Pirmajā rītā es sagatavoju sev tēju un iznesu traukus verandā, paņemdams līdzi arī Maurīcijas mazo, saldo ananasu. Es mielojos un vēroju, kā piekrastē piestāj laivas; tās vadīja glīti, garmataini zvejnieki spožām acīm, viņu ādas krāsa variē- jās no vara un bronzas līdz sodrēju melnai, un košie apģērbi atstāja kaunā dārzos augošos hibiskus un liesmainās bugenvi- lejas. Laivas bija piekrautas ar sniegbaltiem koraļļu zariem, daudzkrāsainiem, kā leopards plankumainiem kauri un konusveida gliemežvākiem. Laivu priekšgalā bija iespraustas nūjas, apkārtas ar kaklarotām no sīciņiem gliemežvāciņiem, kas saulē vizēja visās varavīksnes krāsās. Saule tikko bija pāri kalniem iz- nirusi virs viesnīcas, nokrāsojusi debesis zilpelēkas, apzeltījusi dažus baltos, tuklos mākoņus, kas lēni peldēja debesīs, spoži ie- vizinājusi putu krokas gar rifa malu un vērtusi lagūnas rāmos ūdeņus caurspīdīgus kā safīrs.
Gandrīz tajā pašā mirklī, kad apsēdos, uz mana galdiņa saklupa putni, dedzīgi vēlēdamies, neatkarīgi no ēdienkartes, dalīties manās brokastīs. Tur bija siseņstrazdi ar glītu melnu un šokolādes brūnu apspalvojumu, banāndzelteniem knābjiem un acīm, arī dziedātāj žubītes - gaiši zaļās, palsi sviestdzeltenās mātītes un tik atšķirīgie, koši zaļgandzeltenie un melnie tēviņi, un vēl melnbaltie ūsainie bulbuli ar skaistām spilgti sarkanām ūsām un astēm. Visi padzērās pienu no krūzes, atzina tēju par pārāk karstu un tad satupās, pievērsuši ilgpilnus skatienus ananasam. Izkasīju sulīgo mīkstumu no augļa raupjās mizas, kas atgādināja aizvēsturiska dzīvnieka bruņas, un atstāju atliekas uz galda - nākamajā mirklī tās pilnīgi pazuda zem putnu virmojošā, skaļi ķildīgā klājiena.
Padzēris tēju, es paņēmu masku un nirstamo cauruli un lēni soļoju uz pludmali. Kad biju sasniedzis smiltis, pāri paisuma iezīmētajām rievām uz visām pusēm aizzibēja un savās alās paslēpās spokkrabji, kuru gandrīz caurspīdīgie ķermeņi, dzīvniekiem tupot nekustīgi, vispār nav saskatāmi. Lagūnas krastā jūra viegli glāstīja baltās smiltis, it kā kaķēns klusi laktu pienu no tasītes. Ūdens, kad tajā iebridu līdz potītēm, likās silts kā remdenā vannā.
Smilšu kārtu man pie kājām rotāja dīvaini raksti - it kā kāds būtu soļojis pa seklo ūdeni un iezīmējis smiltīs simtiem izplūdušu jūraszvaigžņu kontūru. Savādās kontūras atradās cieši cita pie citas, it kā veidodamas smiltīs īpatnēju zvaigznāju. Lielākā kontūra no vienas malas līdz otrai bija apmēram pēdu gara, mazākā - apmēram apakštases lielumā.
Vēlēdamies uzzināt, kādas izskatās šīs spocīgās jūraszvaig- znes, es izmēģinājumam pabāzu zem vienas kājas īkšķi un ap- vāzu. Mans atradums iznira no slēpņa un uz mirkli uzlidoja augstāk, izkaisot ap sevi smalku smilšu kārtiņu, un manām acīm atklājās skaista, raupja jūraszvaigzne gaiši ķieģeļsarkanā krāsā, viscaur izraibināta ar blāviem baltiem un sarkaniem raibumiem. Kaut arī šie radījumi izskatās pievilcīgi mīksti un pūkaini kā Ziemassvētku eglītes galotnes rotājums, pieskaroties tie izrādās cieti un raupji kā smilšpapīrs. Tā, kuru es ar īkšķi biju tik nepieklājīgi uzjundījis no smilšu gultas, dzidrajā ūdenī lēni griezdamās, augšpēdus nolaidās jūras dibenā. Jūraszvaig- znes vēders bija bāli dzeltens kā ziloņkauls, uz katra stara galu stiepās dziļa grope kā atvērts rāvējslēdzējs. Gropēs slēpās pēdu miriādes - apmēram četrus milimetrus gari tausteklīši ar plakanu taustekli galā. Katra šī pēda spēja darboties patstāvīgi, tādēļ tausteklīši gropēs pastāvīgi kustējās, izpletās un sarāvās, cenšoties satvert kādu virsmu, pie kuras piestiprināties.
