Zeltainais lauvtamarīns ir varbūt pat visskaistākais zīdītājs pasaulē. Dzīvnieks ir mazliet lielāks par tikko dzimušu kaķēnu, tam ir ārkārtīgi gari "mākslinieka" pirksti un kuplas spalvas, kas izskatās gluži kā no zelta. Šis apbrīnojamais, vizošais kažoks ieskauj tamarīna seju kā pa pusei saslējušās krēpes, tā dēļ dzīvnieks izskatās pēc lauvas. Kā visi kalitriksi un tamarīni, šie radījumi kustas ārkārtīgi strauji un reizēm pārvietojas tādā ātrumā, ka nav iespējams kustībai izsekot ar aci. Zeltainie lauv- tamarīni ir visēdāji, tie lielākoties pārtiek no augļiem un kukaiņiem, taču labprāt pamielojas arī ar koku vardēm un, kā nesen atklājies, var pat dienas laikā ierāpties koku dobumos un pievienot savai ēdienkartei tur miegā karājošos sikspārņus. Viņu balsis ļoti atgādina putnu čivināšanu, spalgos ķērcienus
un trellus.
It kā ar mežu iznīcināšanu vien nepietiktu, šie brīnišķīgie mazie dzīvnieciņi ir arī iecienīti mājas lutekļi un biomedicīnas pētījumu objekti, tāpēc 20. gs. sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā man kļuva skaidrs, ka sugai draud briesmas. Tika aprēķināts, ka vēl atlikušajos meža pleķīšos mitinās ne vairāk par simt piecdesmit dzīvniekiem. Šo satraucošo situāciju savā grāmatā brīnišķīgi izgaismojis Adelmars F. Kombra-Filho, Riodežaneiro primātu centra direktors. 1972. gadā tika organizēta konference, kurā apsprieda šo dzīvnieku nožēlojamo stāvokli un mēģināja izvērtēt gan savvaļā, gan nebrīvē dzīvojošās populācijas. Bija nepārprotami skaidrs, ka ārkārtīgi nozīmīgi ir vienlaikus nodibināt populācijas nebrīvē un ķerties pie problēmas risināšanas savvaļā. Šis darbs bija sekmīgs, galvenokārt pateicoties doktores Devras Kleimanes pašaizliedzīgajam darbam. No 1972. līdz 1980. gadam zeltainie lauvtamarīni bija sastopami pavisam nedaudzos zoodārzos, galvenokārt Amerikā. Zoodārzi ļoti rūpīgi paplašināja savas mazās kolekcijas, un rezultāti bija teicami. Zeltaino lauvtama- rīnu populācija nebrīvē piecu gadu laikā pieauga no simt piecdesmit trīs līdz trīssimt trīsdesmit dzīvniekiem - apmēram divreiz vairāk nekā savvaļā. Katru gadu piedzima piecdesmit līdz sešdesmit mazuļu, tādējādi bija izveidojusies pietiekami liela, stabila populācija, lai sāktu domāt par dažu nebrīvē audzēto eksemplāru palaišanu savvaļā. Šis projekts vainagojās panākumiem, pateicoties zoodārzu konsorcija izveidošanai šīs sugas pārskatam.
1978. gadā mēs saņēmām savu pirmo zeltaino lauvtama- rīnu pāri un pievienojāmies konsorcijam. Mūsu zeltaino lauv- tamarīnu ierašanās izraisīja pamatīgu sensāciju. Viens ir redzēt šā radījuma zīmējumu vai fotogrāfiju, bet pavisam cits - skatīt pašu dzīvnieku vaigā. Sīciņie primāti, vizēdami kā zelta dukāti, šaudījās pa būri tādā ātrumā, ka atgādināja lidojošus zelta lietņus. Spriņģodami apkārt un pētīdami jauno mājvietu, tie ņēmās korī čiepstēt, spiegt un čalot, šķita, katrs no viņiem kā miniatūrs ekskursijas vadītājs stāstīja citiem, kur tobrīd atrodas un kam pievērst uzmanību.
Kad zeltainie lauvtamarini bija iedzīvojušies, tie kalitriksu grupā nokļuva uzmanības centrā, jo pilnīgi noteikti bija paši spilgtākie un pievilcīgākie no šīs apburošās primātu saimes. Beidzot pienāca diena, kad mātīte sekmīgi dāvāja dzīvību dvīnīšiem (parasts metiena lielums šai sugai), diviem sīciņiem zelta tīrradnīšiem, kuri katrs varētu ērti ierīkoties mazā kafijas tasītē. Sākumā, kamēr abi bija ieķērušies vecāku biezajā spalvā un lieliski saplūda ar to, mazuļi bija gandrīz nesamanāmi, jo viņu sīkās sejiņas bija mazākas par piecdesmit pensu monētu. Augdami lielāki, mazie kļuva pārgalvīgāki un pameta drošo patvērumu, lai uz savu roku izpētītu būri, kaut arī bija gatavi jebkurā briesmu brīdī traukties atpakaļ drošībā vecāku skavās. Bija aizraujoši tos vērot saules gaismā vajājam tauriņus, kas bijuši gana neuzmanīgi un ielidojuši cauri būra režģiem. Pagriezieni, lēcieni, atspērieni un steigšanās pakaļ dancojošajiem kukaiņiem bija neticami graciozs baleta priekšnesums, turklāt tamarīnu kažoki saules staros vizēja krāsu miriādēs - no smilšakmens sarkanā līdz blāvi zeltainam kā laulības gredzens. Kaut kāda iemesla pēc mans ierosinājums nosaukt mazos par Fortu un Noksu [39] visās aprindās tika uztverts ar izteiktu pretestību, tāpēc es paliku mazākumā un biju spiests no šīs idejas atteikties.
