Anemonēs un tām visapkārt uzturējās vairākas skaistas, apmēram trīs collas garas klaunzivis spoži oranžā krāsā ar platām sniegbaltām šķērssvītrām. Šīs glītas, mazās zivtiņas dzīvo simbiozē ar anemonēm. Tās mitinās starp dzeldīgajiem taustekļiem, kas citas zivis nogalinātu, tādējādi anemones klaunzivīm ir gan mājas, gan neieņemams cietoksnis, kur paslēpties briesmu brīžos. Pateicībā par aizsardzību, zivis, protams, dalās ar anemoni drusciņās no sava mielasta galda. Kā un kāpēc šāda interesanta sadzīve sākusies, nav zināms. Anemones nekādā ziņā nevar saukt par izcili saprātīgām būtnēm, tāpēc atbildes uz jautājumu, kā tās iemanījušās izprast klaunzivs noderīgumu un izvairās tās sadzeldīt, joprojām nav atrastas.
Šur tur koraļļu dziļumos gulēja lielas gliemenes, no kurām redzamas bija tikai vāku robainās malas un starp tām vīdošā mantija, tādējādi atgādinot biezu zilganu un varavīkšņaini zaļu lūpu plato smaidu. Šīs apmēram kokosrieksta lieluma gliemenes, protams, bija tālāk rifā sastopamo slaveno milzu gliemeņu radinieces, kuru gigantiskie vāki varēja būt līdz pat divsimt mārciņu smagi un savas trīs pēdas plati. Ir dzirdēti daudzi šausmu stāsti par nelaimīgajiem nirējiem, kam gadījies nejauši ielikt kāju starp šo gliemeņu vākiem, kas tad acumirklī aizcir- tušies kā lamatas (tā uztraukuma brīdī rīkojas visas gliemenes) un lēmušas gūstekņus nāvei noslīkstot. Precīzi fiksētu datu par šādiem gadījumiem gan nav, kaut arī, protams, ir pilnīgi iespējams, ka vāki aizcērtas un, ja vien nirējam nav pie rokas naža, ar ko pārcirst gliemenes masīvo slēdzējmuskuli, vāki paliek nesatricināmi un neatverami kā cietokšņa vārti. Arī koši krāsainās gliemežnīcas dzīvo savdabīgā simbiozē, jo to spožajā mantijā mitinās daudz mazu vienšūnas aļģu ar pievilcīgu vārdu - Zooxanthelae. Šie sīciņie radījumi pārtiek no gliemenes iesūktās barības un pateicībā par to nodrošina gliemeni ar papildu skābekli. Sanāk tāda kā norēķināšanās par dienišķo maizi ar svaigu gaisu - domāju, ka mēs visi vēlētos, kaut spētu darīt tāpat.
Pārcēlos uz otru klints pusi, iepriekš pārbaudījis, vai tuvumā nav parādījusies skorpionzivs, un nonācu aci pret aci ar vēl vienu simbiotiskas sadzīves piemēru. Tur peldēja neliels bariņš daudzkrāsainu zivju, tajā skaitā viena koferzivs un trīs koši dzeltenas ķirurgzivis. Koferzivs izskatījās patiesi neiedomājami. Tā bija tikko trīs collas gara, koši oranža ar melniem punktiņiem, tomēr vairāk par košo krāsojumu mani pārsteidza zivs neparastā ķermeņa uzbūve - tā atgādināja četrstūrainu kaula kastīti ar tajā atstātiem caurumiem spurām, zem- astes atverei, acīm un mutei. Astei tādējādi nācās griezties riņķī vien kā piekaramā motora dzenskrūvei. Šāds pārvietošanās veids kopā ar lielajām, apaļajām, vienmēr pārsteiguma pilnajām izvalbītajām acīm, stūraino ķermeni un punktoto tērpu padara zivi par vienu no rifa dīvainākajiem iemītniekiem.
Ķirurgzivis izskatījās pilnīgi citādas. Dzeltenie ķermeņi bija apmēram mēness formā ar augstu, izvirzītu pieri un uz priekšu izstieptu muti kā cūkas šņukuru. Savu vārdu zivis ieguvušas, pateicoties diviem asiem, skalpeļveidīgiem nažiem pie astes. Šos bīstamos ieročus ķirurgzivs spēj savāzt un noslēpt kā kabatas naža asmeni.
Tomēr pārsteidzošāks par šo zivju izskatu bija abu sugu starpā notiekošais. Divas ķirurgzivis sastingušas karājās cieši līdzās klintij, savukārt koferzivs, ik pa brīdim apstājoties, manevrēja šurpu turpu kā dīvaina, oranža laiva. Šīm zivīm pa vidu šaudījās trīs sīkas, kustīgas zivtiņas - mazie jūras grunduļi ar spožiem tumšziliem un debesziliem plankumiņiem. Jūras grunduļi darbojās kā apkopēji, kas rosīgi apkalpoja visus trīs klientus, nosūca tiem no ādas parazītus, tad, gabaliņu atkāpušies, it kā nopētīja savu "rokudarbu", un no jauna šāvās klāt, atgādinot trīs pārsmalcinātus frizierus, kas apbrīno pašu radīto jauno frizūru. Vēlāk es uz galvenā rifa reizēm redzēju zivis gaidām savu kārtu šajā zemūdens friziersalonā, kur mazie, zilie bārddziņi šaudījās kā sadeguši, lai tiktu galā ar klientu rindu.
