— Sadod! — kliedza arī Dželsomīno pilnā balsī.
Tieši tajā brīdī labais malējais padeva bumbu centra uzbrucējam, bet tā pusceļā pēkšņi, neredzama spēka vadīta, mainīja virzienu un ielidoja pretējās puses vārtos.
— Vārti! — auroja pūlis.
— Kas par sitienu! — kāds iesaucās. — Vai jūs redzējāt, kā tas bija notēmēts? Aprēķināts līdz milimetram. Viņam ir zelta kājas.
Bet Dželsomīno atjedzies saprata, ko viņš bija izdarījis. «Nav šaubu,» viņš domāja, «vārtus iesitu es ar savu balsi. Man ir jācieš klusu, citādi — par ko tad pārvērtīsies sports? Nē, tas par maz, man jāiesit vārti arī otrai pusei, lai būtu vienlīdzīgi.»
Otrajā puslaikā tiešām pienāca izdevīgs brīdis. Kad pretinieka komanda pārgāja uzbrukumā, Dželsomīno iekliedzās un iedzina bumbu savējo vārtos. Protams, viņš to darīja ar lielām sirdssāpēm. Pat pēc tik ilgiem gadiem atstāstot man šo notikumu, Dželsomīno pie bilda:
— Labāk toreiz būtu nogriezis sev pirkstu, nekā iesitis šos vārtus, bet tas bija mans pienākums.
— Cits tavā vietā vienmēr būtu palīdzējis uzvarēt savai komandai.
Kāds cits gan, bet Dželsomīno nekad — viņš bija taisnīgs, ar skaidru sirdi. Tā viņš auga, kamēr kļuva jauneklis, atklāti sakot, ne visai liela auguma — drīzāk sīks nekā slaids, drīzāk tievs nekā resns, tieši atbilstošs savam vārdam Dželsomīno — Jasmīns. Ja viņam bijis kāds cits vārds, varbūt viņš būtu saliecies trijos likumos zem šā vārda smaguma.
No skolnieka viņš jau bija izaudzis par zemnieku; tāds arī paliktu un nebūtu par viņu jāraksta īpašs stāsts, ja neatgaditos šie nepati kamie piedzīvojumi, kas jums drīz kļūs zināmi.
II
Kādu rītu Dželsomīno gāja uz savu tīrumu un ieraudzīja, ka bumbieri ir nogatavojušies. Bumbieri tā dara: nesaka ne vārda, briest, briest, tad kādu rītu jūs paraugāties un redzat, ka tie jau gatavi; tad ir pienācis laiks ievākt bumbieru ražu.
«Žēl gan,» Dželsomīno pie sevis noteica, «ka nepaņēmu līdzi kāpnes. Iešu atpakaļ uz māju un atnesīšu arī kārti, ar ko papurināt augšējos zarus.»
Bet te viņam iešāvās prātā cita doma, tāds kā untums. «Kā būtu, ja pamēģinatu ar balsi?» viņš iedomājās.
Un — pa pusei nopietni, pa pusei jokojot — viņš nostājās zem koka un iesaucās:
— Lejā!
— Dim-dum dum! Dim-dum dum! — atsaucās bumbieru simti, noripodami viņam pie kājām.
Dželsomīno piegāja pie otra koka un darīja tāpat. Katru reizi, kad viņš iesaucas: «Lejā!» — bumbieri raisījās vajā no zariem, it kā tie būtu karājušies tikai tāpēc, lai gaidītu šo rīkojumu, un tūlīt krita zemē. Dželsomīno bija ļoti apmierināts.
«Aiztaupītas pūles,» viņš nodomāja. «Žēl, ka es agrāk neiedomājos izmantot kāpņu un kārts vietā balsi.»
Kamēr Dželsomīno apstaigāja savu augļu dārzu, viņu ieraudzīja kaimiņš, kas pašlaik ar kapli apstrādāja savu zemes gabalu, — viņš berzēja acis, knieba sev degunā, vairākas reizes skatījās un, kad bija pārliecinājies, ka nesapņo, skrēja pasaukt sievu. — Nāc paskaties tu arī, — viņš sacīja drebēdams. — Dželsomīno noteikti ir burvis.
Sieva palūkojās lin nokrita ceļos, iesaukdamās:
— Viņš ir svētais!
— Es tev saku, ka viņš ir burvis!
— Bet es saku, ka viņš ir svētais!
Līdz šai dienai vīrs ar sievu bija dzīvojuši diezgan saticīgi, bet tagad vīrs paķēra kapli, sieva — lāpstu, lai ar ieročiem rokās katrs aizstāvētu savu pārliecību; tad pēkšņi virs ierosināja:
— Iesim pasauksim kaimiņus! Lai arī viņi paskatās un izsaka savas domas.
Izdevība aizskriet pasaukt ļaudis un brītiņu patenkot uzvarēja sievas pretestību, un viņa nolika lāpstu. Vēl nebija pienācis vakars, kad viss ciems jau zināja notikumu un ļaudis bija sadalījušies divās grupās: vieni apgalvoja, ka Dželsomīno ir svētais, otri uzskatīja viņu par burvi. Diskusijas viļņi cēlās arvien augstāk — it ka būtu uzpūtis ziemeļvējš. Izraisījās arī strīdi, bija ievainotie, bet, par laimi, vieglā formā: viens, piemēram, apdedzinājās ar pīpistrīda karstumā viņš bija iegrūdis mutē tās otru galu. Policisti nezināja, ko iesākt, un tāpēc nedarīja nekā — staigāja no vienas grupas pie otras, sludinādami mieru un lēnprātību.
Vislielākie fanātiķi devās tieši uz Dželsomīno zemes gabalu: vieni — tāpēc, lai paņemtu līdzi zemes piciņu kā relikviju, jo uzskatīja šo zemi par svētītu, otri — tāpēc, lai tur visu izpostītu, jo uzskatīja šo zemi par apburtu. Dželsomīno, redzēdams ļaudis skrienam, nodomāja, ka izcēlies kaut kur ugungrēks, tāpēc paķēra spaini, lai palīdzētu noslāpēt liesmas. Bet ļaudis palika stāvam viņa durvju priekšā, un Dželsomīno dzirdēja, ko par viņu runā:
— Tur viņš ir, tur viņš ir!
— Viņš ir svētais.
— Kas par svēto! Viņš ir burvis, viņam ir arī spainis buršanai! Paskatieties!
— Dieva dēļ, nostāsimies tālāk. Ja viņš visu to uzgāž mums virsū, mēs esam pagalam.
— Ko visu?
— Vai tad jūs neredzat? Tas ir elles piķis — ja tas tiek kur virsū, tad izdedzina visu cauri un neviens ārsts to vairs nevar aizlipināt ciet.
— Viņš ir svētais, viņš ir svētais!
— Mēs tevi redzējām, Dželsomīno: tu pavēli augļiem nogatavoties, un tie ir gatavi, tu pavēli krist zemē, un tie krīt.
— Vai jūs visi esat jukuši? — jautāja Dželsomīno. — Tur vainīga tikai mana balss. Tā rada tādu pašu gaisa satricinājumu kā ciklons.
— Tiešām, tiešām! To mēs zinām, — iespiedzās kāda sieviete. — Tu ar savu balsi dari brīnumus.
— Kas par brīnumiem! Tās ir burvības.
Dželsomīno dusmīgi nosvieda zemē spaini un iegāja iekšā, aizšaudams durvju aizbīdni.