— Tātad jūs esat vēstules rakstītājs, — domīgi teica policijas priekšnieks. — Bet vai viss, ko jūs rakstījāt, ir patiesība?
— Jūsu Ekselence, — Kalimers iekliedzās, — tā ir tīra patiesība, to es varu apzvērēt!
— Ak tā! — savukārt iesaucās policijas priekšnieks ar ļaunu smaidiņu. — Lūk, cilvēks, kas apgalvo, ka esot sacījis patiesību. Mans draugs, es jau nopratu, ka jūs esat prātā jucis, un jūs pats man to apliecinājāt. Uz vājprātīgo namu! Ejam!
— Apžēlojieties, Ekselence, — Kalimers brēca, mezdams cepuri zemē un izmisumā mīdīdams to kājām. — Jūs taču nedarīsiet man tādu netaisnību! Esmu melu draugs, tā arī parakstījos vēstulē.
— Bet vai tas ir tiesa, ka jūs esat melu draugs?
— Tas tiesa! Tā ir patiesība! Es to apzvēru!
— Jūs atkal iekritāt, policijas priekšnieks triumfēja, — Divas reizes jūs man apzvērējāt, ka esot sacījis patiesību. Taisieties tik prom, te nav ko gudrot! trakonamā jums pietiks laika, varēsiet nomierināties. Tagad jūs esat trakojošs vājprātīgais un atstāt jūs brīvībā nozīmētu apdraudēt sabiedrisko kārtību.
— Jūs gribat piesavināties manu atalgojumu! — bļāva Kalimers, spārdīdamies žandarmu rokās.
— Dzirdējāt? Viņam uznākusi lēkme. Uzvelciet tam spaidu kreklu un aizbāziet muti! Kas attiecas uz atalgojumu, varu apgalvot, ka viņš nedabūs ne graša, kamēr man būs pietiekami daudz kabatu, kur šo naudu glabāt.
Tā nokļuva vājprātīgo namā arī Kalimers, kur viņu vienu pašu ieslēdza kamerā, kurai bija skaņas izolācija.
Tagad policijas priekšnieks gribēja iet gulēt, bet no otra pilsētas gala sāka nākt trauksmes signāli:
— Hallo, policija? Te apkārtnē ir kāds suns, kas ņaud. Droši vien traks. Atsūtiet kādu.
— Hallo, policija? Kur palikuši suņu ķērāji? Pie manām durvīm atrodas kāds suns, kas ņaud jau veselu pusstundu. Ja tā turpināsies līdz rītam, neviens nevarēs iziet uz ielas aiz bailēm, ka nesakož.
Žandarmu priekšnieks pavēlēja tūlīt sasaukt visus suņu ķērājus, sadalīja tos patruļās, ko pastiprināja ar izlases žandarmiem, un izsūtīja pa visu pilsētu meklēt «suņus, kas ņaud» vai, kā lasītājs pats sapratīs, septiņus krustmātes Kukurūzvālītes mincīšus.
Vismazāko kaķēnu notvēra jau pēc pusstundas. Aizrāvies ar ņaudēšanu, viņš nemaz nepamanīja, ka ir ielenkts. Redzot sev visapkārt tik daudz ļaužu, mazulis nodomāja, ka tie ieradušies viņu apsveikt, un sāka ņaudēt vēl sirsnīgāk. Viens no suņu ķērājiem tuvojās kaķēnam ar draudzīgu sejas izteiksmi, dažas reizes noglāstīja muguru, tad sagrāba aiz skausta un iebāza maisā.
Nākamo no septiņiem saņēma tajā brīdī, kad viņš, uzrāpies kādā piemineklī uz zirga segliem, teica runu nelielam bariņam kaķu, mēģinādams tos pierunāt, lai ņaud. Kaķi klausījās ar drūmu ironiju un vēlāk apsveica viņa sagūstīšanu ar briesmīgiem rējieniem. Trešo saķēra tāpēc, ka viņš strīdējās ar kādu suni.
