Savācis šīs ziņas, Klibiķītis devas mājās pastāstīt jaunumus Dželsomīno un pēkšņi izdzirda sava drauga balsi — atskanēja viena no viņa dzimtenes dziesmiņām, kas sagādajušas tik daudz raižu.
«Šoreiz es varu derēt uz visām četrām ķepām, jauno ieskaitot, ka Dželsomīno ir aizmidzis un sapņo,» domāja Klibiķītis. «Ja es nepasteigšos, policisti ieradīsies pirmie.»
Mājas priekšā klausījās liels pūlis. Neviens nekustejās, neviens nerunāja. Ja laiku pa laikam kaimiņos saplīsa kāda loga rūts, neviens nemēģināja protestēt. Likās, ka brīnišķīgā dziedāšana ir viņus apbūrusi. Klibiķītis pamanīja pūlī pat divus jaunus policistus ar tikpat sajūsminātu sejas izteiksmi. Kā jūs zināt, policistiem bija dots rīkojums apcietināt Dželsomīno, bet šiem abiem nenāca ne prātā to darīt. Diemžēl ieradās citi policisti, kuru priekšnieks ar pātagu atbrīvoja ļaužu drūzmā sev ceļu. Šim cilvēkam laikam bija biezas ausis, jo Dželsomīno dziesma to neiepriecināja.
Klibiķītis uzskrēja augšā pa kāpnēm un kā zibens iespērās jumta istabiņā.
Celies! Celies! — viņš kliedza, kutinādams ar asti Dželsomīno degunu. — Koncerts ir beidzies. Policija nāk!
Dželsomīno atvēra acis un pamatīgi tās izberzēja, tad jautāja:
— Kur es atrodos?
— Es tev pasacīšu, kur tu drīz atradīsies, ja mēs nevāksimies no šejienes prom, — atbildēja Klibiķītis, — tu nokļūsi tuptūzī!
— Vai es atkal dziedāju?
— Nāc, muksim jumtiem pāri!
Tu runā ar mani kā ar kaķi, bet es neprotu lēkāt pa jumtiem.
— Turies man pie astes.
— Uz kurieni mēs iesim?
Katrā ziņā — prom no šejienes! Kaut kur taču nonāksim.
Klibiķītis pirmais izlēca pa logu uz blakusmājas jumta, kas bija zemāks, un Dželsomīno nekas cits neatlika kā aizvērt acis, lai nereibtu galva, un sekot draugam.
XIV
Par laimi, šajā pilsētas daļā mājas bija saspiestas cita pie citas vēl ciešāk nekā siļķes mucā, un Dželsomīno bez grūtībām varēja pārlēkt no jumta uz jumtu, bez tam viņu arvien iedrošinaja Klibiķītis, kam vairāk gan patiktu lielāki atstatumi starp jumtiem, lai dabūtu palēkāt kādreiz pēc sirds patikas. Te Dželsomīno pēkšņi paslīdēja kāja un viņš nokrita uz maza balkoniņa, kur vecs vīriņš laistīja puķes.
Ļoti atvainojos! — iesaucās Dželsomīno, berzēdams sasisto celi. — Man nebija ne mazākās vēlēšanās iedrāzties pie jums mājās šādā veidā.
Nav par ko atvainoties, — vecītis pieklājīgi atbildēja. — Esmu laimīgs, ja mani kāds apciemo. Varbūt esat stipri sadauzījies? Cerams, nekas nav lūzis.
Klibiķītis, pārliecis galvu pār jumta malu, ņaudēja: — Vai drīkst?
— Lūk, kur otrs ciemiņš, — priecājās vīriņš. — Nāciet, nāciet, ļoti jauki!
Pietūkums Dželsomīno celī kļuva lielāks ar katru minūti.
— Ļoti nepatīkami, — vecītis turpināja, — ka man nav neviena sēdekļa, ko jums piedāvāt.
— Noguldīsim viņu gultā, ja jums nav nekādu iebildumu, — ierosinaja Klibiķītis.
Par nelaimi, man nav arī gultas, — ar nožēlu sacīja vecītis. — Iešu pie kaimiņa un aizņemšos krēslu.
— Nē, nē, — steidzīgi metās starpā Dželsomīno. — Es ļoti labi varu sēdēt uz grīdas.
— Nāciet iekšā, — aicināja večuks, — jums vajadzēs pasēdēt uz grīdas, bet es pa to laiku uzvārīšu garšīgu kafiju.
Istabiņa bija maza, bet tīra, ar ļoti vienkāršām mēbelēm - galdu, bufeti un skapi. Nekur nemanīja ne krēsla, ne gultas.
— Vai jūs vienmēr stāvat kājās? — jautāja Klibiķītis.
— Esmu spiests to darīt, — atbildēja vecītis.
— Un nekad neguļat?
— Guļu, kājās stāvot, bet tikai dažreiz. Diezgan reti. Ne vairāk kā pāris stundas nedēļā.
Dželsomīno ar Klibiķīti saskatījās, it kā gribētu sacīt: «Re, kādus brīnumus šis prot stāstīt!»
— Ja drīkst zināt, — Klibiķītis atkal jautāja, — cik jums gadu?
— Īsti nezinu. Esmu dzimis pirms desmit gadiem, bet tagad man ir apmēram septiņdesmit pieci vai septiņdesmit seši gadi.
Vecītis pēc savu viesu sejām noprata, ka tie negrib lāgā ticēt. Viņš nopūtās un sacīja:
— Es nemeloju. Tas ir neticams, bet patiess stāsts. Ja gribat, varu to izstāstīt, kamēr uzvārīsies kafija.
— Mans vārds ir Benvenuto, — viņš iesāka. — Bet visi mani sauc par «Benvenuto Nesēdi»…
Benvenuto piedzima lupatlaša ģimenē. Tik kustīgs bērns vēl nekur nebija redzēts. Viņam nepaguva lāgā ne vārdu iedot, kad šis jau izlēca arā no autiņiem un skraidīja pa istabu. Vakarā viņu noguldīja gultiņā, bet no rīta kājas karājās pāri gultas galam — tā bija kļuvusi par īsu.
— Kā redzams, — mēdza sacīt viņa tētis, — dēls steidzas augt, lai palīdzētu ģimenei.
Vakarā viņu nolika gulēt, bet no rīta vairs drēbes nederēja, kurpes bija par šaurām, kreklu nevarēja uzvilkt mugurā.
— Esiet mierīgi, — sacīja māmiņa. — Labi, ka lupatlaša mājā lupatu nekad netrūkst: gan es pašūšu jaunas drēbes.
Pēc nedēļas Benvenuto bija izaudzis jau krietni liels, un kaimiņienes nolēma, ka viņam pienācis laiks iet skolā. Lupatlaša sieva aizveda dēlu pie skolotāja, kas apbēra viņu ar pārmetumiem:
— Kāpēc jūs neatvedāt zēnu skolas gada sākumā? Drīz būs jau pavasaris. Kā lai es tagad viņu pieņemu?
Kad māte paskaidroja, ka Benvenuto ir tikai septiņas dienas vecs, skalotājs noskaitās vēl vairāk.
— Septiņas dienas? Cienītā kundze, es neesmu aukle! Atnāciet pēc sešiem gadiem, tad varēsim turpināt sarunu.