— Trīspadsmit mīnus pieci ir astoņi, noteica Klibiķītis. — Ja gleznā būtu attēloti divi zirgi, tad izskatītos pavisam labi. Atvainojiet, gribēju sacīt divas govis.
— Kas ir, vai nokasīt vēl kādu? — ievaicājās Bananito. Atbildes nesagaidījis, viņš nokasīja vēl divas kājas.
— Dedzīgi… dedzīgi… — Klibiķītis skatīdamies piezīmēja. — Nupat jau būs labi.
— Kā izskatās?
— Atstājiet tikai četras. Redzēsim, kas tad notiks.
Kad kāju skaits bija samazinājies līdz četrām, notika tas, ka atskanēja priecīgs zviedziens, no gleznas nolēca zirgs un sāka dipināt pa mazo istabiņu.
— Ak, cik jauki! Ak, cik jauki! Jūtos jau daudz labāk. Tur man bija pārāk šauri.
Nostājies pie sienas spogulīša, zirgs vērīgi sevi aplūkoja, tad apmierināti nozviedzās:
— Cik skaists zirgs! Es tiešām esmu skaists zirgs! Kungi, nemaz nezinu, kā jums pateikties. Ja kādreiz nokļūsiet mūspusē, es jūs pamatīgi izvizināšu.
— Kādā pusē? Eē, pagaidi, pagaidi! — sauca Bananito.
Bet zirgs jau rikšoja pa kāpnēm lejā, vēl atskanēja viņa pakavu klaudzieni, un drīz vien mūsu draugi pa logu varēja noskatīties, kā staltais dzīvnieks šķērso ielu un dodas prom uz laukiem.
Bananito aiz uztraukuma bija pavisam nosvīdis.
— Galu galā, — viņš, elpu atguvis, sacīja, — tas tiešām bija zirgs. Ja viņš pats to teica, tad vajadzētu viņam ticēt. Bet skolā taču mums mācīja burtu «g», rādot uz viņa attēlu: g… govs!
— Uz priekšu, uz priekšu, — ņurrāja Klibiķītis, kad sajūsma bija sasniegusi visaugstako pakāpi. — Pāriesim pie nākamās gleznas.
Bananito piegāja pie kamieļa ar pārlieku daudziem kupriem, kas atgādināja tuksneša smilšu sanesumus. Kasīja, kasīja, kamēr palika tikai divi kupri.
— Glezna kļūst skaista, — mākslinieks čukstēja, drudžaini strādādams. — Tā kļūst tikpat skaista kā šī. Vai jūs domājat, ka beidzot arī kamielis atdzīvosies?
— Protams, ja viņš būs pietiekami skaists, — atbildēja Dželsomīno.
Nekas tomēr nenotika: kamielis palika uz audekla nekustīgs un vienaldzīgs, it kā viņam gar visu to nebūtu nekādas daļas.
— Astes! — pēkšņi iekliedzās Klibiķītis. — Veselas trīs astes! To pietiktu visai kamieļu ģimenei.
Kad bija pazudušas arī liekās astes, kamielis svinīgi nokāpa no audekla, atviegloti nopūtās un ar pateicīgu skatienu palūkojās uz Klibiķīti.
— Cik labi, ka tu pamanīji liekās astes. Daudz netrūka, ka man uz mūžīgiem laikiem vajadzētu palikt šinī jumta istabiņā. Vai jūs nezināt, kur te tuvumā ir tuksneši?
— Viens ir pašā centrā, — stāstīja Bananito. — Tas ir pilsētas tuksnesis, bet pašlaik slēgts.
— Viņš grib sacīt, ka tas ir pilsētas dārzs, — Klibiķītis paskaidroja kamielim. — Īsti tuksneši ir sastopami tikai divu vai trīs tūkstošu kilometru attālumā. Labāk būtu, ja tu nerādītos policistiem acīs, citādi nokļūsi zooloģiskajā dārzā.
