Makabija biezajos mežos un dziļajās ielejās - pavisam kas cits. Dažas dienas pēc atbrīvošanas putni nelidoja pa noteiktiem maršrutiem. Daži izlidoja ārpus raidītāju uztveres zonas un nerādījās pat vairākas nedēļas, laiku pa laikam tomēr mīklaini atgriežoties. Citi lidoja prom mežos, tomēr katru dienu atgriezās savās putnu mājās, lai ieturētu papildmaltītes. Vēl citi aizlidoja tikai dažus simtus pēdu no mājām un tur arī palika mēnešiem ilgi. Ar laiku kļuva skaidrs, ka putni pielāgojušies dzīvei brīvībā un ar katru dienu kļūst patstāvīgāki, izvēlas tos augļus un lapas, kas tiem garšo vislabāk. Mēs tomēr joprojām nodrošinājām papildu barību rezervei, jo nevēlējāmies, lai putni ciestu badu tādēļ, ka sezonas augļi savvaļas apstākļos pēkšņi izbeigtos. Laikā, kad rakstu šo grāmatu, divi no atbrīvotajiem baložiem atgriezušies pie barības platformām kopā ar saviem jaunuļiem. Ar zināmu piesardzību varam teikt, ka jaunā kampaņa bijusi sekmīga.
Tās ir lieliskas ziņas divu iemeslu dēļ. Kampaņa pierādīja, ka vairākās paaudzēs nebrīvē dzimuši putni spēj pielāgoties dzīvei savvaļā, un, droši vien tas ir vēl svarīgāk, - mēs bijām iemitinājuši putnus ārpus rajona, kas vienmēr dēvēts par Baložu mežu. Šī ieleja atradās dziļi kalnos, un to veidoja maza eksotisko kriptomēriju koku audze. Visa zināmā baložu populācija (1978. gadā droši vien mazāk par divdesmit pieciem putniem) ligzdoja tieši tur. Situācija, kad visi putni ligzdo pāris akru lielā teritorijā, protams, ir ārkārtīgi bīstama, jo bezbēdīgs ievestu pērtiķu bariņš vai cits tikpat bezbēdīgs primāts - cilvēks ar bisi - vai arī spēcīgs ciklons būtu varējis uz visiem laikiem
noslaucīt rožainos baložus no zemes virsas. Tomēr savvaļas putni stūrgalvīgi liedzās ligzdot kādā citā vietā. Šis fakts patiesi atbilda teicienam par visu olu glabāšanu vienā grozā, bet līdz ar jaunās kolonijas izveidošanos Makabija mežā mēs cerējām, ka putni pieķersies jaunajai vietai un uzsāks ligzdošanu tur. Kad šis uzdevums bija paveikts, mēs varējām turpināt koloniju dibināšanu citās piemērotās vietās visur Maurīcijā, lai tad, ja ar sākotnējo savvaļas koloniju notiktu kas nelāgs, mēs nezaudētu visu sugu.
***
…pirms vairākiem gadiem, kad tikko bijām uzsākuši baložu programmu, mēs bijām gatavi izmēģināt veiksmi ar citu sugu, šoreiz ar zīdītājiem - radījumiem, ko sauc par Jamaikas huti- jām. Šai programmai bija visas panākumu iezīmes, taču vēlāk notikušais pierādīja, ka šķietami vienkāršā un neapšaubāmi realizējamā projektā var gadīties negaidītas kļūmes, ja zaudējam modrību.
Hutijas ir grauzēji, kuras sastopamas vienīgi Kārību salās. Bahamu salās, Kubā un Jamaikā mitinās atšķirīgas sugas. Jamaikas hutijas, ko vietējie sauc par coney, ir brūnganzaļi dzīvnieki pundurpūdeļa lielumā un izskatās kā prāvas jūrascūci- ņas. Tās ir vienīgie lielie šīs salas vietējie zīdītāji, kam laimējies izdzīvot, kaut arī kādreiz to bijis pārpārēm un tie bijuši galvenais pārtikas avots vietējiem iedzīvotājiem un vietējām Jamaikas žņaudzējčūskām. Tomēr pārmērīga medīšana, izmantojot modernos ieročus, un mežu iznīcināšana šiem dzīvniekiem draudēja ar iznīcību. Savas pirmās hutijas - Džona Krova kalnos noķertus divus tēviņus un mātīti - trests ieguva 1972. gadā, pateicoties kādas tā līdzdalībnieces atbalstam; vēl astoņus dzīvniekus kolekcijai pievienoja 1975. gadā. No šiem dzīvniekiem nebrīvē tika iegūti pirmie hutiju mazuļi, un nākamo desmit gadu laikā sešdesmit vienā metienā piedzima deviņdesmit pieci mazuļi. Atbilstoši mūsu principam - neturēt visas olas vienā grozā - deviņpadsmit no tiem mēs pavairošanas nolūkos aizdevām sešām citām kolonijām četrās dažādās valstis.
