Kamēr Dželsomīno dziedāja, publika drūzmējās pie izejas. Kad sabruka pēdējās ložu rindas un galerija, zālē bija palikuši tikai Dželsomīno un Do-mi-sol. Dželsomīno, acis aizvēris, turpināja dziedāt, pavisam aizmirsdams, ka atrodas teātrī, ka viņš ir Dželsomīno, sajuzdams tikai prieku par savu dziedāšanu. Do-mi-sol, kam acis diemžēl bija vaļā, plūca sev matus!
— Mans teātris pagalam! Esmu izputināts! Esmu izputināts!
Teātra laukumā pūlis šoreiz kliedza:
— Bravo! Bravo!
Tagad saucieni bija tādi, ka Džakomones policisti saskatījās un bubināja:
— Vai zini, viņi kliedz «bravo» tāpēc, ka viņš dzied labi, nevis tāpēc, ka dzied slikti.
Dželsomīno nobeidza dziesmu ar tādu balss pacēlumu, kas sagrieza otrādi teātra drupas un sacēla milzīgu putekļu mākoni. Tikai tad viņš atskārta, kādu postu bija nodarījis, un ieraudzīja Do-mi-sol, kas, draudīgi vicinādams diriģenta zizli, centās tikt pāri drupu kaudzēm un nokļūt pie viņa.
«Mana dziedoņa karjera pagalam,» Dželsomīno bezcerīgi domāja. «Vismaz jāmēģina glābt ādu.»
Caur kādu plaisu teātra sienā viņš izgāja uz laukuma un, paslēpis seju rokās, pievienojās ļaužu plūsmai, līdz nokļuva kādā tukšā ielā. Tad sāka skriet un skrēja tā, ka tikko kājas neaizlūza.
Tomēr Do-mi-sol, kas nebija izlaidis viņu no acīm, sekoja, kliegdams:
— Apstājies, nelaimīgais! Samaksā par manu teātri!
Dželsomīno metās ap stūri pirmajā šķērsieliņā, iespruka tuvākajās durvīs, bez elpas uzdrāzās augšā pa kāpnēm līdz pašiem bēniņiem, atgrūda vaļā durvis un… te, lūk, viņš ir Bananito darbnīcā — tajā pašā brīdī, kad Klibiķītis ielēca tur no palodzes.
XI
Bananito bija palicis stāvam ar vaļēju muti un klausījās, kā Dželsomīno un Klibiķītis stāsta viens otram savus piedzīvojumus. Nazi vēl arvien viņš turēja rokā, bet tagad vairs neatcerējās, kāpēc bija to paķēris.
— Ko jūs gribējāt ar nazi darīt? — Klibiķītis neuzticīgi apjautājās.
— Es pats sev jautāju to pašu, — atbildēja Bananito. Tomēr pietika vienreiz aplaist acis apkārt, lai sāktos atkal visdrūmākā bezcerība: viņa gleznas bija vēl turpat, tikpat neglītas kā šī stāsta devītajā nodaļā.
— Kā redzu, jūs esat gleznotājs, — ar cieņu sacīja Dželsomīno, kurš vēl nebija paguvis izdarīt šo atklājumu.
— Tā es biju domājis, — skumīgi čukstēja Bananito. — Es biju domājis, ka esmu gleznotājs. Tomēr būs labāk, ja mainīšu profesiju. Izvēlēšos sev tādu amatu, kur pēc iespējas mazāk darīšanu ar krāsām. Kļūšu, piemēram, par kapraci, tad viss būs tikai melns.
— Arī kapsētā ir puķes, — piebilda Dželsomīno. — Zemes virsū nav nekā tik melna, kas būtu īsti melns un tikai melns.
— Ogle, — ieminējās Klibiķītis.
— Pieliec uguni, tā kļūst sarkana, balta, zila.
— Melna tinte ir melna — un vairāk nekas.
— Bet ar melnu tinti var rakstīt raibus un priecīgus stāstus.
— Padodos, — sacīja Klibiķītis, — labi vismaz, ka nesaderēju uz savu ķepu. Tad man būtu palikušas tikai divas.
Dželsomīno, staigādams pa istabiņu, apstājās pie kāda cilvēka attēla ar trim deguniem, par ko brīnījās arī Klibiķītis.
— Kas tas tāds? — viņš jautāja.
— Ievērojams galminieks.
— Laimīgs cilvēks! Ar trim deguniem visas smaržas saožamas trīskārt stiprāk.
— Tas ir garš stāsts. Pasūtot portretu, viņš lika man uzgleznot trīs degunus. Mēs ilgi strīdējāmies: es gribēju zīmēt tikai vienu degunu, vēlāk mēģināju viņu pārliecināt, ka pietiks ar diviem. Bet nekā nepanācu. Vai nu trīs, vai portrets nav vajadzīgs! Jus redzat, kas iznaca? Bērnu biedēklis! Ja bērni niķojas, tad par sodu var likt skatīties uz šo portretu.
— Vai tas arī ir galma zirgs? — jautāja Dželsomīno.
— Zirgs? Vai tad jūs neredzat, ka tā ir govs?
Dželsomīno pakasīja aiz auss.
— Var jau būt, ka govs, bet man gan tas izskatās pēc zirga. Vai, pareizāk sakot, tas būtu zirgs, ja viņam būtu četras kājas, bet šim ir trīspadsmit. Trīspadsmit kāju pietiek trim zirgiem, un vēl viena paliek pāri.
— Bet govīm ir trīspadsmit kājas, — protestēja Bananito. Tā māca bērniem skolā.
Dželsomīno ar Klibiķīti nopūzdamies saskatījās un viens otra acīs izlasīja vienu un to pašu domu: «Ja viņš būtu melīgs kaķis, mēs to iemācītu ņaudēt. Bet ko mēs varam iemācīt šim nabaga cilvēciņam?»
— Manuprāt, — sacīja Dželsomīno, — glezna kļūtu daudz skaistāka, ja samazinātu kāju skaitu.
— Kas jums nāk prātā! Visi par mani smiesies, un kritiķi ieteiks mani ievietot vājprātīgo namā. Tagad es atceros, ko biju nodomājis darīt ar nazi: gribēju sagriezt savas gleznas gabalu gabalos. To es tūlīt izdarīšu.
Paķēris nazi, Bananito draudīgi tuvojas gleznai, uz kuras neaprakstāmā juceklī bija sazīmētas trīspadsmit zirga kājas, kas saucās par govs kājām. Roka jau bija pacelta pirmajam cirtienam, kad pēkšņi viņš it kā pārdomāja.
— Daudzu mēnešu darbs, — viņš nopūtās. — Cik sāpīgi, ja tas jāizposta pašam ar savām rokām!
— Brīnišķīgi vārdi, — teica Klibiķītis. — Kad man būs sava piezīmju grāmatiņa, es tos pierakstīšu, lai iegaumētu. Bet, iekams jūs sagriežat gleznu gabalos, varētu taču izmēģināt Dželsomīno padomu.
— Tiešām! — Bananito iesaucās. — Ar to es neko nezaudēšu! Sagriezt vienmēr vēl pagūšu!
Veiklām kustībām viņš kasīja krāsu nost, kamēr no trīspadsmit kājām nokasīja piecas.
— Man liekas, ka tā jau ir glītāk, — uzmundrināja Dželsomīno.