Tostarp plāni nebrīvē audzētos zeltainos lauvtamarīnus pārcelt savvaļā turpināja attīstīties. Protams, tik plaša mēroga projektu vajadzēja uzsākt ar lielu rūpību un pievērst uzmanību visām detaļām. Vajadzēja veikt ekoloģisku pētījumu, lai novērtētu zeltaino lauvtamarīnu populāciju savvaļā, un, kad tas izdarīts, izraudzīties vietu mežā, kur nedzīvo zeltainie lauvtama- rīni, bet kas ir piemērota nebrīvē audzēto dzīvnieku palaišanai.
Vienlaikus tika izraudzīti piecdesmit tamarini no pieciem ASV zoodārziem un nosūtīti apmācībai uz Rio primātu centru. Dzīvnieks, kas, iespējams, jau trešajā paaudzē dzimis nebrīvē, ir pieradis pie noteiktām barošanas reizēm, un viņam nekad nav nācies pašam meklēt barību. Vissvarīgākais ir tas, ka nebrīves drošībā nav tādu plēsēju kā čūskas vai vanagi un arī pret homo sapiens dzīvnieki izturas kā pret laipnu, devīgu draugu. Tāpēc dzīvnieki, ja tie vēlas izdzīvot, pamazām jāpieradina pie skarbas dzīves realitātes mežos. Kādā brīdī tika atklāts, ka tamarī- nus uztrauc un biedē koku zari, kas šūpojas. Labi konstruētajos zoodārzos, kur dzīvnieki līdz šim dzīvojuši, zari bija kārtīgi pienagloti, tādējādi zars, kas neiztur dzīvnieka svaru, sagādā tam uztraukuma pilnu piedzīvojumu, pirms tamarīns iemācās pārvarēt šo problēmu. Zeltainajam lauvtamarīnam nācās iekļaut savā diētā tādus savvaļas augļus, ko viņi nekad nebija nogaršojuši; bija apbrīnojami redzēt, ka jaunākie dzīvnieki mācību apguva ātrāk un ierādīja vecākiem, kas darāms.
Sākotnēji dzīvnieku palaišana brīvībā noritēja lēni, taču gan dzīvnieki, gan projektā iesaistītie cilvēki aizvien vairāk mācījās, un rezultāti galu galā bija sekmīgi. Kādā fotogrāfijā nebrīvē izaudzēts dzīvnieks redzams ēdam vardi - šāds kumoss viņam Vašingtonā nekad nebija ticis piedāvāts, tātad ir pierādījums, ka dzīvnieki iejutušies jaunajos apstākļos. Nākamajā fāzē bija paredzēts nebrīvē izaudzētos dzīvniekus salaist kopā ar savvaļas tamarīniem, un tā bija liela diena, kad nebrīvē dzimusi mātīte pēc pārošanās ar savvaļas tēviņu dzemdēja dvīņus. Ap to laiku mēs Džērsijā bijām tikuši pie vairāk nekā divdesmit pieciem zeltainajiem lauvtamarīniem un varējām piedalīties pasākumā ar pieciem saviem dzīvniekiem. Viņus kā vienu ģimeni izlaida brīvībā meža pudurī, kur nedzīvoja savvaļas tamarīni, un mēs ar lepnumu varējām teikt, ka mūsu grupiņa bija pirmā, kas projekta ietvaros radīja pēcnācējus, kuru abi vecāki bija gan dzimuši, gan auguši nebrīvē. Šis bija pierādījums (ja tāds vispār nepieciešams), ka, visām dažādajām disciplīnām strādājot vienotam mērķim, sugu pavairošana nebrīvē var notikt un notiek, un ar tās palīdzību mums varētu izdoties neskaitāmas sugas paglābt no iznīcības.
Es vienmēr atceros lielisko pikniku kopā ar Rodžeru Peinu un viņa ģimeni, kad otro reizi apmeklēju ASV. Tas, protams, bija Rodžers, kurš veicis tik daudz lielisku pētījumu par vaļiem un kuram pienākas pateicība par sērīgi brīnišķīgajām vaļu dziesmām, kuras tik daudzi cilvēki aizgrābti klausās un ilgojas uzzināt, ko šie milzīgie, neparastie dzīvnieki saka cits citam. Taču piknika laikā Rodžers man vaicāja, ar ko nodarbojas trests, un es centos izskaidrot mūsu mērķus un uzdevumus.
Visbeidzot Rodžers teica: - Domāju, ka saprotu jūsu mērķi - jūs viņus pavairojat, lai tie nonāktu šeit, ja vien vēl ir kāda šejiene, kur dzīvniekiem atgriezties. - Tā viņš kodolīgā teikumā iezīmēja vienu no mūsu programmas problēmām: ja nav labāka apzīmējuma, nosauksim to par "šejienes sindromu".