1972. gadā, kad mūsu jaunā, lieliskā hutiju mītne bija gandrīz pabeigta, man piezvanīja viena no tresta pilnvarotajām - Flēra Klauza. Viņa pastāstīja, ka gaidot ierodamies ciemos Holivudas zvaigzni Džimiju Stjuartu un viņa sievu Gloriju un grasoties tos atvest uz Džērsiju. Es vienmēr paturēju acīs iespēju gūt kādu labumu, tāpēc apvaicājos, vai Stjuarta kungam labpatiktos atklāt mūsu jauno hutiju pavairošanas mītni, tādējādi sagādājot trestam zināmu publicitāti. Saņēmu atbildi, ka viņš būšot par to iepriecināts.
Norunātajā dienā es devos uz lidostu sagaidīt slavenības. Stjuarts ar savu viegli grīļīgo kovboja gaitu, tīkami piesmakušo balsi un stiepto intonāciju izskatījās gluži tāds pats kā uz ekrāna. Glorija bija daiļa sieviete - lieliski kopta, kāda vien bagāta amerikāniete var būt, nebeidzami šarmanta, taču vieglais spīdums viņas acīs brīdināja, ka šī dāma pavisam vienkārši var kļūt par kādu no mistera Vudhauza slavenajām tantēm , ja vien kaut kas nenotiek viņai pa prātam. Viņa bija viena no tām ēteriskajām personībām, kādām maitres d'hotel acumirklī izrāda lojalitāti un verdzisku padevību. Kamēr mēs ārpusē pie lidostas gaidījām, kad Džons piebrauks mašīnu, un par šo to pļāpājām, Džeimss Stjuarts pēkšņi nozuda. Vienu mirkli viņš bija turpat līdzās - garš, izstīdzējis, pieklājīgi smaidošs -, bet nākamajā brīdī bija izgaisis klusi un nemanāmi kā dūmu mutulis. Likās neiespējami, ka tik dižs vīrs (visās šī vārda nozīmēs) varētu izčibēt tik zibenīgi, ka neviens to pat nepamana.
- Kur ir Džimijs? - Glorija pēkšņi apsūdzošā balsī noprasīja, it kā mēs būtu nolaupījuši viņas vīru. Mēs visi bezrūpīgi pavērāmies apkārt.
- Varbūt viņš iegriezies miera ostā, - es minēju, izmantodams šo amerikāņu teicienu, kas mani allaž sajūsminājis.
- Viņš tur iegriezās jau lidmašīnā, - Glorija teica. - Kur gan viņš pazudis?
Izslēdzis miera ostu no iespējamo slēptuvju saraksta, es neparko pasaulē nevarēju iedomāties citu vietu, uz kurieni Stjuarts varētu būt devies. Glorijas pieaugošais satraukums arī man lika justies neomulīgi. Vai viņš būtu nolaupīts? Es jau tagad spēju iztēloties analfabētiskos preses virsrakstus: "DŽEIMSS STJUARTS SAGRĀBTS HUTIJU BALLĪTĒ - SLAVENS AKTIERIS NOZUDIS NO ZEMES VIRSAS GLUŽI KĀ DZĪVNIEKI, KO VIŅŠ DEVIES APCIEMOT." Tā nebija gluži tāda publicitāte, kādu vēlējos trestam.
Tajā brīdī Džons piebrauca automašīnu.
- Vai man iet un pateikt Stjuarta kungam, ka mašīna ir klāt? - viņš vaicāja.
- Kur viņš ir? - mēs visi reizē vaicājām.
- Ārā uz skrejceļa aplūko lidmašīnu, - Džons paskaidroja.
- Ejiet un dabūjiet viņu rokā, - Glorija izrīkoja. - Viņš nav no lidmašīnām atraujams.
- Kā viņš tur tika klāt? - es brīnījos, jo Džērsijas lidostas drošības dienests darbojās stingri.
- Vai vari iedomāties kādu aizturam Džeimsu Stjuartu, kad viņš to pazinis? - Džons vaicāja.
Drīz vien bēglis lēkšiem atgriezās pie mums.
- Ēēē… tur tāda smuka, maza lidmašīnīte, - viņš paskaidroja. - Jā, tāda maziņa, loti jauka. Tāda omulīga, vai ne? Jauka. Tādu vēl nebiju redzējis.
- Kāp iekšā mašīnā, Džimij, - Glorija teica, - tu visus aizkavē.
- Jā, jā, - Džimijs atsaucās, vai nu nejuzdamies vainīgs, vai nemaz neklausīdamies. - Priecājos, ka to ieraudzīju. Tāda jauka.
Kad bijām paēduši pusdienas, Džimijs ar milzu šarmu atklāja hutiju mītni un apgalvoja, ka "hūtes" viņam patikušas jau kopš pirmās tikšanās reizes (apmēram pirms piecām minūtēm). Kad smagais uzdevums bija paveikts, mēs abus aizvedām vakariņās pie draugiem.