Mani tik ļoti apbūra viss uz šīs klints redzētais, ko vēlāk mīļi nodēvējām par Sv. Pāvila katedrāli - sīkās jūras anemones, jūras vēdekļi, daudzstaru tārpi, garneles, krabji un vesels birums citu radību, ka, izrādījās, biju vienā vietā pavadījis veselu stundu, taču tik un tā visu netiku apskatījis. Uz vienas pašas klints pulsēja dzīvu būtņu miriādes, kuru izpētīšanas sākšanai vien dabaszinātniekam vajadzīgs ducis mūžu. Peldēdams atpakaļ brokastīs, es prātoju, kāds gan izskatīsies galvenais rifs? Drīz es to uzzināšu. Tas bija kaut kas neaprakstāms.
NO GRĀMATAS "TIEŠĀ TRĀPĪJUMĀ"
Otrajā dienā mēs nonācām meža klajumā, kas bija izveidojies, nogāžoties vienam no milzīgajiem kokiem. Lietusgāzes bija izskalojušas augsnes virskārtu zem slīpumā augošā koka saknēm, savukārt vēja brāzmas bija tās izrāvušas no zemes tik viegli, kā zobārsts izrauj zobu no žokļa. Šis fakts skaidri liecināja, kāpēc tropiskie meži ir tik vārīgi. Augsnes virskārta ir pavisam plāna, tāpēc kokiem vajadzīgas milzīgās balsta saknes, lai noturētos stāvus. Patiesību sakot, gigantiskie koki barojas paši no sevis, jo nobirušās lapas bez kavēšanās satrūd un veido humusu, ar ko saknēm baroties. Šis process ir tik straujš, ka spēj rasties tikai pavisam plāna augsnes kārta. Tādēļ pēc koku izciršanas, kas tik šausminošā tempā notiek visā pasaulē, atbrīvojusies augsnes kārta vienīgi pavisam īsu bridi ir derīga lauksaimniecībai vai ganībām. Pēc tam notiek pilnīga erozija. Tomēr dabiska koku krišana (kā mūsu tikko atrastā) dod mežam labumu. Milzīgais koks gāzdamies sašķaida un nogāž mazākos kokus savā ceļā, un izrauj plaisu biezajā meža baldahīnā. Pa atvērušos plaisu mežā iespīd saule, un krūmi, ložņaugi un mazie kociņi, kas pirms tam bija cīnījušies par eksistenci meža grīdas tumsībā, strauji traucas augšup. Sēklas, kas varbūt pat daudzus gadus bija gulējušas sastingumā, pacietīgi gaidīdamas šādu gadījumu, izdzen asnus, un jaunais augs traucas pretī zilajām debesīm, pirms citi augi spraugu atkal aizseguši. Tādējādi viena šī meža milzeņa nāve ir sākums jaunai dzīvei un izaugsmei ap milzīgo karkasu.
Slīpumā abpus kritušajam stumbram mēs dzirdējām kokos skaļus pīkstienus, čalošanu un čabēšanu. Izpētes nolūkos pagājuši tālāk no takas, mēs ieraudzījām draiskojamies bariņu zirnekļpērtiķu - tie karājās koku zaros un ēda kaut kādus rožainus pumpurus. Šis nosaukums dzīvniekiem ir ļoti piemērots, jo ar garajiem, spalvainajiem, tumšajiem locekļiem un astēm (tās ir tik izveicīgas, ka pērtiķi prasmīgi lieto astes par piekto kāju) viņi tiešām atgādina dīvainus, milzīgus zirnekļus, kas auž savus tīklus starp koku zariem. Pretēji bļauru izrādītajai neviesmīlīgajai uzņemšanai, zirnekļpērtiķi šķita sajūsminājušies par mums, un, iekārušies savās apbrīnojamajās astēs, tie šūpojās aizvien tuvāk un tuvāk, zemāk un zemāk. Viens no pērtiķiem likās īpaši interesējamies par Lī, jo viņa tikko bija sākusi remdēt slāpes ar apelsīnu. Šūpodamies no zara uz zaru, viņš visbeidzot nonāca piecpadsmit pēdu attālumā no Lī un blenza uz viņu ar tik dedzīgu interesi, kādā aizrautīgs antropologs vēro aborigēna ēšanas paradumus. Li atlauza daiviņu apelsīna un pastiepa pērtiķim; mums par pārsteigumu, viņš bez vilcināšanās nolaidās vēl zemāk, sagrāba augli un iebāza mutē. Vēlāk zirnekļpērtiķi mums pa kokiem sekoja un ilgpilni blenza nopakaļ, līdz nepārprotami saprata, ka citi apelsīna piedāvājumi nesekos; tikai tad viņi atgriezās pie savām gaitām.