Arī kamielis pirms promiešanas paskatījās spogulī un atzina sevi par skaistu. Drīz arī viņš sīkiem solīšiem pargāja pāri ielai. Kāds naktssargs, viņu ieraudzījis, neticēja pats savam acīm un sāka sevi knaibīt, lai pamostos.
— Kā redzams, es kļūstu vecs, — viņš nosprieda, kad kamielis bija pazudis no viņa redzesloka. — Pat darba laikā es aizmiegu un sapņoju, ka atrodos Āfrikā. Jābūt uzmanīgākam, citādi mani atlaidīs no darba.
Ne nāves briesmas, ne anonīma vēstule tagad nespētu aizkavēt Bananito. Viņš lēkāja no vienas gleznas pie otras, rīkojās ar nazi un sajūsmināts klaigāja:
— Tā tik ir ķirurģija: desmit minūšu laikā esmu veicis vairāk operāciju, nekā profesori slimnīcās desmit dienu laikā!
No meliem atbrīvotās gleznas kļuva skaistas. Kļūdamas skaistas, tās kļuva patiesas un dzīvas. Suņi, aitas, kazas lēca no audekla zemē un devās pasaulē meklēt laimi vai tikai peles, ja tie bija kaķi.
Bananito sagrieza gabalos tikai vienu gleznu — to, kurā attēlots augstmanis, kas gribēja trīs degunus. Patiešām bija bīstami samazināt degunu skaitu galminiekam, jo tad viņš varētu nokāpt no audekla un pārmācīt gleznotāju par rīkojuma neieverošanu. Dželsomīno palīdzēja pārvērst gleznu par lupatu kaudzi.
Klibiķītis pa to laiku ložņāja pa istabu, it ka kaut ko meklēdams, un pēc viņa neapmierinātā izskata skaidri bija redzams, ka viņš nevar atrast to, ko meklē.
— Zirgi, kamieļi, galminieki, — viņš ņurdēja, — bet nevienas siera miziņas. Pat peles nerādās šai istabai ne tuvumā — nabadzības smaka nevienam nepatīk. Bads biedē vairāk nekā inde.
Rakņādamies kādā tukšā kaktā, Klibiķītis atrada nelielu, putekļiem pārklātu glezniņu, kuras aizmugurē bija apmeties uz dzīvi simtkājis. Tas iztraucēts aizmuka prom uz visām simt kājām. Glezniņā bija attēlots kaut kas tāds, kur ar lielu piepūli varētu saskatīt klātu galdu. Uz kāda šķīvja, piemēram, atradās mīklains cepetis, ko varētu uzskatīt par vistu, ja tam būtu tikai divi stilbi. Tagad tas vairāk izskatījās pēc simtkāja radinieka.
«Lūk, glezna, ko es labprāt redzētu kļūstam par īstenību. Vista ar divdesmit stilbiem — kāda laime ģimenei, viesnīcas saimniekam vai izsalkušam kaķim. Vajadzēs liekos stilbus aizvākt prom, bet arī tad vēl pietiks, ko trim uzkost.»
Viņš aiznesa gleznu Bananito un lūdza laist darbā nazi.
— Bet vista ir cepta, — Bananito iebilda, — viņa nekad nevar kļūt dzīva.
— Mums vajadzīga cepta vista, nevis dzīva, — atbildēja Klibiķītis. Pret šādu apsvērumu gleznotajam vairs nebija ko iebilst, turklāt viņš atcerejās, ka nebijis ēdis kopš vakarvakara.
Vista nekļuva dzīva, tomēr iznāca no gleznas — kūpoša un smaržīga, it kā tikko būtu izvilkta no cepeškrāsns.
— Tu neapšaubāmi gūsi panākumus gleznotāja darbā, — sacīja Klibiķītis, iecirzdams zobus vistas spārnā (abus stilbiņus viņš bija atstājis Dželsomīno un Bananito), — bet pavārs tu esi vienkārši nepārspējams.
— Derētu mazliet vīna, — pēc brītiņa teica Dželsomīno. — Bet pašlaik visas vīna tirgotavas būs slēgtas; arī no atvērtām mums būtu maz labuma, jo nav ne plika graša pie dvēseles.