— Es maksāju īri, — viņa mēdza sacīt, — turklāt vēl lielu. Es pieņemu savās mājās, ko gribu.
Kalimers lielu daļu laika pavadīja, novērodams no sava bēniņu loga, ko dara citi. Tā viņš šajā vakarā ieraudzīja kaķus, izdzirda tos ņaudam un dzirdēja arī, ka krustmāte Kukurūzvālīte skaļā balsī viņus slavēja, atkārtodama: mani drošulīši, mani drošulīši.
— Ak tā gan, — noteica Kalimers, rokas berzēdams. — Lūk, kāpēc šī vecā ragana staigā apkārt, vākdama kopā klaidoņus suņus! Lai iemācītu viņus ņaudēt! Šoreiz es viņu pārmācīšu. Tūlīt uzrakstīšu vēstuli ministram.
Aizvēris lodziņu, Kalimers paņēma papīru, tinti un spalvu un sāka rakstīt:
Ministra kungs!
Notiek neticamas lietas, kas ir smags pārbaudījums pilsoņu pacietībai. Kundze krustmāte Kukurūzvālīte ir izdarījusi to un to un tā tālāk un tā tālāk.
Paraksts: kāds melu draugs.
Viņš ielika vēstuli aploksnē un skrēja uz pastu. Kā par nelaimi, tieši tajā brīdī, kad Kalimers nāca atpakaļ no pasta, Romoleta ar Klibiķīti bija apstājušies uz ielas, lai pastrādātu to, par ko varētu izpelnīties atkal kādu desmit nodaļu noklausīšanos no krustmātes Kukurūzvālītes grāmatas. Jūs jau zināt, ka Klibiķītim reižu reizēm sākās īpatnēja nieze, kuru nevarēja apturēt nekā citādi, kā tikai rakstot uz sienām. Klibiķītis pašlaik darīja to, ko pieprasīja viņa nieze, bet Romoleta skatījās uz viņu ar skaudību, jo viņai ne bija kabatā pat ne kripatiņas krīta. Ne viens, ne otrs nepamanīja Kalimeru.
Tikko spiegs viņus bija ieraudzījis, viņam tūlīt radās aizdomas. Viņš paslēpās kādās durvīs, no kurienes varēja pavisam ērti izlasīt jauno Klibiķīša vēstījumu, kas skanēja šādi:
DŽAKOMONEM NEGALS KLĀT, VISI KAĶI ŅAUDĒT SĀK.
Klibiķītis ar Romoletu vēl lāga nebija paguvuši aiziet, kad Kalimers jau skrēja uz māju, rokas berzēdams, un rakstīja ministram jaunu šāda satura vēstuli:
Jūsu Ekselence!
Es varu Jums darīt zināmu, ka mūsu valdnieku apvainojošo sienas uzrakstu autors dzīvo kundzes krustmātes Kukurūzvālītes mājā. Runa ir par viņas radinieci Romoletu un vienu no suņiem, kurus viņa vāc kopā, lai pretēji visiem likumiem apmācītu tos ņaudēšanā. Protams, es gribētu saņemt apsolīto atalgojumu simttūkstoš viltotu dālderu apmērā.
Es, apakšā parakstījies,
Kalimers Vekselis.
Pa to laiku Klibiķītis saka raizēties, pamanījis, ka labā kāja atkal kļuvusi par dažiem milimetriem īsāka.
— Man jāatrod kāds paņēmiens, lai varētu rakstīt, nedeldējot ķepu, — viņš nopūzdamies sacīja.
Pagaidi, — iesaucās Romoleta, — cik muļķīgi, ka mēs par to nepadomājām ātrāk! Man ir pazīstams kāds gleznotājs, kas dzīvo tepat tuvumā. Viņa jumta istabiņa ir vienmēr vaļā, jo, būdams pliks kā baznīcas žurka, viņš no zagļiem nebaidās. Tu vari pie viņa aiziet un aizņemties kādu krāsas gabaliņu vai pat veselu kārbiņu. Nāc, es tev parādīšu ceļu un pati iešu mājās, es negribu, ka krustmātei Kukurūzvālītei manis dēļ būtu jāuztraucas.
VIII
Gleznotājs Bananito sēdēja viens pats savā jumta istabiņā. Šovakar viņam nenāca miegs. Sarāvies viņš sēdēja uz soliņa, aplūkoja savas gleznas un noskumis domāja:
«Maniem darbiem nav nekādas jēgas: tiem kaut kā trūkst. Ja šā «kaut kā» netrūktu, tie būtu meistardarbi. Bet kā īsti trūkst? Tā, lūk, ir problēma.»
Tajā brīdī uz palodzes nolēca Klibiķītis, kas bija rāpies pa jumtiem, gribēdams ielīst pa lodziņu, lai netraucētu dzīvokļa saimnieku.
«Vai, vai, viņš vēl ir nomodā,» domās ņaudēja kaķis. «Es pagaidīšu šeit. Negribu būt uzbāzīgs. Kad Bananito gulēs, es no viņa aizņemšos krāsas, tā ka viņš nemaz nepamanīs. Pagaidām uzmetīšu aci gleznām!»
Gleznas ieraugot, Klibiķītim aizravās elpa.
«Manuprāt,» viņš domāja, «te kaut kā ir par daudz. Ja šā «kaut kā» nebūtu, gleznas izskatītos ciešamas. Bet kā te ir par daudz? Kāju. Šim zirgam, piemēram, ir ap trīspadsmit kāju. Un man ir tikai trīs… Arī degunu ir par daudz — šajā portretā ir veseli trīs deguni vienā ģīmī. Neapskaužu šo cilvēku — ja viņam uznāk iesnas, viņš izlieto trīs kabatas lakatiņus uzreiz. Bet ko gleznotājs tagad dara?»
Bananito bija piecelies no soliņa un domāja: «Varbūt mazliet trūkst zaļās krāsas… Jā, jā, tas ir tieši tas, pēc kā te prasās.»
Paņēmis tūbiņu krāsas, viņš to izspieda uz paletes un sāka ar lieliem otas vilcieniem triept zaļo krāsu uz visām gleznām: uz zirga kājām, uz portreta deguna, uz kādas dāmas acīm, pēc skaita sešām — pa trim katrā sejas pusē. >
Tad viņš atkāpās dažus soļus atpakaļ un piemiedza acis, lai novērtētu padarīto.
— Nē, nē, — viņš murmināja, — tur ir kāda cita vaina. Gleznas ir tikpat neglītas, kā bijušas.
Klibiķītis no savas paslēptuves nevarēja šos vārdus sadzirdēt, bet viņš redzēja, ka Bananito bēdīgs purina galvu.
«Varu derēt, ka viņam nav priecīgs prāts,» domaja Klibiķītis. «Es negribētu būt sešacainās kundzes vietā: kad viņai pasliktināsies redze, būs vajadzīgas brilles ar sešiem stikliem, kas droši vien ir ļoti dārgas.»