Ziemas dārzā iemalkojot dzērienus un vēlāk baudot teicamu maltīti, Džimijs izskatījās noraizējies. Man likās, ka viņu nogurdinājis garais lidojums - laika maiņa graujoši ietekmē visus. Kad vakariņas bija paēstas, mēs sapulcējāmies viesistabā, kur Džimijs uzmanīgi novietoja garo, grīļīgo stāvu milzīgā dīvānā. Viņa skatiens bezmērķīgi klīda pa istabu un pēkšņi apstājās pie kaut kā, kas viņu ieinteresēja.
- Hei, klaviere! - viņš iesaucās, blenzdams uz mazu flīģelīti istabas stūrī.
- Džimij, nē, - Glorija brīdinoši teica.
- Jā, ser, klaviere, - Džimijs atkārtoja tik sajūsminātā tonī, it kā būtu izdarījis gadsimta atklājumu, - tāda maza maziņa klaviere.
- Džimij, nevajag, - Glorija vēlreiz brīdināja.
- Mazs meldiņš… - Stjuarts sapņaini teica un sāka sliet garo torsu augšā no dīvāna, viņa acīs mirdzēja fanātiska liesmiņa.
- Lūdzu, Džimij, nespēlē klavieres! - Glorija izmisīgi lūdzās.
- Aha, zinu… "Kovboja Džo regtaims"… - Džimijs tuvojās instrumentam. - Jā, serr, "Kovboja Džo regtaims".
- Džimij, lūūūdzu! - Glorija lūdzās, balsij aizlūstot.
- Jā, tāds jauks, jauks meldiņš, - Džimijs apsēdās uz klavieru soliņa. Viņš pacēla vāku, un flīģelīša taustiņi izsmaidīja platu krokodila smaidu.
- Tā - ēēē - paskatīsimies - ēēē, kā nu tur bija, - Džimijs murmināja, ar garajiem pirkstiem uzsizdams pa taustiņiem. Mēs acumirklī apjautām divas lietas. Pirmkārt, Džimijam Stjuartam nebija ne mazākās muzikālās dzirdes, un otrkārt - viņš neprata spēlēt klavieres. Turklāt no visa dziesmas teksta viņš atcerējās tikai nosaukumu. Visus gadus, kad biju vērojis viņa nevainojamo tēlojumu uz ekrāna, es nekad neko tamlīdzīgu nebiju redzējis. Džimijs spēlēja pilnīgi greizi un tikpat greizi arī dziedāja, cenzdamies abus meldiņus savienot. Viņš savā aizsmakušajā, ķērkstošajā balsī vēl un vēlreiz dziedāja dziesmas nosaukumu, atgriezdamies pie sākuma ik reizi, kad nodomāja, ka kaut ko izlaidis. Sajūta bija tāda, kā vērojot cilvēku bez rokām cenšamies pārpeldēt Lamanšu; tas bija līdz sāpēm smieklīgi, bet smieties mēs neuzdrošinājāmies, jo kinozvaigzne savu priekšnesumu izpildīja ar tādu lepnumu. Beidzot viņš šķita izvarojis "Kovboja Džo regtaimu" pēc sirds patikas un laimīgs pagriezās pret mums.
- Vai jūs gribētu dzirdēt vēl kādu meldiņu? - viņš vēlīgi ierosināja. Man uzmācās kārdinājums pieprasīt "Zvaigžņoto Karogu", tomēr es apspiedu šo vēlmi.
- Džimij, mums jāiet, - Glorija uzstāja.
Un viņi aizgāja.
Noklausīties kādu slavenā Džimija Stjuarta priekšnesumu bija liels pagodinājums, taču es biju pārliecināts, ka viņa sieva tam nepiekrīt.
Jauna dzīvnieka parādīšanās trestā vienmēr ir satraucošs notikums, īpaši tā ielaišana jaunā miteklī un iespēja vērot tā ie- kārtošanos. "Hūtes", kā mūsu jaunos iemītniekus tika nokristījis Džimijs Stjuarts, tomēr izrādījās drīzāk izņēmums no likuma. Kaut arī hutijas bija glīti, tukli dzīvnieki ar smagnēju ķermeņa pakaļējo daļu un tādēļ izskatījās tā, it kā valkātu pārmēru lielas bikses, viņām trūka cerētās dzirkstošās personības. Hutijas uzrādīja apmēram tikpat daudz dzīvesprieka kā baznīcas vecāko bariņš kāda savējā bērēs. Bija tikai viena lieta, ko viņu izdarībās varētu kaut aptuveni saukt par ekscentrisku. Kā jau lielākā daļa dzīvnieku, arī hutijas nebija rokasgrāmatās lasījušas savas uzvedības aprakstus, tādēļ nezināja, ka tām pieklājas dzīvot tikai un vienīgi uz zemes. Smagnēji un pilnīgi bez jebkādas izteiksmes tās rāpaļāja pa zariem savos būros un attupās pie pašiem griestiem - droši vien iztēlojoties sevi par bezspārnu putnu baru. Tiesa, es novēroju jaunos dzīvniekus bieži spēlējam kaut ko līdzīgu "sunīšiem", bet šī rotaļa bija ļoti nosvērta un atgādināja korpulentu Viktorijas laikmeta bērnu spēlēšanos vienīgi tādēļ, lai izpatiktu vecākiem.