— Muļķi, kāpēc tu ņaudi? — kaķis vaicāja.
— Atvainojiet, ko tad man vajadzētu darīt? Esmu kaķis, tāpēc ņaudu, — atbildēja suns.
— Tu divkaršais muļķi, vai tad neesi nekad paskatījies spogulī? Tu esi suns, un tev jārej! Es esmu kaķis, un man pieklājas ņaudēt. Paklausies — ņau, ņau, ņaaau!
Galu galā viņi sastrīdējās, un suņu ķērāji bez kādām ceremonijām sagrāba abus. Taču suni vēlāk atlaida, jo viņam bija tiesības ņaudēt.
Saķēra arī ceturto, piekto un sesto.
— Vēl trūkst tikai viena, — suņu ķērāji un policisti cits citu mierināja, cenzdamies pārvarēt nogurumu.
Kas bija par pārsteigumu, kad pēc vairāku stundu ilgas meklēšanas viņi atrada nevis vienu, bet divus ņaudošus kaķus!
— Viņi ir pavairojušies, — noteica kāds policists.
— Ņaudēšana laikam ir lipīga, — piebalsoja suņu ķērājs.
Viens no abiem kaķiem bija krustmātes Kukurūzvālītes saimes septītais loceklis, bet otrs musu paziņa Fido, ar kuru sastapāmies kādā no iepriekšējām nodaļām. Pec ilgākām pārdomām viņš bija nācis pie atziņas, ka Klibiķīša padoms ņaudēt nebija zemē metams. Pietika ar vienu pašu mēģinājumu ieņaudēties, un viņš vairs nespēja riet, pat tad ja gribētu to darīt.
Fido ļāva sevi saņemt ciet bez pretošanās. Septītais, kas bija visveicīgākais, veikli uzrāpās kokā un kādu laiciņu tur uzjautrinājās, kaitinādams savus gūstītājus un ņaudēdams visskaistākās ārijas, kādas vien sastopamas kaķu repertuārā.
Noskatīties neparasto izrādi salasījās liels ļaužu pūlis, kas, kā jau parasts, sadalījās divās nometnēs. Bija prātīgie, kas skubināja policistus rīkoties un ātrāk izbeigt šo jandāliņu. Bija arī jokupēteri, varbūt ne tikai jokupēteri, kas juta līdzi kaķim un uzmudināja viņu, piebalsodami:
— Ņau! Ņau!
Liels bars kaķu sirdīgi rēja uz savu radinieku pa daļai aiz skaudības, pa daļai aiz dusmām. Laiku pa laikam kādam pielipa vēlēšanās ņaudēt — suņu ķērāji to tūlīt sagrāba ciet un iebāza maisā.
Vajadzēja atsaukt ugunsdzēsējus un aizdedzināt koku, lai beidzot nodzītu zemē neatlaidīgo ņaudētāju. Tā ļaudis dabūja redzēt arī mazu ugunsgrēku un varēja iet mājās ļoti apmierināti.
Kopsavilkumā izrādījās, ka pavisam ir divdesmit ņaudošu kaķu; tos visus aizveda uz vājprātīgo namu, jo viņi bija sacījuši patiesību, tātad tiem vajadzēja būt trakiem. Vājprātīgo nama direktors nezināja, kur lai kaķus liek. Domāja, domāja, kamēr pavēlēja viņus novietot tieši Kalimera Vekseļa kamerā. Varat iedomāties, cik patīkama bija spiegam šī sabiedrība, kas atgādināja viņa nelaimes cēloni! Pēc divām stundām viņš patiešām sajuka prātā, sāka ņaudēt un ņurrāt. Kalimers iedomājās, ķa viņš ir kaķis, un, kad kāda neapdomīga pele parādījās istabas vidū, viņš tūlīt klupa tai virsū. Pele pameta asti Kalimera mutē un pati iespruka savā alā.