājušos mazu, aklu alu čūskiņu. Radījums bija pavisam nekaitīgs, taču Čamlijs nevēlējās riskēt.
Drīz pēc ierašanās Čamlijs pēkšņi zaudēja gan apetīti, gan dzīvesprieku un visu dienu pavadīja, sakņupis krātiņā. Viņš arī neko nedzēra, izņemot puskrūzīti ūdens dienā. Es tolaik biju izbraucis, taču Džona drudžainā zīmīte tika man atgriezties, jo Džons netika gudrs, kas pērtiķim kaiš, nedz arī spēja noteikt, cik nopietna ir viņa slimība. Atgriezies es visiem spēkiem centos iekārdināt Čamliju ēst, jo viņš acīmredzami izdēdēja. Kalpotāji tika aizsūtīti uz visām pusēm nogatavojušos mango un papaijas augļu meklējumos, un es pats savām rokām gatavoju izsmalcinātus augļu salātus. Taču Čamlijs neēda. Tā tas turpinājās kādu nedēļu, līdz es nudien nobijos, ka mēs viņu zaudēsim. Katru vakaru es piespiedu Čamliju kopā ar mani pastaigāties, tomēr Čamlijs bija tik vārgs, ka mums ik pēc pāris jardiem nācās apsēsties un atpūsties. Tomēr es zināju, ka nedrīkstu ļaut viņam zaudēt interesi par dzīvi, jo pērtiķis bez dzīvesprieka ir nolemts nāvei. Kādu vakaru pirms došanās pastaigā ar Čamliju es atvēru biskvītu kārbu un ieliku kādu duci biskvītu kabatā. Kad bijām gabaliņu nogājuši, Čamlijs apsēdās, un es attupos līdzās. Kamēr mēs abi aplūkojām apkārtni, es izvilku no kabatas biskvītu un sāku ēst. Čamlijs vēroja mani un laikam gan jutās pamatīgi pārsteigts, ka es cepumu nepiedāvāju arī viņam, kā to parasti mēdzu darīt, bet, beidzis mieloties, atzinīgi nočāpsti- nāju lūpas. Čamlijs piešļūca tuvāk un sāka pārbaudīt manas kabatas - jau tā vien bija laba zīme, jo neko tādu viņš kopš slimības sākuma nebija darījis. Čamlijs atrada cepumu, izvilka un apostīja un tad, man par lielu prieku, sāka ēst. Viņš apēda apmēram sešus biskvītus, un turpmākās četras dienas pārtika tikai no biskvītiem un ūdens. Pēc tam pienāca rīts, kad viņš pieņēma tasi tējas un divus banānus. Es zināju, ka nu viss būs kārtībā; apetīte strauji atjaunojās, un Čamlijs kādas divas nedēļas ēda kā neprātīgs, taču pēc tam atkal atgriezās pie parastās kārtības. Es jutos ļoti laimīgs, ka bija izdevies Čamliju dabūt uz kājām, jo pavisam drīz nācās doties uz Kumbu, un tik vārgs Čamlijs ceļojumu nebūtu izturējis.