— Es arī esmu priecīga, tevi atkal satikdama, — smaidīja Romoleta. — Tev laikam ir daudz man ko stāstīt.
— Te visi ir ļoti apmierināti, — metās starpā krustmāte Kukurūzvālīte, — tikai es ne. Kā liekas, jums abiem nepieciešams iemācīties to, kas rakstīts manā grāmatā. Romoleta, sēdies tur!
Meitene piebīdīja krēslu tuvāk un, nometusi kurpes tālu nost, saritinājās uz tā ar visām kājām. Krustmāte Kukurūzvālīte atsāka lasīt trešo nodaļu, kurā bija paskaidrots, kāpēc nevajag rakstīt uz sienām vārdus, kas apvaino garāmgājējus. Klibiķītis un Romoleta klausījās ļoti uzmanīgi: Klibiķītis tāpēc, ka bija piešūts un nekā cita nevarēja iesākt. Romoleta turpretim to darīja ar sevišķu aprēķinu. To liecināja viņas izskats, un drīz jūs paši par to pārliecināsieties.
Tikusi līdz devītajai nodaļai, krustmāte Kukurūzvālīte sāka žāvāties. Sākumā viņa nožāvājās reizes divas, kamēr izlasīja vienu lappusi. Pamazām žāvas uzmācās arvien biežāk un biežāk: trīs reizes, četras, tad jau pēc katrām divām rindiņām… tad pie katras rindiņas… pie katra vārda… Beidzot nāca viens sevišķi garš žāvājiens, un, kad atkal aizvērās mute, reizē aizvērās arī lādzīgās kundzes acis.
— Tā ir vienmēr, — paskaidroja Romoleta, — tiek līdz pusgrāmatai un aizmieg.
— Un tagad mums jāgaida, kamēr viņa pamodīsies? — jautāja Klibiķītis. — Mani viņa piešuvusi tik cieši, ka es nemaz nevarētu atplest muti, ja iedomātos nožāvāties. Bez tam man steidzīgi jāuzmeklē draugs, ko neesmu redzējis jau kopš vakarvakara.
— To es nokārtošu, — pasacīja Romoleta.
Klusi un veikli viņa ar šķērītēm pārgrieza diegus. Klibiķītis izstaipījās, nolēca zemē, lai izpurinātu kājas, un atviegloti uzelpoja.
— Ātrāk, — čukstēja Romoleta, — iesim caur virtuvi!
Virtuvē bija elles tumsa, tikai vienā stūrī, apmēram tur, kur varētu atrasties izlietne, mirgoja četrpadsmit zaļas uguntiņas.
— Es jūtu kaķu smaku, — sacīja Klibiķītis. — Pareizāk sakot, jūtu septiņu kaķu smaku.
— Tie ir krustmātes kaķi.
No izlietnes puses iespurdzās septiņas balsis.
— Brālīt, — kāds teica, — tu esi ne vien klibs, bet arī akls! Vai tad neredzi, ka mēs esam suņi, tāpat kā tu?
— Ak, jūs melīgie kaķi, — iesaucās Klibiķītis, noskaizdamies ne pa jokam. — Jūsu laime, ka nevaru kavēties, citādi es ar nagiem iemācītu jūs ņaudēt. Krustmāte Kukurūzvālīte man vēl paldies pasacītu.
— Vau, — korī norēja visi septiņi kaķi.
Klibiķītis aizkliboja pāri virtuvei un nosēdās pretī saviem septiņiem radagabaliem.
— Ņau, — viņš izaicinoši ieņaudējās.
Septiņiem inčiem kļuva pavisam nelabi ap dūšu.
Vai jūs dzirdējāt? — ierunājās vismazākais. — Viņš patiešām prot ņaudēt!
— Jā, tīri labi, ņemot verā, ka viņš ir suns.
— Ņau, — atkārtoja Klibiķītis, — ņau, ņau, ņau!
Viņš droši vien uzstājas raidlugās par skaņu atdarinātāju, — prātoja visvecākais no septiņiem kaķiem. — Viņā nav ko klausīties. Viņš tikai gaida aplausus.
— Ņau, — vēlreiz ieņaudējās Klibiķītis.
— Patiesību sakot, — saka ņurdēt kāds cits no septiņiem kaķiem, — arī es labprāt tā ņaudētu. Ja gribat zināt, man jau ir apnicis riet. Rejot mani katru reizi pārņem tādas bailes, ka spalva saceļas.
— Ak, tu muļķīt! — sacīja Klibiķītis. — Kāpēc tad tev ir bailes? Tas tāpēc, ka tu esi kaķis, nevis suns.
Tagad, ludzu, mani neapvainot. Pietiek ar to, ka mēs tevī klausāmies. Ej nu sazini, kas tu tāds esi!
— Esmu kaķis, tāpat kā jūs..
— Vienalga, suns vai kaķis, bet ņaudēt man patiktu.
Tad pamēģini, — mudināja Klibiķītis. — Zināsi, kā tas ir. Tev mutē būs vēl saldāka garša nekā…
Nekā pieniņam, ko dod krustmāte Kukurūzvālīte? — jautāja vismazākais no septiņiem.
— Simtreiz saldāka.
— Es tīri tā kā gribētu pamēģināt, — sacīja mazais.
Ņau, ņau, — iedrošinādams ņaudēja Klibiķītis. — Brālīši kaķīši, esiet drosmīgi, mācieties ņaudēt!
Kamēr Romoleta smējās, vēderu turēdama, vismazākais no septiņiem inčiem palaida klusu, nedrošu ņaudienu. Otrs viņam piebalsoja jau stiprāk, tad korim pievienojās trešais, un pēc kāda mirkļa jau visi septiņi kaķi ņaudēja kā septiņas vijoles Klibiķīša skaļās balss vadībā.
— Kā jums patīk?
— Tiešām, salda garša!
— Saldāka nekā piens ar cukuru!
— Starp citu, — Romoleta iesaucās, — jūs uzmodināsiet krustmāti Kukurūzvālīti. Klibiķīti, ejam prom!
Brīdinājums nāca par vēlu. Krustmāte Kukurūzvālīte bija pamodusies un parādījās durvīs. Nokrakšķēja slēdzis, un parādījās vecās kundzes seja, pār kuru tecēja laimes asaru strautiņi.
— Mani mincīši! Beidzot, beidzot!
Klibiķītis ar Romoletu jau bija izskrējuši pagalmā. Septiņi inči uz brīdi apjuka: skatījās gan uz savu saimnieci, ņaudēdami bez atelpas un nezinādami, ko lai domā par šiem strautiņiem, kas plūda no acīm, gan arī raudzījās uz durvīm un galu galā izšķīrās. Cits aiz cita rindiņā viņi pa atvērtajām durvīm iztipināja pagalmā, ne uz brīdi nepārtraukdami ņaudēšanu.
Krustmāte Kukurūzvālīte skatījās, asaras slaucīdama.
— Mani drošulīši! Drošulīši! — viņa atkartoja bez mitas.
Kaķi viņai atbildēja: — Ņau! Ņau!
Bet šim neparastajam skatam bija arī kāds neredzams liecinieksmājas saimnieks Kalimera kungs, kas skopumā bija nogājis tik tālu, ka pats dzīvoja bēniņos, lai varētu izīrēt visu māju līdz pēdējam stāvam un līdz pēdējai istabiņai. Tas bija nepatīkams pretīga izskata cilvēks, kas atgādināja spiegu. Vairākas reizes viņš bija liedzis krustmātei Kukurūzvālītei turēt mājās kustoņus, bet vecā kundze, protams, viņā neklausījās.