Neatrodot šādu virsmu un acīmredzot nākot pie slēdziena, ka apvēlusies augšpēdus, jūraszvaigzne pavilka viena stara smailo galiņu sev apakšā. Šādi atspērusies, tā šķietami bez mazākajām pūlēm turpināja slidināt sev apakšā elastīgo staru, vienlaikus ielokot arī tam līdzāsesošo staru galiņus, un galu galā ar trīs staru palīdzību dzīvnieks lēni un uzmanīgi sāka slieties augšup. Pārējie stari atliecās un tad izstiepās augšup kā rokas pirksti, un drīz vien zvaigzne uz balstošajiem stariem stāvēja vertikāli kā ritenis. Augšup pavērstie pirksti plati iepletās, un viss jūraszvaigznes ķermenis lēni un graciozi slīga lejup kā jogs, nobeidzot īpaši sarežģītu un daiļu vingrinājumu. Jūraszvaigzne nu bija atkal nostājusies pareizi, atlika tikai izvilkt no apakšas pārējos starus. Viss šis process norisinājās kā palēninātā filmā - tik lēni un graciozi, ka ikvienai balerīnai, to vērojot, acīs sanestos asaras.
Taču tad jūraszvaigzne izdarīja ko tādu, ko pat vistalantīgākā balerīna nespētu atkārtot. Gulēdama smiltīs, tā manu acu priekšā gluži vienkārši nozuda, atstājot smiltīs tikai vieglu kontūru - gluži kā nozuda Češīras kaķis, atstājot gaisā tikai smaidu. Patiesībā, protams, kamēr pati jūraszvaigzne gulēja šķietami nekustīgi, simtiem sīko kājiņu zem tās vēdera bija ņirbinājušas smiltis, tā ka rezultātā dzīvnieks iegrima, pazūdot skatienam, un no jauna pārklājās ar smalkajiem, baltajiem graudiņiem. No tā brīža, kad biju uzjundījis jūraszvaigzni, līdz nozušanas mirklim bija pagājušas labi ja divas minūtes.
Iebridis ūdenī, es biju stingri apņēmies mesties peldus un doties tieši dziļumā, taču īstenībā piecas minūtes biju pavadījis, vērojot spokkrabjus, vēl piecas - apbrīnojot paisuma izskaloto drazu kruzuļus, un nu divas minūtes, stāvēdams līdz potītēm ūdenī, pētījis, kā šis guru jūraszvaigznes izskatā iegrimst smilšu nirvānā. Visu šo laiku zvejnieki, kas līdzīgi košiem papagaiļiem tupēja savās laivās, tika vērojuši mani ar tikpat dzīvu interesi, kādu es veltīju piekrastes dabas izpētei. Viņi savu ziņkāri tomēr neizrādīja un necentās man uzplīties ar savām precēm, kā to tik uzmācīgi dara ielu tirgotāji citās zemēs. Maurīcijas iedzīvotāji ir pārāk pieklājīgi, lai tā uzvestos. Es pamāju zvejniekiem, un viņi, plati smaidīdami, atmāja man pretī.
Apņēmies vairs nenovirzīties no mērķa, iebridu ūdenī līdz jostasvietai, uzliku masku un palīdu zem ūdens, lai saslapinātu galvu un muguru, tādējādi kaut mazliet atvēsinoties no pamatīgi karstās rīta saules. Tikko mana seja ar masku nokļuva zem ūdens, jūra šķietami pazuda, un vairs nespēju atraut skatienu no zemūdens valstības sev pie kājām.
Tajā pašā mirklī es aizmirsu apņemšanos nirt dziļākā ūdenī, jo mani apņēma tik savāda pasaule, kādu ikviens zinātniskās fantastiskas rakstnieks iztēlojas Marsa ainavu. Nedaudz neomulīgi tuvu manām kājām gulēja seši vai septiņi lieli, plakani jūraseži kā ziemojošu ežu pulciņš ar jūraszāļu plūksnām un koraļļu drumslām starp adatām, tā ka no attāluma tie atgādināja ar zālēm apaugušus, tumšus lavas pikučus. Izlocījušies pa vidu jūrasežiem smiltīs kā sauļojoties laiski izstiepušās čūskas gulēja vairāki īpatnēji veidojumi - kaut kas līdzīgs apmēram četras pēdas garām un collas četras resnām caurulēm. Šie radījumi atgādināja dīvainu zemūdens putekļu sūcēju caurules, kas darinātas no trīs collas gariem, savstarpēji sametinātiem pus- caurspīdīga, samirkuša brūna papīra posmiem, un atsevišķās vietās visā garumā bija sākušas apaugt ar īpatnējām, plušķainām sēnītēm.