Klibiķītim kaut kas iešāvās prātā. Viņš sacīja Bananito:
— Kāpēc tu nevarētu aši uzzīmēt vīna pudelīti?
— Pamēģināšu, — atbildēja gleznotājs, kas no sajūsmas nezināja, kur dēties.
Viņš uzzīmēja pudeli «Kianti» vīna, kas sāka skaisti dzirkstīt, tiklīdz tam pieskārās ota ar krāsu. Ja Dželsomīno laikā nebūtu satvēris pudeles kaklu, vīns izlītu uz grīdas.
Trīs draugi sadzēra par glezniecību, par dziesmu un par kaķiem. Pēc pēdējā tosta Klibiķītis noskuma. Nebija tik viegli viņu pielūgt, lai izklāsta, kas nospiež viņa sirdi.
— Galu galā, — Klibiķītis sāka ņurdēt, — es esmu neīsts kaķis, līdzīgs tiem, kādi pirms pusstundas bija gleznās. Man ir tikai trīs kājas, un es nevienam nevaru sacīt, ka ceturto esmu pazaudējis karā vai pakļustot zem tramvaja, jo tie būtu meli. Ja nu varbūt Bananito…
Ar to pietika. Gleznotājs jau tvēra pēc otas un dažos mirkļos uzzīmēja kaķa ķepu, kas patiktu pat Runcim zābakos. Vislabākais bija tas, ka ķepa tūlīt pieauga Klibiķītim īstajā vietā. Kaķēns saka staigāt uz visām četrām kājām, sākumā drusku bailīgi, vēlāk arvien drošāk.
— Ai, cik jauki! — viņš ņaudēja. — Es jūtos kā no jauna piedzimis, — man pat gribētos mainīt vārdu.
— Kāds es muļķis! — iesaucās Bananito, sizdams sev pa pieri. — Es tev uzzīmēju kāju ar eļļas krasām, bet pārējās ir ar krītu zīmētas.
Tas nekas, — mierināja Klibiķītis, — būs laba tāda pati. Lai tik pamēģina kāds to aiztikt! Paturēšu arī savu veco vārdu. Ja nopietni padomā, tad man tas ļoti piestāv — uz sienām rakstot, taču labā priekškāja ir kļuvusi vismaz par puscentimetru īsāka.
Šajā vakarā Bananito gribēja, lai Dželsomīno katrā ziņā guļ viņa gultā, viņš pats nogulās zemē uz vecu audeklu kaudzes. Klibiķītis ierīkojās Bananito mēteļa kabatā, kurš karājās pie durvīm, un sapņi viņam rādījās cits par citu skaistāki.
XII
Bananito izgāja no mājas agri, apbruņojies ar otām, audekliem un sajūsmu, gatavs visiem parādīt, ko viņš spēj. Dželsomīno vēl gulēja, bet Klibiķītis kādu gabaliņu pavadīja gleznotāju un deva viņam labus padomus: Uzglezno puķes un pārdod! Tu noteikti pārnāksi mājās ar krietnu žūksni viltotas naudas, bez kuras šai savādajā zemē nevar iztikt. Uzzīmē tādas puķes, kas pašlaik nezied, jo pārējās var nopirkt dārzniecībās. Paturi prātā vēl vienu padomu: nezīmē peles, citādi pārbiedēsi sievietes. To es saku tavā labā, jo man pašam tas būtu ļoti izdevīgi.
Atvadījies no Bananito, Klibiķītis nopirka avīzi, jo domāja, ka Dželsomīno droši vien gribēs zināt, ko saka prese par viņa koncertu. Avīzes nosaukums bija «Vistīrākie Meli», un, protams, tās saturā bija vai nu tīri meli, vai arī patiesas ziņas, tikai ačgārni izklāstītas.
Bija, piemēram, kāds raksts ar nosaukumu «Skrējēja Persiketi lielā uzvara». Teksts bija šāds: «Slavenais čempions skriešanā maisos Flāvijs Persiketi vakar uzvarēja, skrienot desmito etapu krosā visapkārt Karaļvalstij, un par divdesmit minūtēm pārspēja Romolo Baroni, kas pienāca pie finiša kā otrais, un Pjero Klementini, kas ieguva trešo vietu. Grupā, kas sasniedza mērķi vienu stundu pēc uzvarētāja, uz priekšu izrāvās Paskvalino Balsimelli.»
«Kas tur sevišķs?» sacīs lasītājs. Skriešana maisos ir tāds pats sacīkšu veids kā visi citi, vēl interesantāks nekā auto vai motosacīkstes. Tas tiesa, bet «Vistīrāko Melu» lasītāji zināja, ka nekādas sacīkstes nav notikušas, ka Flāvijs Persiketi, Romolo Baroni, Pjero Klementini, Paskvalino Balsimelli un «grupa» nekad nav bāzuši kājas maisā un nav pat sapņojuši par izraušanos uz priekšu pirms finiša.
Parasti notika tā. Katru gadu laikraksta redakcija organizēja skriešanas sacīkstes maisos, kurās neviens nepiedalījās. Daži godkārīgi pilsoņi, kam gribējās redzēt savu vārdu avīzēs, maksāja par piedalīšanos sacīkstēs un katru dienu ziedoja zināmu summu, lai uzvarētu distancē. Kas visvairāk maksāja, to pasludināja par uzvarētāju un sniedza viņa varoņdarbu aprakstus, kuros neskopojās ar skaļiem vārdiem un dēvēja viņu par «varoni», «augstākās klases skrējēju» un tā tālāk. Sacīkšu uzvarētāju vietu kārtību nosacīja iemaksāto summu lielums. Ja maksātāji iedomājās paskopoties, laikraksta redakcija atriebās, rakstot, ka grupa ceļā snaudusi, ka augstākās klases un ierindas skrējēji slinkojuši, ka bijis skandāls un ka čempioniem, kā Persiketi vai Baroni, vajadzēs nākamajā distancē piespiesties, ja viņi negrib zaudēt publikas labvēlību.
Persiketi bija saldumu fabrikants, un viņa vārda parādīšanās laikrakstos labi noderēja saldo pīrādziņu reklamēšanai; būdams ļoti bagāts, viņš gandrīz vienmēr nokļuva pie mērķa pirmais, «kur viņu skūpstīja un nesa uz rokām», bet naktī sporta entuziasti dziedāja serenādes pie viņa logiem. Vismaz tā rakstīja avīze, lai gan sporta entuziasti, kā jūs paši nojaušat, neprata spēlēt pat ne uz bungām un mierīgi krāca savās gultās.
Tajā pašā lappusē Klibiķītis izlasīja otru virsrakstu: «Kornēlija ielā nelaime nenotika. Piecas personas nav nositušās, pārējām desmit nav ne mazāko ievainojumu.»
Teksts bija šāds: «Vakar Kornēlija ielas desmitajā kilometrā divi automobiļi, kas ar lielu ātrumu brauca pretējos virzienos, nav saskrējušies. Nenotikušajā sadursmē piecas personas nezaudēja dzīvību (seko vārdi). Pārējās desmit personas nav ievainotas, un tāpēc nevajadzēja tās nogādāt slimnīcā (seko viņu vārdi).»