Taču es atkal maldījos. Kādu dienu iezvanījās telefons, un tā bija Ursula.
- Dārgum! Tā esmu es, Ursula! - viņa sauca.
- Dievs debesis! - es pārsteigts iesaucos. - Kur tu biji pazudusi visus šos gadus?
- Dārgum, esmu precējusies, viņa attrauca, - un man ir bēr-
ninš.
j
- Esmu par to dzirdējis, - es teicu. - Apsveicu.
- Dārgum, es tik ilgi esmu kvernējusi laukos. Šodien grasos braukt uz Bornmutu mazliet iepirkties. Es iedomājos, ka mēs varbūt varētu satikties?
- Vai tu ņemsi savu viru līdzi? - es piesardzīgi jautāju.
- Nē, dārgum, es braukšu pilnīgi viena, - viņa atteica.
- Nu, tādā gadījumā katrā ziņā satiksimies. Es tev izmaksāšu pusdienas. Bet vispirms satiksimies "Cadena" un iedzersim kafiju.
- Burvīgi, dārgum. Es būšu tur vienpadsmitos.
Precīzi vienpadsmitos Ursula ienāca "Cadena" kafejnīcā, un es tūlīt pat ievēroju, ka viņa visai drīz gaida otru bērnu. Neņemot vērā izspiedušos vēderu, viņa ziedēt ziedēja, gluži kā rožu ziedlapiņa rītausmā.
- Dārgum! - viņa spiedza. - Dārgum! Dārgum!
Ursula apvija man rokas un dāvāja ilgu skūpstu no tās pasugas, kādus angļu cenzori parasti izgriež no franču filmām. Skūpstīdama viņa izdeva dūcošas skaņas kā seksuāli apmāts bišu strops. Viņa braucīja savu ķermeni gar manējo, lai izdabūtu vislielāko baudu no apskāviena, un parādītu man, ka viņa tam nododas ar visu savu būtību, sirdi un dvēseli. Vairākas pavecas lēdijas un kāds brigādes komandierim līdzīgs kungs ar tādu seju kā portvīnā konservēta plūme neatņēmušies blenza uz mums ar riebumu. No to sejas izteiksmes varēja spriest, ka viņi tā vien gaida, ka es tūlīt noplēsīšu viņai drēbes un izvarošu turpat uz "Cadena" svētās grīdas. Ar lielām pūlēm man izdevās atrauties no Ursulas.
- Biju domājis, ka tu esi precējusies, - es aizrādīju.
- Es arī esmu precējusies, dārgum, - viņa atteica. - Vai tev neliekas, ka mana skūpstīšanās prasme ir uzlabojusies?
- Jā, - es atbildēju. - Apsēdies un iedzer kafiju.
- Vai varu dabūt saldējumu? - Ursula lūdza.
- Lai notiek, - es piekritu.
Es pasūtīju kafiju un saldējumu.
- Zini, man jāsaka, ka tu lieliski izskaties, - es piezīmēju.
- Tu tā domā?
- Es domāju, ka tu izskaties vienkārši brīnišķīgi. Redzu, ka tu gaidi vēl vienu bērnu.
Ursula iebāza mutē lielu karoti saldējuma un visai neskaidri teica ar pilnu muti:
- Bēlni il kaut kas absollūti bulvīgs.
- Varu iedomāties, - es piekritu.
Viņa norija saldējumu, noliecās uz priekšu un viegli uzsita man pa roku ar mitro karotīti, lai pievērstu sev manu nedalī- tāko uzmanību.
- Vai zini, ko cilvēki runā? - viņa vaicāja savā caururbjošajā balsī.
Apmeklētāji pie visiem galdiņiem sastinga un gaidpilni apklusa. Es jutu, ka man vairs nav ko zaudēt.
- Nē, - es atzinos. - Ko tad viņi runā?
- Ha, - viņa izsaucās, līksmi vicinādama karotīti, - viņi saka, ka kontracepcija esot sievietes izgudrojums.
Mēs izdzērām kafiju, es aizvedu Ursulu iepirkties, un pēc tam mēs gājām pusdienās.
- Vai tu ilgojies pēc manis, dārgum? - viņa jautāja, malkodama vīnu.
- Protams, ilgojos, - es atbildēju. - Tu vienmēr esi bijusi viena no manām mīļākajām draudzenītēm.
- Vai nav skumīgi, ka cilvēkam nevar būt reizē gan draudziņš, gan vīrs? - Ursula nopūtās.
- Nu, vienmēr jau var pamēģināt, - es ierosināju.
- Ak, to es nevaru, - vina iebilda. - Bet tu esi mīļš.
- Nerunāsim vairs par to, - es noteicu.
- Lai nu kā, es nedomāju, ka es tev tagad patiktu, - viņa skumīgi sacīja. - Esmu pārveidojusies. Esmu kļuvusi ļoti neinteresanta.
- Tu tā domā? - es vaicāju un nodomāju, cik viņa joprojām ir dzīvīga un mīļa.
- O jā, - Ursula apgalvoja, svinīgi vērdamās manī ar savām lielajām, zilajām acīm. - Baidos, ka tagad esmu tāda, ko dēvē par sīkvīneli [34] .