Kad trestā izaudzēto hutiju mazuļu skaits bija pietiekami liels, mēs sākām apdomāt jautājumu par dzīvnieku atgriešanu savvaļā. Mūsu toreizējais zinātniskais līdzstrādnieks Viljams Olivers aizbrauca uz Jamaiku visu sagatavot - izvēlēties piemērotu vietu (piemērotu no hutiju viedokļa, īpaši pasargātu no medniekiem) un iesaistīt pasākumā Kingstonas Hope zoodārzu. 1985. un 1986. gada laikā četrdesmit četras no mūsu Džērsijā izaudzētajām hutijām tika nosūtītas uz Jamaiku un iekārtotas īpaši hutiju ģimenēm būvētos būros Hope zoodārzā. Pa to laiku izraudzītajā vietā tika veikti plaši veģetācijas pētījumi, lai pārliecinātos, ka hutijām netrūks barības. Tad viņas tika aizvestas uz savvaļā atlaišanas vietu, katra ģimene atradās savā pagaidu mītnē ar īpaši konstruētu, pa pusei mākslīgu akmeņu krāvumu jeb coney alu. Pēc nedēļas vai divām, kad dzīvnieki šķita pieraduši pie jaunajiem apstākļiem, žogs tika novākts, un katra grupiņa tika novērota līdz pat trim mēnešiem.
Pirmie novērojumu rezultāti bija ārkārtīgi iepriecinoši. Sākotnējā posmā tikai trīs dzīvnieki nozuda, toties pārējie ātri kļuva patstāvīgi un jutās lieliski. Mēs pamatoti cerējām, ka savvaļā atlaišanai būs panākumi. Tomēr, kad hutiju apdzīvotā teritorija tika apsekota pēc ilgāka laika, atradās tikai astoņas hutijas. Visi astoņi dzīvnieki (to skaitā divi šeit ieņemti un dzimuši) bija lieliskā formā. Toties pārējos neizdevās atrast arī pēc sešu nedēļu ilgiem meklējumiem. Nākamajā gadā atradās tikai divi dzīvnieki - viens Džērsijā dzimušais, otrs, kā likās, savvaļā radītais. Abi bija labā formā, taču pārējo hutiju atrašanās vieta kā bija, tā palika nezināma. Atrastie dzīvnieki bija pirms laba laika teicami pielāgojušies savvaļai un uzvedās, kā jau hutijām pieklājas. Izvēlētā vieta likās ideāla - ar pietiekamu daudzumu pārtikas un mednieku neapdraudēta. Tādējādi mums nācās secināt, ka dzīvnieku nozušanā vainojama slimība vai savvaļas sunu un kaku uzbrukumi. Tomēr mēs vārda > > >
tiešā nozīmē nebijām atmetuši cerību [38] , jo tobrīd sadarbojāmies ar Hope zoodārzu, lai tajā nodibinātu pietiekami lielu pavairošanas koloniju un ar Vestindijas universitātes studentu palīdzību šos dzīvniekus vēlreiz mēģinātu atgriezt savvaļā.
Visas vilšanās, ar kādām gadās sastapties saistībā ar dzīvnieku nonākšanu savvaļā, vairāk nekā ar uzviju atlīdzina brīdis, kad apvienotiem spēkiem izdodas sasniegt panākumus - tā tas notika ar zeltainajiem lauvtamarīniem. Šie apburošie radījumi, mazākie no primātiem, kopā ar saviem tuvākajiem radiniekiem kalitriksiem dzīvo Brazīlijas piekrastes lietus mežos. Diemžēl šo īpašo lietus mežu nežēlīgi un bez apdomas iznīcina; atlikuši tikai koku puduri, kas reizēm pat neatrodas līdzās cits citam, tādējādi katrā pudurī mītošie dzīvnieki ir izolēti un nevar atjaunot savas sugas ģenētiskos resursus, pārojoties ar sugasbrāļiem, kas mīt tikai dažas jūdzes tālāk. Kādreiz Atlantijas piekrastes lietus mežs aizņēma simt trīsdesmit piecus tūkstošus kvadrātjūdžu lielu teritoriju. Šobrīd atlikuši mazāk nekā pieci procenti no šā meža platības, un arī atlikušo daļu nemitīgi nolīdzina ar cirvi, uguni un buldozeru. Meža sašķelšana noved līdz izmiršanas robežai ne tikai tamarīnus, bet arī citus dzīvniekus un augus, kas uztur šo neparasto ekosistēmu. Nocērtot tropu koku, tiek nodarīts tāds pats ļaunums kā nopostot milzīgu pilsētu, jo tiek iznīcināti tūkstoši radījumu, kas dzīvojuši šajā kokā un tā apkārtnē.