- Jā, bet toties augstākā labuma, - es teicu, paceldams glāzi.
NO GRĀMATAS "ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN ROŽAINIE BALOŽI"
Pa viesnīcas apartamentu viesistabas stikla durvīm varēja iziet plašā, vēsā verandā. Nokāpjot no tās, vajadzēja pāriet pāri apmēram divdesmit jardu platam nekoptam zālājam, kurā auga augsti kazuarīnu koki, kas vējā izdvesa tādas kā mīlētāju nopūtas, un tad priekšā atklājās plašs, sniegbalts liedags ar šur tur pārtrūkušu vijīgu koraļļu un krāsainu gliemežvāku kaklarotu visā garumā; tālāk vidēja rifs baltu bangu ielokā, un aiz tā - koši zilais Indijas okeāns. Starp balto pludmali, kas izrotāta ar trauslajām, gaišbrūnajām koraļļu drumslām, un plato rifu ar allaž mainīgai puķu dobei līdzīgajiem putu kruzuļiem apkārt atradās lagūna. Pusjūdze gaišzila ūdens, rāma kā apakštasē ieliets piens, dzidra kā briljants, un zem tā - vesela apburta pasaule, kādas nav nekur citur uz pasaules.
Ikviens dabaszinātnieks, kam dota iespēja ceļot, laiku pa laikam piedzīvo vārdos neizsakāmu svētlaimi par dzīves daili un pilnīgumu, un tādu kā grūtsirdību, apzinoties, cik pasaulē ir daudz apskatāma, izzināma un izpētāma, tomēr atvēlēts tikai viens nožēlojami īss mūžs, lai iepazītu pasaules noslēpumu paradīzi. Šī apziņa pār cilvēku nolaižas, kad viņš pirmo reizi savām acīm skata tropiskā lietusmeža skaistumu, daudzveidību un pārpilnību, katedrāles labirintam līdzīgos visdažādāko koku tūkstošus, apaugušus ar orhideju un epifītu dārziem, apvītus ar ložņaugu staipekņiem - tik daudz dažādu sugu apkopojumu, ka prāts nespēj tās visas aptvert. Šī apziņa pārņem, skatot vienkopus dzīvojam milzīgus zīdītāju barus un putnu plašās, nemitīgi mainīgās kolonijas. Šī apziņa silda sirdi, vērojot, kā tauriņš atbrīvojas no kūniņas, kā spāre izlien no kokona, kā sugu nemitīgo vairošanos nodrošina izsmalcināta partneru uzmanības izrādīšana ar tajā iekļautajiem visdažādākajiem rituāliem un tabu. Šī apziņa iejūsmina, pirmo reizi ieraugot žagariņu vai lapu pārvēršamies kukainī, vai neskaidru, plankumainu ēnu - zebru barā. Šī apziņa neatlaiž no gūsta, redzot milzīgu delfīnu baru noklājam jūru, cik tālu vien sniedzas skatiens, un nevaldāmā jautrībā lēkājam un kūleņojam savā zilajā valstībā, vai sīciņu zirneklīti izvirpinām no sava ķermeņa šķietami nebeidzami garu pavedienu, kurā pieķēries, kustonītis pa gaisu lido izpētīt plašo pasauli.
Taču ir vēl kaut kas svarīgāks, kas ikkatram dabaszinātniekam jāizbauda, pirms viņš slēdz savas acis uz mūžu - apbrīns un godbijība, kas rodas, izpētot tropisko rifu. Šajā nodarbē, šķiet, piedalās itin visas cilvēkam dotās sajūtas, un tā vien liekas, ka atklājas arī citas, vēl nezināmas. Cilvēks jūtas tā, it kā pats būtu pārvērties par zivi, viņš redz, dzird un jūt gan kā cil vēks, gan kā zivs, un tajā pašā laikā jūtas arī kā putns, kas lido, pikē un slīd pāri zemūdens ganībām un mežiem.
Savu pirmo pasakaino pieredzi es guvu, nirdams pie Austrālijas Lielā Barjerrifa, taču tur manā rīcībā diemžēl nebija gaisa padeves caurules, turklāt maskā sūcās iekšā ūdens. Maigi izsakoties, šis fakts sagādāja vilšanos - turpat zem manis pletās fantastiska, daudzkrāsaina pasaule, bet es spēju tai uzmest vien pāris ašu skatienu, kuru ilgumu noteica tas, cik ilgi spēju aizturēt elpu zem ūdens un cik ilgā laikā mana maska pieplūda ar ūdeni, draudot noslīcināt. Mokoši skaistie skati, kurus es tomēr pamanījos ieraudzīt šajā zemūdens pasaulē, bija neaizmirstami, un es cieši apņēmos pie pirmās iespējas izmēģināt laimi vēlreiz. Šāda izdevība pavērās Maurīcijā, kur lagūna un zemūdens klintis atradās burtiski manas viesnīcas "Le Morne Brabant" durvju priekšā. Vēl tuvāk nonāktu tikai tad, ja ievilktu ūdenī savu gultu.